Vārdnīcā vārdu "brīnums" skaidro kā "ārkārtēju un apsveicamu notikumu, kas nav izskaidrojams ar dabas vai zinātnes likumiem un tāpēc tiek saistīts ar dievišķo darbību." Kristus piedzimšana ir pilna ar neizskaidrojamiem notikumiem, kuros Dievs ne tikai darbojās, bet atklāja sevi.
Ne jau bērns bez vīrieša līdzdalības te ir lielākais brīnums. Dzīvnieku pasaulē arī mūsdienu zinātne ir spējusi izraisīt kaut ko līdzīgu. Pa īstam pārsteidzošais ir tas, ka Dievs to vēlējās. Droši vien būsiet kaut kur redzējuši ainu, kur cilvēki spiežas tuvāk kādai slavenība, alkstot pieskarties vai vismaz ieraudzīt tuvumā, taču apsargi neļauj un stumj viņus atpakaļ – nenāciet par tuvu! Neapgrūtiniet! Neapdraudiet! Turpretī Dievs, pats meklēja tikšanos. Dievs pats gribēja pienākt klāt, ieraudzīt tuvumā un pieskarties. Dalīties ar mums dzīvē.
Lūk, labā vēsts visiem, kas savā dzīvē taujā dziļāk par - ko ēdīsim, ko dzersim, ar ko ģērbsimies? Tiem, kas jūt, kar ir kas vairāk. Tiem, kas meklē pilnību uz ko tiekties, ideālu, ar ko sevi mērot, jēgu, kas paceļ pāri grūtībām un pārbaudījumiem, svētumu, kura priekšā nodrebēt laimīgā bijībā. Tu pazīsti šīs ilgas. Lūk, Labā vēsts tiem, kas šīs ilgas jau nosaukuši vārdā – es meklēju Dievu! Lūk, labā vēsts – Dievs meklē tevi un ir jau atradis! Dievs grib ieraudzīt tevi savā tuvumā, pieskarties tavai dzīvei. Tādēļ Betlēmē piedzima Kristus. Tādēļ viņš joprojām ir pasaulē.
Vēl lielāks brīnums ir tas, cik dziļi un pilnīgi viņš grib būt ar mums. Reiz man laimējās būt lielā misijas sanāksmē Filipīnās. Kāds misionārs mani aizveda uz posta vietu, kādu vēl nebiju redzējis. Izģinduši cilvēki tur dzīvoja vecās kastēs starp žurkām un atkritumiem. To skatu es spilgti atceros pat pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Man bija ļoti žēl šo cilvēku, sevišķi bērnu. Taču es neapgūlos viņiem blakus starp žurkām. Es nedalījos ar viņiem dzīvē. Es neko nespēju palīdzēt. Es tikai kā tūrists uz mirkli atnācu, paskatījos un aizgāju. Jēzus neieradās pasaulē kā tūrists. Viņš atnāca, lai būtu viens no mums – līdz galam. Lai dalītos pilnīgi visā. Lai dotu mums pats sevi. "Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu."
Pirms pāris nedēļām feisbukā pamanīju diskusiju par diviem attēliem ar Adventa sveicieniem. Vienā bija zeltā mirdzošs katedrāles altāris un skaists Adventa vainags ar tradicionālajām svecēm. Otrajā bija maza Betlēmes ainiņa, kur Jāzepu, Mariju un Jēzus bērniņu silītē kāds bija izlocījis no zili baltajām, ķirurģiskajām maskām. Cik augstākas ir debesis pār zemi, tik tālu šie attēli bija viens no otra. Taču abi vēstīja par vienu – par Kristus dzimšanu. Lielais kontrasts starp tiem rāda Ziemsvētku vērienu.
Reizēm baznīcām pārmet ārišķīgu greznību. Saka, ka zelts un izrotājumi nesader ar vienkāršību un pat nabadzību, kādā Jēzus pavadīja savus dzīves gadus. Diskusijā gan vairāk pārmetumu izpelnījās otrais attēls. Dažiem likās, ka maskas, kuras simbolizē visu pandēmijas atbaidošo slogu, ir slikts materiāls, lai attēlotu Kristus dzimšanu. Tik atšķirīgi attēli, taču, lai atklātu Ziemsvētku dziļumu un plašumu, viens nevar iztikt bez otra. Jo Betlēmē dzimušais ir reizē patiess cilvēks un patiess Dievs.
