Āris Žīgurs: Elektroenerģijas tirgus daudzslāņainā realitāte  (12)

Diemžēl zemā gāzes cena nav stimulējusi papildu ieguldījumus tās ieguvē, bet visai daudzi ģenerējošajās jaudās ieguldījušie investori cietuši lielus zaudējumus vai guvuši, viņuprāt, nepietiekamu peļņu. Tas kopsummā nosaka tendenci, kāpēc tirgū elektroenerģijas cenas palielinās.

2020. gadā Covid-19 ietekmē samazinājās enerģijas pieprasījums un piedāvājums. Var uzskatīt, ka, pateicoties neparasti spēcīgajiem fiskālajiem stimuliem ziemeļu puslodē, globālā apetīte pēc enerģijas atjaunojās daudz ātrāk nekā piegādes ķēdes. Šogad ir bijis augstākais pēcrecesijas izaugsmes temps pēdējās astoņās desmitgadēs. Tomēr pandēmija pasaules enerģētikas nozarē atstājusi aiz sevis nepaveiktus darbus: epidemioloģiskie nosacījumi un slimības uzliesmojumi likuši daudziem ražotājiem atlikt ieplānotos tehnoloģisko iekārtu uzturēšanas darbus, kas, kopā ar piegādes ķēžu disfunkcijām, traucējis palielināt ražošanu 2021. gadā.

Enerģētikā jau sen vairs nav iespējams skatīt pasaules reģionus atrauti vienu no otra. Visa veida energoresursu cenas ir biržās noteiktas, un gan mazie, gan lielie tirgus dalībnieki piedalās šajā procesā. Un nav svarīgi, vai runa ir par naftu, šķeldu, vēja enerģiju vai oglēm, – administratīvi kaut ko noteikt nav iespējams un ekonomiskās likumsakarības atstās ietekmi arī uz mūsu ikdienu.

2021. gada decembra pirmajās dienās Baltijas valstu, un ne tikai, elektroenerģijas patērētāji piedzīvoja augstu cenu šoku, elektroenerģijas cenai par 1 kWh pārsniedzot 1 eiro jeb 1000 EUR/MWh. Tikpat augsta stundas cena bija vērojama Somijā, bet dienu iepriekš augsta cena virs 600 EUR/MWh izplatījās Somijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Zviedrijas dienvidos un Dānijā ap Kopenhāgenu. Kopš pilnīgas elektroenerģijas tirgus atvēršanas visiem patērētājiem pagājušās desmitgades vidū bija vērojama cenu samazināšanās no 0,05 EUR/kWh līdz 0,03 EUR/kWh, nakts stundās pat tuvojoties nulles vērtībām vai atsevišķās stundās kļūstot negatīvām. Protams, ieraugot cenu 0,6 EUR/kWh vai pat 1 EUR/kWh, katrs domājošs cilvēks uzdod jautājumu: vai viss ir kārtībā? Pie desmitkārtīga, divdesmitkārtīga izmaksu kāpuma aizdomājas ne tikai tās mājsaimniecības, kas ļoti rūpīgi pārdomā katru izdevumu pozīciju, bet arī ikdienā bezrūpīgie.

Tāds cenu lēciens sit ne tikai pa mājsaimniecību kabatu, bet uzņēmējiem liek pārvērtēt sava biznesa izmaksas, iespējas un konkurētspējas perspektīvas. Un, pats galvenais, samazina paļāvību par saimnieciskās darbības stabilitāti, grauj uzticēšanos enerģijas piegādātājiem, apgrūtina vai padara par neiespējamu noslēgto līgumu izpildi.

"Nordpool" tirgus, kura dalībnieki ir visi Baltijas valstu lielie elektroenerģijas uzņēmumi, darbojas pēc teorētiski nevainojamiem tirgus principiem. Vienkāršoti: kam ir enerģija, tas piedāvā to nākamās dienas tirgū par pamatotu cenu, iegūst tiesības to piegādāt un saņemt samaksu. Kā pirmie tirgū iekļūst lētākie piedāvājumi, bet tirgus cenu nosaka pēdējais (dārgākais) piedāvājums, kas noved kopējo piedāvājuma apjomu kopējā pieprasījuma līmenī. Ja gadījumā kāda no ražošanas jaudām nav pieejama, tad tirgus dalībnieka pienākums ir to paziņot "Nordpool" biržai, un ikviens šos paziņojumus var izlasīt elektroniskajā tirgus vietnē.

