Inese Vaidere: Uzturēsim Gunāra Astras piemiņu, novērtēsim brīvību  (53)

Gunāra Astras "noziegumi"

Astra sarakstījās ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, klausījās ārzemju radio, kolēģu un paziņu vidū izteica neapmierinātību par Latvijas rusifikāciju un PSRS problēmām, kā arī 1958.–1959. gadā tikās ar ASV diplomātiem. Par šādiem "grēkiem" viņu 1961. gadā arestēja un notiesāja uz 15 gadiem. Astru apsūdzēja par "dzimtenes nodevību" jeb kontaktēšanos ar ārzemniekiem un "pretpadomju aģitāciju un propagandu" saistībā ar viņa negatīvajiem uzskatiem par Latvijas pārkrievošanu un izteikumiem par PSRS amatpersonām.

Savukārt 1983. gadā Gunāru Astru arestēja un tiesāja par "pretpadomju" literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu. Kāda bija šī literatūra? Tagad to varam brīvi iegādāties – Džordža Orvela "1984", Anšlava Eglīša "Laimīgie", Ulda Ģērmaņa "Latviešu tautas piedzīvojumi", Matīsa Kaudzītes "Jaunie "Mērnieku laiki"", Aleksandra Solžeņicina "GULAGa arhipelāgs" un citas grāmatas, liela daļa literatūras klasikas.

Tātad Astras "noziegumi" bija rīcība, ko mūsdienu Latvijā var atļauties ikviens. Katrs var lasīt sev tīkamo literatūru, klausīties radio, tikties, ar ko vēlas, vai paust savu viedokli pat ļoti skarbi – bez bailēm no represijām, jo dzīvojam brīvā, demokrātiskā valstī. Taču Astra bija drosmīgs disidents, jo dzīvoja apstākļos, kuros brīvības nebija. Viņš bija viens no ļoti retajiem, kurš atklāti nostājās pret padomju režīmu un atļāvās skaļi norādīt uz PSRS noziedzīgo rīcību mūsu valstī. Astras vārdi stiprināja latviešus un palīdzēja nepadoties, kaut arī ļoti nedaudzi par viņa uzskatiem uzzināja uzreiz.

Nepiekāpība baiļu, melu un vajāšanas laikos

Drīz pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā izvirzīju Gunāru Astru Saharova balvai par domas brīvību. Toreiz EP deputātiem skaidroju Latvijas okupāciju un tam sekojošo totalitārismu, Astras pārliecību un drosmīgās izvēles, disidentu tiesāšanu. Argumentēju, ka Astras nominēšana Saharova balvai būtu cieņas apliecinājums arī tiem simtiem tūkstošu cilvēku, kas ne vien Latvijā, bet visā Centrālajā un Austrumeiropā upurēja savas dzīves un dzīvības cīņai par vārda un domas brīvību, iestājās pret cilvēku pamattiesību aizskaršanu un komunismu. Toreiz tikām sadzirdēti, tomēr tika nolemts balvu piešķirt vēl dzīvajiem brīvības cīnītājiem. Mūsu centieni nebija veltīgi, jo tādējādi daudzi uzzināja par patieso dzīvi komunisma režīmā un tā disidentiem.

Ārzemju kolēģi bija šokēti par baiļu, melu un vajāšanas atmosfēru, kas valdīja Padomju Savienībā. Tas bija laiks, kad ģimenēs vecāki bija spiesti slēpt savas sarunas no bērniem, lai viņi netīšām neizpļāpātos un nepakļautu ģimeni represijām. Kad savējo lokā klusiņām runātais bija jāslēpj no sabiedrības. Kad bija jābaidās, vai starp darba kolēģiem ir kāds "stukačs" vai VDK aģents, un, ja ir – tad kurš? Kad pat sapņos nerādījās iespēja, ka PSRS varētu sabrukt un Latvija varētu atkal būt brīva valsts. Tieši tādos apstākļos Gunārs Astra uzdrīkstējās ticēt, ka tas viss izgaisīs kā ļauns murgs, un nostājās pret represīvo režīmu, neraugoties uz personīgās brīvības zaudēšanu un pastāvīgu vajāšanu.

Ļaunais murgs ir izgaisis

Astras nelaužamā pārliecība piepildījās: mūsu tauta pārcieta tumšo padomju laiku un, ja režīms Astru nebūtu nonāvējis, viņš savu 90. jubileju svinētu brīvā valstī. Latvija pārrāva padomju režīma važas un tā absurdo kontroli ne vien pār cilvēku rīcību, bet pat domām. Tagad mūsu valsts ir viena no brīvākajām pasaulē – neraugoties uz daudzām problēmām, mums sniegtas dažādas tiesības un plašas iespējas izteikties, ietekmēt, nodarboties ar uzņēmējdarbību, ceļot un veidot dzīvi pēc personiskajiem ieskatiem. Ļaunais murgs ir izgaisis, un mums tas jānovērtē.

