Inguna Gulbe: Kāpēc tupenis tik dārgs?  (55)

Pat pie tik vienkārša produkta ir daudz, pie kā piedomāt, bet mēs redzam tikai cenu zīmi. Jāskatās plašāk. Kartupeļu cenu pieaugumam ir trīs galvenie iemesli – pirmkārt, laikapstākļi šogad patiešām bija nelabvēlīgi. Ilgais pavasaris bija auksts un slapjš, kartupeļus šogad stādīja vēl jūnijā. Kartupelīši, vēlu iestādīti, nīkuļoja, tos nedrīkstēja kodināt. Tad sākās karstuma vilnis, iestājās sausums, klāt vēl nāca kukaiņi, kolorado vaboles, kas kartupeļus noēda. Tāpēc visā Eiropā šogad ir slikta kartupeļu raža. Pieredzējušie agronomi teica, ka šis bija nestandarta gads un tikai tiem, kuri pielietoja plašākās zināšanas, kartupeļu raža bija diezgan laba, noteikti labāka nekā tiem, kuri lietoja tradicionālas metodes.

Šis kartupeļu cenas lēciens arī labi parāda, kā veidojas produktu un preču cenas veikalos un kāpēc tās ir tik atšķirīgas pat Baltijas valstu līmenī. Profesionālā kartupeļu audzēšanas procesā ir ievērojamas atšķirības – ko stādīt, kā to audzēt, kā novākt ražu un kā to uzglabāt, tāpēc cenas dažādām kartupeļu šķirnēm var atšķirties jau šajā līmenī. Atšķiras arī veids, kādā kartupeļus nogādā līdz veikalam un kādi ir pircēju paradumi, piemēram, Lietuvā ierasts pirkt kartupeļus maisos un piedāvāt pat dažādu kartupeļu maisījumus.

Latvijā mēs kartupeļus vairs tā nepērkam. Lietuvā, kad kartupeļus izber no maisa, tur bieži ir pelējums, smaka, pie mums, Latvijā, tā nemēdz būt. Ja salīdzina Latvijas un Lietuvas līmeni saistībā ar augļiem un dārzeņiem, tad pie mums tiem noteikti ir augstāka kvalitāte, tāpēc, iespējams, tie arī dažreiz nedaudz vairāk maksā, jo Latvijā ir augstāka kvalitāte un cita izvēle. Tātad arī dzīvesstils un dzīves līmeņa prasības konkrētā valstī ietekmē cenu. Eiropā mēs vispār gribam dzīvot "zaļi", esam izlēmuši būt klimatneitrāli, par to arī jāmaksā tiešā un pārnestā nozīmē – kartupeļu sēklas kodināšana vairs nav atļauta.

Esmu pārliecināta, ka neviens jau negrib speciāli nepareizi salīdzināt cenas, bet cilvēki neaizdomājas par daudzām detaļām. Manuprāt, tendencioza cenu salīdzināšana lielākoties vienkārši rodas no nezināšanas. Kad aizbraucam uz Vāciju, Poliju un sakām, ka pārtika tur ir lētāka, parasti aizmirstam faktu, ka Vācijā pārtikai PVN ir 7% bet Latvijā 21%. Tātad tur nav nekāda sakara ar to, ka mūsu ražotāji vai tirgotāji nemāk, nevar vai grib par daudz. Tās vienkārši ir nesalīdzināmas lietas. Mums šķiet, ka tikai alkoholam un tabakai ir akcīzes nodoklis, un tam mainās likmes, bet ir valstis, kurām ir arī cukura nodoklis.

Piemēram, mums, Latvijā, vienīgajiem Baltijā ir akcīzes nodoklis bezalkoholiskajiem cukurotajiem dzērieniem. Un Latvijā, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, akcīzes nodoklis ir kafijai. Tāpēc mūsu kaimiņvalstīs kafija gandrīz vienmēr būs lētāka gan veikalā, gan kafejnīcā.

