Ļubova Švecova: Kurš veido finanšu sektora politiku Latvijā … ja vispār veido?  (18)

Faktiski politiskie lēmēji paļāvās uz ierēdniecības biediem par dažādām nepatikšanām, kas var draudēt Latvijai, bet tai pat laikā savlaicīgi nedarīja neko, lai veidotu tādu finanšu sektora attīstības modeli, kas saglabātu un audzētu toreiz pastāvošos rādītājus un dotu lielāku labumu pašmāju ekonomikai. Faktiski netika izdarīts nekas, lai savlaicīgi izveidotu jaunu, noturīgu banku sektora modeli, kas sekmētu gan Latvijas ekonomikas izaugsmi, gan stiprinātu finanšu sektora nozīmi starptautiski.

Nožēlojamākais ir tas, ka ne tikai politiskie lēmēji to nesaprata, bet arī pašas bankas samierinājās ar pastāvošo kārtību. Pat Komercbanku asociācija (tagad – Finanšu nozares asociācija) nedarbojās kā nevalstiska, banku nozari pārstāvoša organizācija, bet tikai kā "samierinātājs" un "tulks" starp Finanšu ministriju, Latvijas Banku, FKTK un komercbankām.

Pie augstāk minētā, protams, vietā pieminēt gan atsevišķu maksātnespējas administratoru virzītās intereses, gan FKTK uzraudzības efektivitāti pār dažām ārvalstu akcionāriem piederošām bankām, kā arī bijušā Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) darba efektivitāti. Lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, vislielākā kritika līdz pat FID vadības maiņai par šīs iestādes darbu bija tieši no pašu komercbanku puses. To izteica gan sistēmisko banku, gan nerezidentus apkalpojošo banku pārstāvji attiecībā uz iepriekšējās vadības laikā īstenoto iestādes darba efektivitāti.

Šā gada 17.septembrī Ārvalstu investoru padome (ĀIP), šaurākā lokā dēvēta par Ficilu no angliskās abreviatūras – Foreign Investors Council, nāca klajā ar aicinājumu valdībai par tiesībsargājošo iestāžu prioritāti nekavējoties izvirzīt tādu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu un līdzekļu iesaldēšanu, kas ir radušies Latvijā izdarītu noziegumu rezultātā. Šo paziņojumu var lasīt un tulkot dažādi, tādēļ piedāvāšu savu interpretāciju, apzinoties, ka noteikti ir iespējamas vēl citas versijas, taču tās vienalga viena otru neizslēdz.

ĀIP pirmo reizi pasaka to, ko tikai atsevišķi politiķi, ierēdņi un plašsaziņas līdzekļi ir centušies pateikt jau vairāk kā pirms 10 gadiem. To, ka atbildīgajiem valsts dienestiem vispirms ir jācīnās ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un korupciju (visi minētie likumpārkāpumi ir funkcionāli bieži ļoti cieši saistīti) Latvijā, nevis prioritāri ir jānodarbojas ar ne-Latvijas noziegumu un to seku izmeklēšanu un novēršanu. Šie dienesti, diemžēl, to ir darījuši par Latvijas nodokļu maksātāju naudu. Atgādināšu, ka ĀIP ir pat ļoti būtiska ietekme uz valdības politiku, jo jau kopš 1999.gada ĀIP ir valdības dialoga partneris.

Lai arī par to ir runāts daudz, bet valdībai tā arī nav izdevies izveidot sadarbspējīgu mehānismu starp Valsts ieņēmumu dienestu, Valsts policiju, Kriminālpolicijas pārvaldi, Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldi un Finanšu izlūkošanas dienestu, kā arī Finanšu un kapitāla tirgus komisiju, lai novērstu šādu noziedzīgu nodarījumu veikšanu Latvijā.

Taču tagad situācija ir mainījusies. Šobrīd gan vairāku politiķu, gan nevalstisko organizāciju publiski paustie paziņojumi un pat tikai skopi izteikumi liecina, ka reālā vara un ietekme pār finanšu (skatīsimies šaurāk – banku) sektoru ir novirzījusies citur. Aplūkosim, pie kā tas ir novedis un var novest.

