Okupācijas muzeja vadība, kas arī piedalījās pieminekļa veidošanā, pašreiz mobilizē Latvijas valsts oficiālās struktūras, lai mēģinātu ietekmēt citas valsts pašvaldības savu lēmumu pieņemšanā, un veicina sabiedrisko domu pret ekspertu grupu, apšaubot tās locekļu zinātniskās kompetences un politisko piederību. Muzeja vadība savos uzbrukumos arī apdraud akadēmisko brīvību, pieļaujot, ka zinātniekam ar viņiem netīkamām idejām nevajadzētu strādāt Latvijas Universitātē – visnotaļ nekonsekventa nostāja muzejam, kas savā pamatekspozīcijā negatīvi attēlo padomju laika represijas pret citādi domājošiem.
Lai veicinātu atklātāku sarunu par šo tēmu, vēlos lūgt Okupācijas muzeja vadībai atbildēt uz dažiem jautājumiem.
- Vai pārzināt Beļģijas SS un ieroču SS vienību vēsturisko kontekstu un mantojumu?
Okupētajā Beļģijā pirmos ieroču SS brīvprātīgos vervēja jau 1941. g. pirmajā pusē, kad topošās SS divīzijas "Wiking" sastāvā saformēja SS pulku "Westland". Šie brīvprātīgie piedalījās uzbrukumā PSRS un bija iesaistīti kara noziegumos Ukrainā jau 1941. gada vasarā un rudenī. Flāmu leģionu dibināja 1941. gada rudenī vienlaikus ar kārtības palīgpolicijas (t.s. šucmaņu) bataljoniem Latvijā un ar gandrīz identiskiem iekšējiem noteikumiem kā latviešu vienībām. Turklāt Flāmu leģionā lietoja dienesta pakāpes ar "Legion-" priedēkli "SS-" vietā, tādu pašu, kā vēlāk lietoja Latviešu leģions. Flāmu leģions nonāca austrumu frontē jau 1941. gada rudenī, kur 2. SS brigādes sastāvā aizmugures zonā piedalījās masu slepkavības operācijās pret ebrejiem un citiem.
1942. gadā Flāmu leģionu kopā ar pārējo 2. brigādi izvietoja Ļeņingradas aplenkumā, kur tas nonāca Frīdriha Jekelna vadītajā SS un policijas kaujas grupā kopā ar latviešu un igauņu palīgpolicijas bataljoniem. Jau 1942. gada nogalē nolēma pārkārtot lielu daļu ieroču SS vienību. Flāmu, holandiešu, dāņu un norvēģu leģionus pārformēja uzlabotajā statusā ieroču SS brīvprātīgo pulkos un brigādēs, kamēr no igauņu un latviešu palīgpolicijas bataljoniem veidotu ieroču SS leģionus. 19. un 21. latviešu palīgpolicijas bataljonam par godu Heinrihs Himlers pārdēvēja 2. SS brigādi par 2. Latviešu brīvprātīgo brigādi, Latviešu leģiona pirmo lielāko kaujas vienību.
Līdz ar to Flāmu leģiona vēsture cieši sapinusies ar Latviešu leģiona vēsturi. Ir līdzības, bet arī lielas atšķirības. Piemēram, flāmi bija īsti brīvprātīgie, kamēr laika gaitā lielākā daļa latviešu leģionāru bija piespiedu iesauktie. Flāmu leģionāri arī galvenokārt nāca no vietējām nacionālsociālistiskajām organizācijām, tādām kā VNV un "DeVlag", tas ir, pārliecināti nacisma ideju piekritēji. Savā dzimtenē viņus uzņēma Flandrijas ģermāņu SS, t.i., vispārējā SS vietējā atzarojumā. Nepatiess ir Latvijā bieži sastopamais apgalvojums, ka nevarēja būt SS biedrs, nebūdams vienlaikus arī vācu partijas NSDAP biedrs; kara laikā piederība SS bija organizatoriski neatkarīga no NSDAP. Flāmu SS brīvprātīgie bija nepārprotami kolaboranti, kuri piedalījās kara noziegumos Austrumu frontē un aktīvi atbalstīja nacionālsociālistiskās Vācijas represīvo okupācijas režīmu savā dzimtenē. Bet vietējiem Beļģijā šīs atšķirības starp flāmu un latviešu leģiona vēsturi nav pašsaprotamas, jo sevišķi mulsina šo divu vienību vēstures kopējā saskarsme.
