Delfi foto misc. - 80631
Foto: Publicitātes attēli
Iztēlojies situāciju, kurā kopā ar citiem cilvēkiem atrodies grimstošā laivā. Jūs esat dažādi savās vērtībās, dzimumā, ādas krāsā, seksualitātē un reliģiskajā pārliecībā. Laiva līdz krastam nonāks, bet ar nosacījumu, ka tajā paliek tikai viens cilvēks, un jūsu pārziņā ir izvēle – kurš tas būs?

Aprakstītā situācija ir klasisks tā saucamās "glābšanas laivas" dilemmas piemērs. Amerikāņu ekologs Garets Hārdins 1974. gadā izmantoja šo metaforu, lai raksturotu jau tolaik aktuālo jautājumu par potenciālajiem planētas pārapdzīvotības draudiem. Hārdins argumentēja, ka aptuveni divas trešdaļas pasaules iedzīvotāju uzskatāmas par "izmisīgi nabadzīgām", atlikušajai trešdaļai esot "salīdzinoši turīgai".

Metaforas nolūkiem Hārdins turīgās valstis raksturoja kā glābšanas laivas, kas ir teju pilnas, kamēr nabadzīgās valstis ir jau pārpildītas, rezultējoties ar nenovēršamu "nabadzīgo laivu nogrimšanu un uz to klāja esošo cilvēku cerībām tikt uzņemtiem bagātākā glābšanas laivā". Izvēršot šo metaforu, Hārdins noteica, ka vienā glābšanas laivā ir 60 vietas, no kurām 50 jau ir aizņemtas (laivai simbolizējot turīgās valstis), kamēr atklātā jūrā cerībā uz uzņemšanu peld 100 cilvēki no nabadzīgo laivu klājiem. Kā rīkoties? Hārdins piedāvāja trīs iespējamos risinājumus:

Eiropas Komisija

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit