Zbigņevs Stankevičs: Mans sapnis par Latviju  (35)

Šis teksts mani pamudināja pievērsties tam, kā un kādu Latviju varam veidot mēs paši – es, tu, mēs kopā. Par kādu Latviju mēs šobrīd sapņojam, kādu to redzam, kopš esam saskārušies ar jaunām dzīves reālijām?

Grūtos apstākļos ir vajadzīgs iedrošinājums, stiprinājums un padoms. Daudzi mūsu zemē pēc tā meklē, piedaloties dievkalpojumā. Diemžēl daļai ticīgo šī iespēja tagad ir liegta. Tas liek aizdomāties, vai garīgās vērtības mūsu zemē tiek uzskatītas par pamatvajadzību vai arī tikai par kādu otršķirīgu aizraušanos, ko var atlikt uz vēlāku laiku.

Emocionālās izdegšanas un depresijas brīžos mūs glābj savas sirds atvēršana Dievam un savu ilgu, kas mājo mūsu dvēselē, uzticēšana Viņam. Nav svarīgi, vai Tu klusībā ilgojies pēc ballītes ar draugiem vai neliela atvaļinājuma kalnos, galvenais ir dot sev iespēju sapņot un šo sapni īstenot. Šodien vēlos dalīties ar savu sapni par Latviju un aicināt arī jūs pievienoties lūgšanai par šī sapņa īstenošanu.

Pāvests Francisks, kurš pirms trim gadiem apmeklēja Latviju un šajā dievnamā kopā ar mums lūdzās, tā paša gada augustā ir uzsvēris, ka sapņi ir svarīgi. "Kad pazaudējat spēju sapņot, jūs pazaudējat spēju mīlēt, un ir zudusi arī enerģija mīlēt." Bez sapņošanas cilvēks kļūst nejūtīgs, nevar saprast dzīvi, dzīves spēku. Sapņi pieceļ, virza uz priekšu, kā spožākās zvaigznes norāda cilvēcei ceļu. Sapņus nevar nopirkt. Šodienas sapņiem būtu jāpārtop nākotnes reālijās. Tas prasa drosmi pretestības un grūtību priekšā, lai sapņi neiznīktu, bet attīstītos, šķīstītos, pārbaudītos, ar tiem varētu dalīties. Dažkārt sapņi, ja tie centrējas tikai ap ērtībām, labklājību, sēdēšanu uz vietas, ved bojāejā. Lielie sapņi ir dāvana no Dieva, ko Viņš iedēsta cilvēku sirdīs.

Domājot par Latvijas nākotni un formulējot savu sapni par to, esmu jautājis arī apkārtējiem cilvēkiem, kāds tad ir viņu sapnis par mūsu valsti. Kā izrādās, sapņi un dziļākās ilgas par mūsu valsts nākotni mums visiem ir līdzīgas. Mēs ilgojamies pēc iekļaujošas un ieklausīties spējīgas sabiedrības, kurā, "runājot par jebkuru tēmu, cilvēks netiek sabradāts, tiklīdz kā viņš ir paudis savu viedokli, atšķirīgu no manējā. Tādas sabiedrības, kurā tiek meklēts un atrasts veids, kā veicināt izlīgumu un ieklausīšanos, kā atmest augstprātību".

Mēs sapņojam par Latvijas harmonisku attīstību. "Dievs, svētī Latviju" – tie ir atslēgas vārdi mūsu un Latvijas laimei. Kur ir Dievs, tur ir harmonija un visu lietu kārtība, kurām seko laimes izjūta un prieks. Dievs mums ir devis ļoti daudz, tās ir mūsu dzīves un attīstības vadlīnijas. Vērtību sistēma ir visa pamatā, no tās izriet gan cilvēciskās attiecības, gan attieksme pret dabu, mākslas attīstības virzieni, idejas, skaistuma jēdziens, tikumības un netikumības jēdziens, robežas un izpratne par labo un ļauno. Ja katrs no mums iemācītos savu rīcību saskaņot vismaz ar desmit baušļiem, mūsu sabiedrība iegūtu bezgala daudz, un tas tad arī varētu kļūt par ideālās Latvijas attīstības pamatu."

Mēs ilgojamies pēc cilvēcības, mēs vēlamies, lai katrs tiekam novērtēts. Mums visiem ir grūti – stress, trauksme un bailes ir pārņēmušas mūsu dzīvi. Bet ir jāatrod sevī spēks pacelties tam pāri, kopt savu dvēseli, savu dzīves dārzu un saredzēt skaisto. Katras valsts galvenā vērtība ir cilvēki nevis mantiskās vērtības. Mantiskās vērtības var pazaudēt, bet, ja valstī būs stipri cilvēki, kas spēj tās radīt, tad tāda valsts dzīvos.

Tāpat mēs sapņojam par to, lai tiktu ievērotas cilvēktiesības. Cilvēktiesības balstās izpratnē par to, ka cilvēks ir brīvs un atbildīgs par savu brīvību. Proti, tikai brīvs cilvēks, kas sevi ciena, var atbildīgi izmantot savas tiesības mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Pārprasta cilvēktiesību izpratne, kas privileģē egoismu, nav korekta, jo cilvēks var izmantot savas tiesības un brīvības tikai kopībā ar citiem cilvēkiem. Ja dominē egoisms, tas ārda sabiedrību un beigās apdraud arī indivīda tiesības.