- Vai apzināties, ko jūsu sadarbības partneri pārstāv un kā tas ietekmē skatījumu uz šo iniciatīvu?
Raidījumā "Spried ar Delfi" (2021.12.08.) Okupācijas muzeja pārstāvis bažījas, vai Beļģijā ir vērā ņemama nacistiskā vide, kam varētu interesēt izmantot "Latviešu stāvstropa" pieminekli saviem politiskajiem mērķiem. Lai izgaistu nezināšana, varam konstatēt, ka ir. Tūlīt pēc kara nodibināja Flāmu militāristu ordeni (VMO), kas apvienoja nacionālsociālistus un citus ekstrēmistiskos spēkus, ieskaitot bijušos SS brīvprātīgos. Savas vardarbīgās un teroristiskās darbības dēļ VMO aizliedza 1970. gados, bet no tās izveidojās citas turpinājumorganizācijas. Viena no tām bija partija "Vlaams Blok", ko dibināja 1979. gadā. Tā bija aktīvākā un ietekmīgākā neonacistiskā politiskā kustība Flandrijā līdz 2004. gadam, kad to aizliedza par pārkāpumiem pret rasisma likumiem. Partija uzreiz veidojās no jauna ar nosaukumu "Vlaams Belang" un eksistē līdz mūsdienām.
Partijai "Vlaams Belang" ir vietējā organizācija Zedelgemā, un tai ir bijuši deputāti pašvaldības padomē. Viens no viņiem ir Pols Denī, amatiervēsturnieks un partijas aktīvists kopš aizliegtās "Vlaams Blok" laikiem. Projektā par pieminekli latviešu leģionāriem Zedelgemā viņš bija viens no galvenajiem vietējiem iniciatoriem. "Latviešu stāvstropa" atklāšanas ceremonijā 2018. gadā viņš uzstājās ar runu kā vietējo partneru pārstāvis. Pēdējā laikā, kad pašvaldības instances debatēja par pieminekļa nākotni, beļģu medijos raksta, ka viņš savā "Facebook" profilā ir izrādījis nostāju ar bildēm, kur redzama ar VMO saistīta simbolika. No Okupācijas muzeja puses varbūt var neticēt, ka patiešām kāds politisks spēks manipulēja ar pieminekli, lai mēģinātu leģitimēt tos, kurus identificē ar nacismu. Bet, ja ilggadējs aktīvists no neonacisma politiskās vides ir bijis svarīgs dzinējspēks pieminekļa tapšanā, kā šis jautājums varēja nerasties? Jo sevišķi, ja Okupācijas muzeja pārstāvji meklē politiskos motīvus tiem, kuri ir kritiski noskaņoti pret pieminekļa sākotnējo vēstījumu.
- Vai saprotat, ka pieminekļa izvēlētais naratīvs netiek viennozīmīgi apstiprināts vēstures pētniecībā, ka tas ir ieinteresētas grupas radītais paštēls?
"Latviešu stāvstrops" nav piemineklis visiem karagūstekņiem pēc kara Zedelgemā, nedz arī piemineklis visiem bijušajiem latviešu leģionāriem. Vairums leģionāru, līdz 50 tūkstošiem, nonāca padomju gūstā. Viņus gaidīja filtrācija, gulags, izsūtījums. Latviešus vācu formastērpos internēja gūstekņu nometnēs arī Zviedrijā, Dānijā, Rietumvācijā. Tātad Zedelgemas nometnē ar 12 000 internēto latviešu bija ievērojama daļa leģionāru, bet to pieredzi nevar vispārināt. Arī starp latviešiem Zedelgemā bija atšķirības: kur, kad un kā viņus karā iesaistīja.