Ja runājam par pārtikas cenām, tad jāskatās kādos veikalos cenas salīdzinām – tiem ir jābūt viena tipa veikaliem (zemo cenu vai ekskluzīvāki veikali, viens unikāls veikals, vai veikalu ķēde). Pētīt var daudz un dažādi, sākot jau ar to, kur plauktā produkts atrodas, bet pirmās būtiskākās lietas, kas jāņem vērā – nepieciešams salīdzināt vienādu preci līdzvērtīga tipa veikalā ar salīdzināmu novietojumu. Nevar salīdzināt mazu veikaliņu un hipermārketu ķēdes veikalus. Jāsalīdzina arī veikali vienādās lokācijās – nebūs korekti salīdzināt cenas nelielā veikaliņā kādā provinces lauku ciematā un galvaspilsētas centrā.

Jāņem vērā arī salīdzināšanas mērķis, jādomā par to, ko gribam salīdzināt – cilvēki parasti pamana lētās akcijas preces, bet tad ir speciāli akcijas jāsalīdzina. Pareizi būtu salīdzināt pārtikas produktu ikdienas pamatcenas. Jāskatās arī uz iepakojumu, jo bieži vien iepakojumi ir ar dažādiem mārketinga elementiem, lielāku uzmanību piesaistoši (piemēram, 400g vai 350g iepakojumi) Ja salīdzina, piemēram, pienu, tad korekti būtu salīdzināt tikai pienu ar vienādu tauku saturu, identisku svaru un identiskā iepakojumā.

Principā, visus aspektus, kas veido konkrēta produkta cenu, nosaukt nemaz nav iespējams. Tirgotājam šajā procesā nebūt nav galvenā lomā. Mēs tikai tā domājam – veikalnieks uzlicis to lielo cenu! Cena ir daudzu procesu un aspektu kopsavilkums – sākot no tā, kurā vietā produkts ir ražots, kādiem mērķiem tas ir ražots, kādām preču grupām, kādā vietā tas atrodas uzņēmuma stratēģijā. Ja man jautā, kāpēc piena iepirkuma cena ir kāpusi, piemēram, par 3%, bet citiem produktiem pat par 20%, iepretim cenas samazinājumam dažiem produktiem, tad mana atbilde ir, ka ražotājs pats lielā mērā nosaka sava produkta cenu, izvērtējot, kuri produkti uzņēmumam ir ienesīgi, kuri nē, dažus iespējams, ka ražo ar zaudējumiem.

Varbūt ir kāda mārketinga kampaņa vai tajā brīdī tiek lietots kāds tirgus iegūšanas stratēģijas elements. Uzņēmums skatās visaptveroši un stratēģiski, kas tirgū notiek šodien un kādi ir rītdienas mērķi, tāpēc mēģināt vienmēr ar kalkulatoru izrēķināt, kāpēc kādam produktam vai precei šodien ir tieši tāda konkrētā cena, mums, šī produkta pircējiem un lietotājiem, faktiski nemaz nav iespējams un ir neauglīgi. Šobrīd vairāk jārunā par resursu cenām – ja tās ir strauji kāpušas, tad gala produkts nevar palikt lētāks, ja nu vienīgi ir atrasta kaut kāda jauna tehnoloģija, kādēļ to ir iespējams saražot lētāk.

Cenu salīdzināšana ir ļoti sarežģīts process, ja to grib veikt kvalitatīvi un pastāvīgi jeb ilgākā posmā, lai varētu redzēt arī cenu dinamiku. Katram, kas kaut ko ražo un tirgo, parasti liekas, ka viņš būtu pelnījis saņemt vairāk jeb pārdot dārgāk. Bet pircējam cena gandrīz vienmēr šķitīs par augstu. Šādās situācijās atcerēsimies kartupeļus un kafiju - produktus, ko lietojam ikdienā, bet cik daudzi un dažādi faktori ietekmē to cenu vēl pirms veikala plaukta sasniegšanas!