Valsts, līdzīgi kā Baznīca, ir mehānisms, kam vajadzētu cilvēku atbalstīt ceļā uz labāko sevī. Valstij ir fundamentāls pienākums nodrošināt, lai katrs var izmantot savas tiesības sevis pilnveidošanai. Brīvs un atbildīgs cilvēks – tā ir kopīga rūpe gan valstij, gan Baznīcai.

Taču ir skaidrs, ka mūsu sapņi par Latviju var īstenoties tikai tad, ja paši esam gatavi iesaistīties to piepildīšanā, ja esam gatavi katru dienu spert mazus soļus ceļā uz to īstenošanu, pārvarot savu kūtrumu, nedrošību, slinkumu. Arī tas ir kāda sapnis – spēt un sākt darīt kaut ko, kas vestu pretī ideālam.

Latvijas īstā bagātība ir cilvēki. Pirmkārt, praktiskā darba darītāji, šodienas grūtību pārpilnās ikdienas darbarūķi – mediķi, skolotāji, karavīri, policisti un daudzi citi. Latvijas labākie cilvēki ir tie, kas nemeklē izrādīšanos, bet ikdienā uzticīgi dara savu darbu. Ticu, ka mūsu vidū tādu ir vairākums.

Jā, es nespēju sapņot par Latviju atrauti no savas dzīves. Pretējā gadījumā es izvirzu prasības citiem cilvēkiem, bet to taču es nevaru ietekmēt. Es varu ietekmēt tikai to, kas attiecas uz manu dzīvi. Un, ja es izpildītu šo mājas darbu, tas jau būtu tik daudz, tas ļautu Latvijai kļūt par skaistāku, labestīgāku un visādi citādi labāku vietu, kur dzīvot.

Labākai Latvijai nepieciešama tāda politiskā kultūra, kur cilvēki tiek iecelti amatos, nevis vadoties pēc partejiskās vai ideoloģiskās piederības, vai piederības ekonomiskajam grupējumam, bet gan vadoties pēc kompetences un cilvēciskajām īpašībām. Politiskajā kultūrā ietilpst arī cieņpilna attieksme pret citiem cilvēkiem, pret sabiedrības kopējo labumu, spēja ieklausīties citos un savas jomas pārzināšana, kā arī spēja paredzēt sevis pieņemto lēmumu sekas ilgtermiņā.

Lasot Veco Derību, mēs redzam, ka Dievs izvēl mazos, neievērojamos, tādus kā Gideonu, Esteri vai Dāvidu. Svarīgi, ka arī tie, kuriem nav stipras cilvēciskas aizmugures, bet kuriem Dievs ir devis spējas un dāvanas, Latvijā tiek novērtēti un viņiem tiek dota iespēja šīs dāvanas pielietot kopējā labuma īstenošanai.

Mums vajag atrast un uzrunāt savus Dāvidus, Gideonus un Esteres, tie jāizvelk no viņu "ganībām" un līdzšinējām nodarbēm un tiem jāuztic lielāka atbildība. Jāpamudina viņi nebaidīties iesaistīties arī politikā.

Dāvids un citi Vecās Derības līderi, kuri izglāba izredzēto tautu no ienaidniekiem, nedižojās ar sevi un netiecās būt priekšplānā. Viņiem nebija ambīciju vadīt tautu, bet Dievs viņus izredzēja, un tie pieņēma šo sūtību un parasti sekmīgi tika galā ar savu misiju.

Tātad īstie līderi nav tie, kuri paši sevi reklamē un kuru ego ir tik liels, ka viņi uzskata sevi par vienīgajiem valsts glābējiem, bet gan tie, kurus izvēl Dievs. Kuri tie ir? Krieviski ir tāds vārds "скромность". Latviski to varētu pārtulkot kā pieticība, nepretenciozitāte, savas klātbūtnes neuztiepšana citiem. Lūgsim Dievu, lai viņš dod šādus aicinājumus arī Latvijai un palīdz mums tos atpazīt un īstenot.

Svinot Latvijas Neatkarības proklamēšanas gadadienu, gribētos runāt tikai par labo un skaisto, par sasniegumiem un uzvarām. Tomēr notiekošais mūsu valstī, Eiropā un pasaulē liek mums apzināties šā brīža situācijas nopietnību un meklēt risinājuma iespējas. Vispirms būtu jāpadomā, vai es esmu izdarījis visu iespējamo, lai šo situāciju kaut nedaudz labotu?

Jeruzāleme, mūsu sapņu Latvija, kas nonāk no debesīm, ir Dieva dāvana. Tomēr lai šis vārds piepildītos arī Latvijā, ir vajadzīga mūsu aktīva līdzdalība tajā.

Kungs Jēzu Kristu, dzīvā Dieva Dēls, mēs Tevi lūdzam, svētī Latviju! Īpaši lūdzam, lai Tu svētī tos, kuri mūsu zemi un tās tautu nesavtīgi stiprina, pazemīgi kalpojot, strādājot un pašaizliedzīgi veltot savu dzīvi Dievam un Tēvzemei.

Māci mūs nevairīties no lieliem, Svētā Gara iedvesmotiem sapņiem, dod apņēmību un spēku tos īstenot!

Dievs, svētī Latviju! Āmen!

___________________________________________
*Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna 2021. gada 18. novembrim veltītajā ekumēniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā.