Globālā pārkaršana un klimata krīze ir šī gadsimta lielākais cilvēces izaicinājums. Tas ir jautājums par homo sapiens izdzīvošanu jau tuvāko 100 gadu laikā. Šo tēmu uzrunā pašlaik Glāzgovā notiekošais globālais klimata samits (COP26) un Eiropā risina jaunā Eiropas zaļā kursa stratēģija un tās īstenošanai izstrādājamie likumi. Es varu tikai piekrist kolēģim Robertam Zīlem, ka "Eiropas zaļais kurss iet pareizajā virzienā" ("Delfi", 30.10.2021.). Tiesa gan, ar kādu iebildi – tas patiesībā ir vienīgais virziens, kurā doties, lai saglabātu puslīdz apdzīvojamu planētu.
Eiropas Komisijas likumprojektu pakete izmešu samazināšanai par 55% ("Fit for 55") pašlaik ir sākusi ceļu uz pieņemšanu valdību starpā un Eiropas Parlamentā. Valstis un deputāti virzīs priekšlikumus un koriģēs likumprojekta normas. Pieņemtie likumi būs puslīdz līdzsvarots kompromiss, kurš līdz galam neapmierinās nevienu – kā jau vairums ES likumu. Cik taisnīgi tie būs, atkarīgs no valdībām un EP deputātiem. No Latvijas interešu viedokļa nav iemesla šos likumus pieņemt nekritiski. Taču vēl aplamāk ir saskatīt ES klimata politikā kādu sazvērestību pret mums un noraidīt pašu zaļā kursa projektu – tā vietā, lai aktīvi piedalītos tā veidošanā.
Ja runājam par zaļā kursa izmaksām – diemžēl, neko nedarot, klimata krīžu izmaksas būtu daudzkārt lielākas. Tās mums sagādātu plūdi, orkāni, jaunas epidēmijas, arī stihiska cilvēku pārvietošanās no reģioniem, kuri vairs nebūs apdzīvojami. Nerunājot nemaz par kaitējumu Eiropas ekonomikai, kas jau šodien ir mērāms simtos miljardu. Vai investīcijas un izmaksas izdosies sadalīt taisnīgi starp kontinentiem, starp dažādu valstu attīstības un dzīves līmeņiem, starp turīgajiem un trūcīgajiem, starp šodienas un nākotnes paaudzēm? Tas ir iespējams – kaut arī prasīs karstas debates un sarežģītus kompromisus. Taču Eiropas zaļais kurss ir ne tikai veids, ka saglabāt planētu, bet veiksmes gadījumā arī veids, kā modernizēt ekonomiku, veicināt inovācijas un – galu galā – arī kopējo labklājību.