Mans reālās situācijas izskaidrojums par notiekošo banku sektorā ir tāds, ka vietējo lēmēju gribas trūkumu un nekompetenci finanšu nozares politikas plānošanā un īstenošanā ir aizvietojuši ārvalstu ieteikumi (arī pārsvarā ierēdniecības sagatavoti). To vēl papildina vietējās ierēdniecības pār-centība šo ieteikumu izpildē, "sekojot likuma burtam, ne garam". Rezultātā tas ir novedis pie banku sektora pār - regulācijas, kas principā ir bremzes visa sektora attīstībai.

FID/FKTK rīcībpolitikas rezultātā Latviju ir pametuši ne tikai ārvalstu noguldītāji. Jo vairāk - no Latvijas banku pakalpojumiem atsakās arī Latvijas rezidenti (fiziskas un juridiskas personas) un ārvalstu uzņēmumi. Turklāt tie ir pasaulē pazīstami – gan vidēji, gan lieli uzņēmumi, kuru starptautiskā vadība, FKTK/ FID diktētās un tālāk pašu komercbanku uzliktās prasības uzskata ne tikai apgrūtinošām, lieku birokrātisku nastu uzliekošām, bet pat par apkaunojošām.

Šo ierobežojumu un apgrūtinājumu (tas ir, pār – regulācijas) pamatā loģiski ir noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas (žargonā runājot - AML) prasības. Realitātē FKTK padomes locekļu zināšanu un kompetences trūkums AML jautājumos ļauj zinošiem un īpaši sagatavotiem komisijas darbiniekiem ļoti ērti manipulēt ar FKTK lēmējiem, nesaņemot pretī pat elementārus pretjautājumus un kritiku, lai nepieļautu apgrūtinošu ierobežojumu ieviešanu. To pašu īsteno arī FID. Bet ierēdniecība tikai stiprina savu ego un varu, apzinoties savas ietekmes spēku.

Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē mijiedarbojas un konkurē divas izpildvaras dimensijas – politiskā (vēlēta valdība, ministri) un ierēdniecība (iecelti, apstiprināti ierēdņi, darbinieki). Ierēdniecība, ņemot vērā objektīvi daudz ilgāko darba laika pieredzi kādā specifiskā jomā, ir apveltīta ar daudz stiprākām zināšanām nekā jebkurš politiskais lēmējs. Bieži vien tas dod iespējas ne tikai manipulēt ar politiskajiem lēmējiem un virzīt pašai ierēdniecībai izdevīgus lēmumus, bet pēc būtības īstenot savu politiku, kurai nominālie politiskie lēmēji vienkārši pakļaujas. Lai gan Latvijā t.s. "horizontālā sadarbība" resoru, iestāžu starpā ir kritiska, kas vispār neļauj īstenot efektīvu izpildvaras politiku, tomēr daudzu ierēdņu gadu gadiem ilgā savstarpējā pazīšanās (kopīgas sanāksmes, komandējumi, darba grupas, utt. utjpr.) kritiskos gadījumos ļauj īstenot savstarpēji saskaņotu un iedarbīgu politiku, kas ir pretēja politisko lēmēju iecerēm.

Jāpiebilst ir arī tas, ka pieredzes un zināšu trūkums vēlētiem politiķiem noved pie iespējas ne tikai ierēdniecībai, bet arī t.s. "dienestiem" manipulēt ar šo varu vai, maigāk izsakoties, ienest savas korekcijas. Faktiski tas aizstāj šo politiķu lemtspējas trūkumu ar birokrātijas un dienestu rīcībspēju.

Atgriezīsimies pie esošā stāvokļa Latvijas banku sektorā. Leģendām par "Netīro naudu no austrumiem", kas beidzot ir pametusi Latviju, ir daži būtiski trūkumi. Pirmais un galvenais ir tas, ka nauda no Austrumiem joprojām virzās uz Rietumiem: 2020. gadā Krievijas Federācijas pilsoņi pārveda uz ārvalstīm 26,9 miljardus ASV dolāru, kas ir par 736 miljoniem vairāk nekā gadu iepriekš.