Šķiet, ka tomēr šim modelim ir arī ēnas puses. Valstu elektroenerģijas uzņēmumi, tirgus dalībnieki savstarpēji nesarunājas, tie ir konkurenti. Arī it kā saprotami. Tālāk paliek drusku miglaināk – katrs plāno savu iekārtu remontdarbus, kā pašam ērtāk, kā pašam sanāk, kā nosaka iekārtu ekspluatācijas noteikumi. Iznākums 2021. gada 7. decembrī ir tāds, ka Baltijā tirgum kopā nav pieejamas ražošanas jaudas ap 1300 MW (katrā valstī mazliet virs 400 MW) un elektrības cena sasniedz 1000 EUR/MWh. Trīs mazu, savstarpēji integrētu valstu energoapgādes uzņēmumi rīkojas autonomi, jo tāda ir tirgus prasība. It kā katras valsts sistēmas operatoram (Latvijā – "Augstsprieguma tīkliem") vajadzētu raudzīties, lai sistēma droši funkcionētu un dažādu jaudu piedāvājums būtu pietiekams nevainojamai elektroenerģijas piegādei.

Sistēmas operators to arī dara. Bet diez vai tautsaimniecību un iedzīvotājus apmierina princips – elektroenerģijas piegāde par jebkādu cenu. Sistēmas operatoru pienākumos neietilpst prasība rūpēties par zemu elektroenerģijas cenu. Bet diemžēl tirgus pats zemu cenu atsevišķos brīžos nenodrošina. Cena var turēties 600 vai 1000 EUR/MW līmenī tikai tad, ja neviens tirgus dalībnieks nespēj piedāvāt zemāku. Tātad attiecīgajā brīdī nav reālu iekārtu, reālu jaudu, kas spētu piepildīt tirgus pieprasījumu ar elektroenerģiju par pieejamu cenu.

Kāds ir jaudu nodrošinājums Baltijā? Baltijas valstu elektroenerģijas tirgus un ģenerējošās jaudas uz Skandināvijas fona ir ļoti mazas. Skandināvijas jaudas sasniedz 70 000 MW, kamēr Baltijas valstīs ģenerējam zem 4000 MW, t.i., ap 5%. Kopumā Baltijā pieprasījums ir 4500 MW un ģenerācija ap 3700 MW, kas mainās pa stundām. Latvija un Igaunija šajās decembra dienās ir pašpietiekamas, Latvija pat nedaudz enerģiju eksportē. Ar nožēlu jāsaka, ka vistrakāk iet mūsu kaimiņiem lietuviešiem, kam darba dienas vidū atskaitēs var ieraudzīt, ka valsts patēriņš ir 2000 MW, bet ģenerācija – tikai 200 MW. Nav skaidrs, kāpēc netiek darbināts Elektrēnu stacijas jaunais G-9 gāzes bloks. Mērķis uzbūvēt atomstaciju Lietuvā nav piepildījies, bet stratēģiskie mērķi uzbūvēt vēja parkus ar vairāku tūkstošu MW jaudu īstenosies kaut kad nākotnē.

Arī no bezvēja neesam pasargāti, tāpēc pastāv pamatotas šaubas, vai investīcijas vēja parkos ļautu piedāvāt sabiedrībai lētu enerģiju vienmēr. Latvijas un Igaunijas elektroenerģijas ražotāji strādā ar pieejamām iekārtām, un jāsaka – mums palīdz tas, ka bagātīga sniega sega ir uzsnigusi uz vēl nesasalušas zemes, tā ir silta, un, sniegam kūstot, Daugavā ir pietiekama ūdens caurplūde, kas ļauj ražot ap 600 MW hidroelektroenerģijas. Turpmākajos ziemas mēnešos tik daudz ūdens var nebūt.

Vai esam pasargāti no augstām elektroenerģijas cenām nākotnē? Neesam gan. Baltijā ir reālu, strādājošu jaudu trūkums. Augsts elektroenerģijas pieprasījums turas tikai dažas dienas vai nedēļas gadā, tirgus stimuli paši par sevi ātrai jaunu bāzes jaudu ieviešanai ir nepietiekami, bet ražošanas jaudu deficīts vienā valstī ceļ debesīs cenas visās. No patērētāja viedokļa būtu pilnīgi vienalga, kurā valstī jaudas attīsta, jo ir nodrošināti elektroenerģijas pārvades tīklu savienojumi. Varbūt ir pienācis laiks veidot vienu vienotu Baltijas elektroenerģijas ražotāju? Katrs atsevišķi mēs stāstām savu tālās, gaišās nākotnes vīziju par vēja parku uzvaras gājienu, bet enerģija ir vajadzīga tagad un tūdaļ, droši un par pieejamām cenām.