Aleksejs Gončarovs: Iepirkumu konkursu labirintos

Iepriekš minētais ir reāls gadījums kādā šogad notikušā konkursā par uzkopšanas darbiem: atbilstoši tā vērtēšanas kritērijiem, veidojot izdevīgāko gala cenu, veiklas manipulācijas ar papildpakalpojumu izmaksām būtiski mainīja visu dalībnieku iespējas uzvarēt iepirkumā. Ir acīmredzami, ka nekorekta vērtēšanas sistēma, kad tiek piešķirts daudz punktu par papilddarbiem vai citiem mazāk svarīgiem apstākļiem, neļauj uzvarēt saimnieciski izdevīgākajam piedāvājumam un rada aizdomas par godprātības trūkumu rezultātos.

Skaidrs, ka konkrētajā nozarē strādājošie uzņēmumi labi saprot, kā veidojas cenas, un redz iespējamās kombinācijas. Gatavojot pieteikumus konkursiem, pakalpojumu izmaksu aprēķināšana ir viens no grūtāk veicamajiem darbiem. Uzkopšanas nozarē līgums parasti tiek slēgts uz 24–36 mēnešiem ar atrunu, ka pakalpojuma sniegšanas periodā nav iespējams mainīt iesniegto piedāvājuma cenu. Tādēļ, lai izrēķinātu atbilstošu un visām pusēm pieņemamu piedāvājumu, ir jāspēj prognozēt iespējamās izmaiņas normatīvajos aktos un citus nozares riskus, kā arī jāņem vērā līguma neelastība pasūtītāja interesēs.

Tas viss nozīmē arī to, ka pēc pieteikumu atvēršanas jebkurš konkursa dalībnieks var visai viegli pamanīt arī iespējamo kombinēšanu ar cenām. Taču, pat novērojot acīmredzamu blēdību, kaut ko izdarīt ir grūti, jo trūkst efektīvu iespēju, kā tiešām godīgi pārliecināties par nepamatoti lētu piedāvājumu.

Proti, iepirkumu uzraudzībā nav mehānismu, kas ļautu izvērtēt iepirkuma dalībnieku iesniegto (aprēķināto) cenu atbilstību reālajām cenām tirgū. Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) vērtē tikai iepirkuma procesa norisi atbilstoši Publisko iepirkumu likumam, taču ne pretendentu iesniegto cenu līmeni. Taču tas būtu jādara, kaut vai strīdus gadījumos lūdzot konsultāciju par cenām nozares asociācijām vai veicot novērtējumu, balstoties uz Centrālās statistikas pārvaldes apkopoto informāciju. Ideālā gadījumā labs risinājums būtu neatkarīgi izveidota institūcija vai departaments, kas par cenām spētu sniegt "skatu no malas".

Cits variants būtu izveidot iespējami universālāku vērtēšanas kritēriju skalu, kas būtu obligāti piemērojama konkrēta veida iepirkumos. Piemēram, uzkopšanas pakalpojumu sniegšanā tā būtu pamatuzkopšana, papildu uzkopšana, regulāri, bet reti veicamie darbi. Tagad katra kritērija "svara" noteikšana ir atstāta pasūtītāju ziņā un pieteikumu iesniedzējiem ļauj veidot piedāvājumus, kas reizēm nav nekas vairāk par roku veiklību glītai augstāku cenu "iepakošanai".

Savukārt reizēs, kad iepirkums kaut kādu iemeslu dēļ, piemēram, saistībā ar veicamiem būtiskiem grozījumiem vai papildinājumiem tehniskajā specifikācijā, tiek pārtraukts, atkārtotā konkursā dalībnieki mēdz koriģēt savas cenas, pielīdzinot Elektronisko iepirkumu sistēmā (EIS) redzamajām citu dalībnieku cenām. Ja šādā gadījumā kāds no pretendentiem ir "sazīmējis" piedāvājumu ar nepamatoti zemu cenu, tad rezultātā tirgus kropļošana var izveidoties vēl lielāka. Tiesa, pieredze rāda, ka apjomīgu iepirkumu pārtraukšana var liecināt arī par to, ka konkursā nav izdevies uzvarēt pasūtītāja vēlamajam (noskatītajam) pretendentam.

No vienas puses, teorētiski tehniskās specifikācijas precizēšana it kā nebūtu nekas nepareizs, ja vien tas palīdz iegūt labāko rezultātu. It īpaši tādēļ, ka specifikācijas mēdz būt visai nekorektas. Uzkopšanas darbu nozarē esam saskārušies ar situācijām, kad līdzekļu taupīšanas nolūkā kādu telpu uzkopšana tiek samazināta tiktāl, ka vairs neatbilst reālajai situācijai. Piemēram, specifikācija paredz telpu uzkopšanu divas līdz trīs reizes nedēļā, to attiecinot arī uz tualetēm. Taču realitātē cilvēki telpās uzturas teju katru dienu un tiem faktiski netiek nodrošināta laba vides higiēna. Un cieš ne tikai tur strādājošie, bet arī cilvēki, kas tīra telpas. Vēloties savu darbu veikt godprātīgi, viņi dara vairāk, nekā nolīgts, par to nesaņemot adekvātu samaksu.

Taču Publisko iepirkumu likums nenosaka, cik reižu ir pieļaujama iepirkuma pārtraukšana un atkārtota izsludināšana. Tādēļ šādu taktiku iespējams īstenot neierobežoti daudz reižu, un tā, iespējams, ļauj panākt vēlamo konkursa rezultātu. Ieguvējs ir ne tikai potenciālais uzvarētājs, bet pasūtītāja pašreizējais līgumpartneris, jo, kamēr jaunais iepirkums nav noslēdzies, tiek pagarināts līgums ar līdzšinējo izpildītāju. Bet zaudētāji viennozīmīgi ir pakalpojuma saņēmēji. Piemēram, apsaimniekošanas nozarē šādās situācijās cietēji ir iedzīvotāji, jo viņi, iespējams, pārmaksā par pakalpojumiem, ko varbūt var nodrošināt par zemāku maksu nebūt ne sliktākā kvalitātē.

Piedaloties iepirkumu konkursos, mēs visi vēlētos, lai uzvar profesionālākais, proti, tas, kurš spēj par labāko cenu piedāvāt kvalitatīvāko pakalpojumu. Manuprāt, ieguvēji būtu visi, ja reālās iepirkumu procedūras soli pa solim tuvotos šim ideālam. Realitātē problēmu, protams, ir daudz vairāk nekā tikai aprakstītās, – īsi atvēlētie pieteikumu iesniegšanas termiņi, tehniskās specifikācijas, kas gatavotas bez izpratnes par iepērkamo pakalpojumu vai precēm, lieki papīru kalni, nevajadzīgi sarežģīti iepirkumu noteikumi un "blusu" meklēšana, kas samazina pretendentu skaitu. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai tiktu attīstīti visi iespējamie instrumenti godīgas konkurences nodrošināšanai.