Turklāt vairāk kā puse no jurisdikcijām, uz kurām ir devusies Krievijas pilsoņu nauda, piedāvā elastīgas termiņuzturēšanās programmas. Atliek piebilst, ka vislielākā ieguvēja ir Šveice: tur nonākuši 7,7 miljardi ASV dolāru, kas ir par 2,1 miljardu vairāk kā gadu iepriekš. Atzīmēšu, ka Šveice izbaudīja citu valstu spiedienu, kas tai prasīja atklāt savu pilsoņu noguldījumus, lai attiecīgi piedzītu nesamaksātos nodokļus.

Bet, neraugoties uz to, Šveices banku sektors, pirmkārt, mainīja savu modeli, atsakoties no anonīmiem, neskaidriem noguldījumiem un fokusējoties pārsvarā uz augstas pievienotās vērtības aktīvu pārvaldīšanas un finanšu konsultāciju pakalpojumiem. Vienlaikus naudas plūsma no Krievijas ir pieaugusi arī uz citām valstīm: Luksemburgu (1,26 miljardi un +512 miljoni ASV dolāŗu), Lielbrintāniju (2,55 miljardi un +489 miljoni ASV dolāru), Monako (1,13 miljardi un +341 miljons ASV dolāru), Turciju (+171 miljons ASV dolāru), pat Dāniju (!) un Īriju – attiecīgi +24,4 un 20,1 miljoni ASV dolāru.

Tai pat laikā - 2020. gadā uz Latviju ir pārskatīti 1,82 miljardi ASV dolāru, kas ir par 337,4 miljoniem ASV dolāru mazāk. Piebildīšu, ka uz ASV Krievijas rezidenti pārskaitīja vairāk kā 2 miljardus ASV dolāru, kas ir neliels samazinājums – vien par 200 miljoniem. Šos naudas plūsmas apmēru visvairāk nosaka gan šo valstu nodokļu politika, gan banku sektora vēlme pieņemt šo naudu. Šeit vietā būtu uzdot arī vairākus retoriskus jautājumus: vai šī nauda ir "tīrāka" nekā tā, kura reiz bija Latvijā, un vai tajās jurisdikcijās, uz kurām šobrīd plūst Krievijas nauda, patiešām nedarbojas efektīvi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas dienesti?

Šajā vietā es vēlos paust savu subjektīvo viedokli: Latvijas banku sektorā Krievijas klientu nauda principā nav bijusi un nav problēma (to diemžēl gan nevar teikt par pašiem banku īpašniekiem). Lielākie sarežģījumi ir bijuši un ir ar Ukrainas klientu līdzekļiem un darījumiem. Ņemot vērā notikumus Ukrainā pēdējo 10 gadu laikā, iekšējās varas un politikas kursa maiņas, ASV, ES un Krievijas konkurenci par ietekmi Ukrainā no vienas puses un Ukrainas klientu darījumus, noguldījumus un darījumus Latvijas banku sektorā, kuri ir bijuši piederīgi kādai no Ukrainas varas ekosistēmām. Tādēļ ir tikai loģiski, ka šie iepriekš nosauktie apstākļi tikai pastiprināja šo valstu un valstu savienību dienestu ietekmi uz Latvijas banku sektoru.

Ļoti būtisks ir jautājums saistās ar to, vai ES un starptautisko organizāciju politika vai vismaz rekomendācijas ir patiešām izdevīgas un jēgpilnas Latvijas nacionālajām interesēm. Ir ļoti maz gadījumu, kad Latvija ir patiešām spējusi aizstāvēt savas nacionālās, tai skaitā, konkrētu ekonomikas nozaru un sabiedrības intereses. Daudz vienkāršāk un ērtāk ir vietēja līmeņa lēmumu pieņemšanas procesā operēt ar jēdzieniem "ES prasa", "Starptautiskās organizācijas vai standarti prasa". Ja reiz Latvija ir šo organizāciju biedre un ierēdņi vai ministri piedalās šo organizāciju politikas veidošanā, tad pašos pamatos tiem ir jāaizstāv Latvijas nacionālās intereses. Ierēdņiem ir vēlme būt "labajiem" un "paklausīgajiem" ārvalstu institūciju un organizāciju acīs. Tas ir valsts vājums un valstiskas pašapziņas klīnisks trūkums.