Mēs nespēsim novērtēt, cik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ja neredzēsim, ka silē dusošajā bērnā iemiesojās Vārds, kurš bija Dievs un kurš visu pasauli no nebūtības izsauca esamībā. Logoss, kurš no pirmatnējā haosa izveidoja labu un apdzīvojamu kārtību. Viņš nosprauda ceļu zvaigznēm un robežas jūrām. Viņš piepildīja pasauli ar dzīvību un radīja mūs pēc savas līdzības. Viņa godu lāso debesis un viņa taisnību izdod zeme. Viņa slavu dzied eņģeļi un viņa priekšā lokās visi ceļi debesīs, zemes virsū un pazemē. Visi vārdi liekas par sīku un seklu tam, kurš no Jaunavas Marijas ienāca mūsu pasaulē. Tādēļ nepasakāmo cilvēki ir centušies izteikt ar krāšņumu un spožumu sakrālajā mākslā, mūzikā arhitektūrā. Tas piederas Ziemsvētkiem.
Taču Kristus dzimšanas patiesais lielums paliks apslēpts bez tā, par ko vēstīja otrais attēls – tas ar maskām. Maskas ir kā zīme visam, kas mūs šajā piemeklējuma laikā laikā moka, biedē, smacē un sanaido. Tās var uzlūkot kā zīmi visam degošajam un sūrstošajam katrā dzīves laikā. Cilvēks, kurš no tām izveidoja Betlēmes ainiņu, ģeniāli izteica neaptveramo: Kristus, dzīvais Vārds, dievišķais Logoss, kam veltītas krāšņās katedrāles, ienāca pasaulē, lai dalītos ar mums arī viszemākajās vietās un brīžos. Lai pilnīgi ieaustos un iekustu mūsu realitātē un ienestu ienestu tajā dievišķo. Lai pat biedējošais un sāpīgais kalpo par materiālu viņa klātbūtnei. Nav pārāk grūti nomanīt Dieva klātbūtni skaistās altārgleznās un izrotātos altāros. Grūtāk, taču ļoti vajadzīgi ir viņu meklēt un atrast baiļu, šaubu un pamestības brīžos, dzīves traģiskajos brīžos. Mūsu Kungs piedzima kūtī un apgūlās silē, jo nāca, lai mēs viņu atrastu pat tumšākajā un garākajā naktī. Lai dotu mums jaunu jēgu, kas palīdz izturēt un uzvarēt. Lūk, labā ziemsvētku vēsts! Lielais prieks, ko eņgeļi pasludina visiem cilvēkiem.
Patiešām, Ziemsvētkos visapkārt ir daudz prieka. Ir grūti paskaidrot kādēļ. Priecājas pat cilvēki, kas par Jēzu necik daudz nedomā. Savādā kārtā Ziemsvētku korāļi šķiet iederīgi veikalos un slidotavās. No kurienes tāds prieks?
Dāvids bija lielākais no Bībeles ķēniņiem. Viņa mūža darbs bija Jeruzaleme. Ienaidnieka cietoksni viņš izveidoja par savu krāšņo galvaspilsētu. Lai padarītu savu darbu pilnīgu, viņš tajā atveda lielāko svētumu - Derības šķirstu, kurš nozīmēja Dieva klātbūtni tautas vidū. Ievedot šķirstu pilsētā, Dāvids gāja tam pa priekšu un dejoja aiz laimes. Dejoja cik spēka Kunga priekšā. Daži bija pārsteigti, redzot ķēniņu lēkājam, apjozušos tikai ar lina drānu. Bet Dāvids teica: "Es atsedzos Kunga priekšā, kurš mani izredzējis un paaugstinājis."
Tūkstoš gadus vēlāk Marija, dzirdējusi erceņgeļa Gabriēla vēsti un jāvārdu sacījusi, steidzās pie savas māsīcas Elizabetes, kura bija gaidībās ar Jāni Kristītāju. Zem savas sirds Marija nesa Dieva dēlu. Toreiz Marija bija pilnīgais, nevainojamais Derības šķirsts, kurā mājoja Dieva klātbūtne. Kā Dāvids ieveda Derības šķirstu savā galvaspilsētā, tā Dievs ieveda Mariju pasaulē. Tikko Elizabete izdzirda Marijas sveicienu, bērniņš viņas miesās līksmībā salēcās. Jānis Kristītājs, Kristus priekšgājējs tur izpildīja savu Dāvida dejas versiju. Cik neticami poētisks ir Bībeles vēstījums!