Plāksne, kas līdz tās noņemšanai skaidroja pieminekļa vēstījumu, vienkāršoja šo sarežģīto stāstu ļoti subjektīvā veidā. Latviešus mobilizēja ieroču SS vienībās piespiedu kārtā, bet tomēr viņu vienīgā vēlme bija aizstāvēt savu dzimteni un cīnīties par tās atjaunotu brīvību? Viņi bija kara upuri vai varoņi? Šis paradokss netiek izskaidrots. Noklusēts ir arī daudz sarežģītu faktu, kas saistīti ar leģiona vēsturi. Piemēram, par palīgpolicijas bataljonu iekļaušanu leģionā. Policijas bataljonos gan bija ievērojama daļa brīvprātīgo.
Ja šis pieminekļa stāsts par leģionu nav uz vēsturnieku pētījumiem balstīts, no kurienes tad tas nācis? Stāstījums ir atpazīstams no veterānu organizācijas "Daugavas Vanagi" (DV) veidotā naratīva par latviešu karavīru Otrajā pasaules karā. Bijušie leģiona virsnieki, tostarp Artūrs Silgailis, tūlīt pēc kara DV ietvaros sāka formulēt viņiem pieņemama leģiona vēsturi, retušējot stāstu tā, lai fokusā nonāktu varonība un patriotisms. DV organizāciju dibināja Zedelgemā. Tas, ka 2018. gadā Latvijas valsts simtgades ietvaros ar Latvijas vēstniecības klātbūtni atklāja pieminekli ar tekstu, kas atspoguļo DV vēstures tulkojumu, nozīmē šāda naratīva sava veida leģitimēšanu valsts līmenī. Bet pašvaldība ar laiku saprata, ka plāksnes stāsts ir pārāk vienpusīgs un subjektīvs, tāpēc to noņēma un sāka domāt par pieminekļa vēstījumu principā.
- Vai domājat, ka jūsu mērķi attaisno līdzekļus, kurus izmantojat, lai apšaubītu ekspertu grupas kompetences un nodomus?
Ir saprotams, ka Okupācijas muzejs mēģina aizstāvēt projektu, kurā investējis tik daudz sava prestiža. Tomēr jājautā: vai šādā aizstāvībā būtu jālieto visi līdzekļi? Piemēram, jau minētajā raidījumā "Spried ar Delfi" muzeja pārstāvis apgalvoja, ka piemineklis veltīts visiem karagūstekņiem pēc Otrā pasaules kara, bet ka ekspertu grupa ir maldīgi mēģinājusi tā nozīmi sašaurināt līdz piemineklim latviešu leģionāriem. Šis apgalvojums nekādi nesaskan ar faktiem: pieminekļa nosaukums vienmēr bijis "Latviešu stāvstrops" un jau minētās plāksnes teksts vēstīja vienīgi par latviešu leģionāriem, nevis visu tautu karagūstekņiem. Kad pirms divdesmit gadiem strādāju atbildīgos amatos Okupācijas muzejā, muzeja mērķis bija veicināt niansētu vēsturi un kritisku domāšanu, nevis izplatīt jaunu dezinformāciju par notikumiem.
Šī gada 10. decembrī atklātajā vēstulē manam kolēģim Didzim Bērziņam Okupācijas muzeja direktore gāja soli tālāk, apšaubot kolēģa zinātnieka kompetences, un netieši lika saprast, ka viņu par darbību ekspertu grupā vajadzētu sodīt darba devējam, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātei. Runāsim skaidrā valodā: Okupācijas muzejs savā mājaslapā mudina universitāti sodīt pētnieku par muzejam netīkamām idejām. Tas, ka akadēmisko brīvību apdraud muzejs, kas savā darbā kritizē padomju laika represijas pret citādi domājošiem, manuprāt, ir ļoti skumja ironija.
Īpaši neceru, ka muzeja vadība publiski atbildēs uz šiem maniem 4 jautājumiem. Bet būtu labi, ja vismaz notiktu iekšēja diskusija par tiem, lai izvērtētu savu rīcību un varbūt izvairītos no līdzīgām kļūdām nākotnē.