Valdošā koalīcija varbūt arī redz, precīzāk ir spiesta pamanīt, problēmu, bet valdošajai koalīcijai ne tikai trūkst redzējuma par noturīgu Latvijas finanšu sektora attīstības modeli, tā pat nav izrādījusi iniciatīvu, lai šāda vīzija būtu. "Kapitālā remonta" lielākais trūkums, var teikt - kļūda, ir tā, ka šī remonta ietvaros formāli notika daži labojumi, bet iztrūkst atbildes uz jautājumu: "Ko un kā tad darām tālāk?"

Runāsim atklāti: faktiski finanšu sektors šobrīd ir kļuvis par viena valsts dienesta vadītājas īstenotās politikas upuri. Nav pat tik svarīgi, kādi apsvērumi un intereses vada šo dienestu un tā politiku. Problēma ir cita: ne politiskie lēmēji, ne citu dienestu ierēdniecība nav spējīga līdzsvarot un pamatoti argumentēt šādas politikas bīstamību Latvijas valstij. Neformāli esmu arī dzirdējusi to, ka šī valsts dienesta vadītāja būtiski ietekmē gan FKTK, gan pat atsevišķu ministriju ierēdniecības sagatavotos dokumentus. No tā izriet problēma: ja viena, faktiski represīvas institūcija, ietekmē citu institūciju politiku, rīcību un konkrētus lēmumus, tad nav iespējama konkrētu ekonomikas sektoru saprātīga attīstība.

Ko par to saka FKTK 2020.gada pārskats? Pieļauju, ka šī nav pārāk plaši izskanējusi informācija tā iemesla dēļ, ka tā ir tiešām bezjēdzīga un liecina tikai par to, ka FKTK faktiski nespēj izdarīt neko, lai attīstītu finanšu sektoru. Piemēram: "40 konsultācijas Inovāciju centrā, Regulatīvajā smilškastē 1 pretendents.", "Veikts Latvijas kapitāla tirgus izvērtējums, kas ir pamats 10 soļu programmas Latvijas kapitāla tirgus attīstībai izstrādē.", "12 klātienes pārbaudēs secināts, ka bankas uzlabojušas iekšējās kontroles sistēmas." Lieki piebilst, ka finanšu sektora attīstība tieši ietekmē arī visas valsts ekonomikas funkcionēšanu. Esmu to teikusi un atkārtošu vēlreiz: Latvijas problēma ir politisko lēmēju un arī ierēdniecības nespēja pārstāvēt un aizstāvēt valsts un valsts ekonomikas intereses, tā vietā cenšoties pārspīlēti kārtīgi izpildīt ārvalstu partneru un padomdevēju ieteikumus, un aizmirstot, ka visbiežāk tās ir tikai citu valstu vai pat konkrētu personu intereses.

Pēc nepilniem 3-4 mēnešiem beidzas amata pilnvaru termiņš esošajai FID vadītājai, kura ne tikai nosaka, bet arī būtiski ietekmē situāciju visā finanšu sektorā un tā faktisko politiku. Tā kā FID vadītājai nav iepriekšējās ierēdniecības darba pieredzes, tad FID rīcība attiecīgi arī sastopas ar vislielāko citu resoru ierēdniecības neapmierinātību, kas pagaidām nav nonācis līdz atklātiem konfliktiem un domstarpībām.

Arī politiskie lēmēji klusējot samierinās ar FID vadību, lai gan baņķieri un uzņēmēji gan tieši, gan netieši norāda uz FID vadības īstenotās politikas faktisko kaitējumu Latvijas tautsaimniecībai, un tikai retajam pietiek drosmes to paust publiski. Problēma FID vadības maiņai ir tā, ka, pirmkārt, nav izskanējusi spēcīga, argumentēta kritika, kas būtu iemesls meklēt citas pieejas vadītāju, otrkārt, lai gan FID vadītājas darbā ir fiksēti vairāki pārkāpumi, tie klusi un nemanāmi ir aizmirsti. Treškārt, pagaidām nav zināmas alternatīvas šim amatam. Tomēr ĀIP kritika ir pirmais ļoti būtiskais signāls tam, ka FID vadības maiņa ir vairāk nekā iespējama.

Bet pagaidām, kā vienā publiskā diskusijā minēja ekonomists Ģirts Rungainis, pirmo reizi 100 gadu laikā Lietuva ir apsteigusi Latviju pēc daudziem rādītājiem.