Tādēļ tik bēdīga ir dažu indivīdu nostalģija pēc padomju režīma, jo, redz, toreiz viss esot bijis "par brīvu", bet tagad – par visu jāmaksā, viss "pagrimis". Tā vietā ir vērts ieklausīties ievērojamās disidentes Lidijas Doroņinas-Lasmanes vērtējumā, ka "Latvijai nekad tik labi nav gājis". Nav šaubu, ka pēc 14 gadiem padomju režīma cietumos un gulagā, kas nespēja salauzt viņas gara spēku, disidentes vārdos mums ir jāieklausās. Atmiņas par padomju represīvo žņaugu brīvībai un latvietībai atgādina, ka tomēr dzīvojam gaišos laikos, par spīti šī brīža problēmām.

Mums jāuztur izcilā brīvības cīnītāja piemiņa

Savu pēdējo vārdu tiesā Astra teica 1983. gada 15. decembrī. Zināms, ka šā gada 15. decembrī Rīgā, Brīvības ielā 34, skvērā iepretim Rīgas Apgabaltiesas ēkai Tieslietu ministrija ar Saeimas atbalstu plāno atklāt pieminekli Gunāram Astram, ko veidojis tēlnieks Gļebs Panteļejevs ar devīzi "Nebaidies!". Ideja par pieminekli Astram pie bijušās Augstākās tiesas nama man radās pirms divdesmit gadiem, kad biju Rīgas domes deputāte un strādāju arī Rīgas domes Pieminekļu padomē. Šo iniciatīvu izdevās iekustināt un pat panākt finansējumu konkursam. Taču, kad darbu Padomē beidzu, mani pēcgājēji, kuri šobrīd pārstāv partiju "Saskaņa", šo iestrādi ignorēja. Vēlāk, sadarbībā ar Gunāra vecāko brāli Hariju Astru, centāmies aktualizēt ideju izveidot pieminekli Neatkarības laukumā Vecrīgā. Tomēr esmu arī patiesi gandarīta, ka Gunāra Astras 90. gadskārtā beidzot īstenosies mana sākotnējā ideja par pieminekli viņa godināšanai pretī Apgabaltiesai.

Ar Hariju sazinājāmies regulāri, gan saistībā ar pieminekļa ideju, gan citām Gunāra Astras piemiņas iniciatīvām. Ilgus gadus es atbalstīju literāri zinātnisko konkursu "Vēstule Gunāram Astram", ko organizēja "Daugavas Vanagi" sadarbībā ar Pasaules brīvo latviešu apvienību, Latvijas Okupācijas muzeju, Latvijas Valsts arhīvu un citiem. Konkursā skolēni un jaunieši iesniedza vēstules formā rakstītus literāros darbus, veltītus Gunāram Astram. Vēlāk spilgtākie konkursantu darbi kopā ar līdzgaitnieku stāstiem, dokumentiem un sarakstēm tika iekļauti grāmatā "Gunārs Astra. Un citi".

Gunāra brāli Hariju Astru piemeklēja neaptverami traģisks liktenis. 2019. gada martā saņēmu viņa vēstuli, kas izrādījās pēdējā. "Vēlreiz paldies par rūpes turēšanu Atdzimšanas un pirmsatdzimšanas laika redzamāko aktīvistu piemiņas saglabāšanā," es lasīju, kad visus sasniedza šausminoša ziņa: Talsu novada Vandzenes pagastā laupītājs, iegūdams nedaudz vairāk nekā 1000 eiro, bija noslepkavojis Hariju un viņa sievu Martu.

Šodien pieminam izcilo brīvības cīnītāju Gunāru Astru, ar kuru Latvija var patiesi lepoties. Viņa paveiktais pelnījis visdziļāko cieņu, jo Astra sevī iemiesoja katram latvietim tik nepieciešamo – prāta asumu, stingru raksturu, kā arī lepnumu un mīlestību pret savu valsti un tautu. Lielā mērā pateicoties Astram un viņam līdzīgajiem, Latvija šodien ir brīva. Esam atgriezušies savā īstajā vietā – Eiropas Savienībā, pulkā ar pasaules attīstītākajām valstīm. Uzturēsim Gunāra Astras piemiņu, novērtēsim un izmantosim savu brīvību!