Pirms brīža dzirdējām fragmentu no Atklāsmes grāmatas par jauno Jeruzālemi, brīnišķīgo un skaisto pilsētu, kura nokāpj no debesīm, no Dieva. Līdz ar šīs pilsētas nokāpšanu no debesīm Dievs mājos kopā ar cilvēkiem un “noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis”. Tad debesu tronī sēdošais saka: “Redzi, es visu daru jaunu.” (Atkl 21,1-5)*
Šis teksts mani pamudināja pievērsties tam, kā un kādu Latviju varam veidot mēs paši – es, tu, mēs kopā. Par kādu Latviju mēs šobrīd sapņojam, kādu to redzam, kopš esam saskārušies ar jaunām dzīves reālijām?
Grūtos apstākļos ir vajadzīgs iedrošinājums, stiprinājums un padoms. Daudzi mūsu zemē pēc tā meklē, piedaloties dievkalpojumā. Diemžēl daļai ticīgo šī iespēja tagad ir liegta. Tas liek aizdomāties, vai garīgās vērtības mūsu zemē tiek uzskatītas par pamatvajadzību vai arī tikai par kādu otršķirīgu aizraušanos, ko var atlikt uz vēlāku laiku.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!