Un tagad, vēl divus gadu tūkstošus pēc tam Dieva derības šķirsts, kurš pasaulē uztur Dieva klātbūtni, ir viņa Dēla svētā Baznīca. Tur viņu var dzirdēt vārdā un saņemt svētajos sakramentos. Baznīca ir Kristus iemiesošanās turpinājums, ķermenis, kurā viņš dzīvo mūsdienu pasaulē, mūsu vidū. Un mēs gaidām uz viņa otro atnākšanu godībā.
Tas ļauj nojaust citādi grūti izprotamo Ziemsvētku prieka noslēpumu. Kāds nāk un pasaule līksmojas viņa priekšā. Tādēļ Ziemsvētki ir tik priecīgi svētki, bieži ar dejām, dziesmām, spēlēm un rotaļām. Varbūt tas reizēm izpaužas veidos, kas nešķiet pietiekami godbijīgi. Arī Dāvida dejošana šokēja viņa paša sievu. Adventa tirdziņos vai Ziemsvētku vecīšu rosībā ne vienmēr var nolasīt bijību pret Dieva Dēla dzimšanu. Pieēšanās pie svētku galda var kaitēt veselībai. Taču apzināti vai ne, cilvēks atsaucas Kristus nākšanas priekam. Mēs līksmībā dejojam pie sava Kunga kājām, viņam ienākot. Mēs atsedzamies sava labā, skaistā Kunga priekšā. Lūk, dzirkstošā Ziemsvētku prieka avots. Lūk, mūsu himnas rinda: "Kungs, laid mums tur laimē diet!"
Palūkosimies uz Jāzepu un Mariju. Arī viņu stāsts ir brīnums. Vai nav īsts brīnums, ka viņi no Nācaretes uz Betlēmi ceļoja kopā? Vai tas nav brīnums, ka viņi Jēzu sagaidīja un audzināja kopā? Iesākums taču bija tik sarežģīts. Eņģelis pavēstīja Marijai, ka viņai piedzims Dēls, kaut viņa bija jaunava. Jāzeps savu līgavu ieraudzīja gaidībās, kaut nebija bijis ar viņu kopā. Viņš gribēja Mariju atstāt. Tā bija īsta drāma. Ja viņi būtu raudzījušis tikai katrs uz savām interesēm, aizķērušies katrs savā sarūginājumā, viņi nepaliktu kopā. Ja tā būtu noticis, tad lai arī cik lieliskas mēbeles Jāzeps būtu gatavojis, mēs par viņu neko nezinātu. Ja Marija, bailēs par sevi būtu atteikusi eņģelim, tad varbūt būtu kļuvusi par labu māmiņu Jāzepa bērniem, bet mums viņa nebūtu nekas. Taču viņi neiestiga pašu sīkajās drāmās, bet atrada savu lomu lielajā Dieva drāmā. Tas ļāva viņiem palikt kopā un kopīgi piepildīt aicinājumu. Tādēļ mēs gadu no gada varam svinēt viņu dzīvi. Pieķeršanās tikai sev un saviem mērķiem cilvēkus atgrūž citu no cita. Atrodot savu vietu Dieva plānā, mēs tuvojamies gan viņam, gan cits citam. Tas mums jāmācās no Jāzepa un Marijas laikos, kas sašķeļ mūsu tautu un atsvešina cilvēkus.
Lai Kristus piedzimšanas svētku gaisma mums rāda, kā dzīvot tālāk. Daudzi ilgojas pēc iespējas drīz atgriezties bijušajā dzīvē. Taču vispirms būtu jāraugās uz priekšu un jāvaicā, ko mums no šī laika vajadzētu mācīties? Kas jāmaina dzīvesveidā, mērķos un gaidās, lai mūsu dzīve būtu labāk piemērota īstenībai, vairāk pagodinātu Dievu un kalpotu līdzcilvēkiem? Kas ir jādara citādi, vai, gluži otrādi, noteikti jāsaglabā, vai pat par jaunu jāatklāj? Kristus piedzimšanā Dievs rāda savu radikālo vēlmi tuvoties, ienākt mūsu dzīvē un kļūt par tās nozīmīgāko daļu. Ne tikai katra paša, bet mūsu valsts nākotne var būt atkarīga no tā, vai paliksim iestrēguši savos ierakumos, vai atradīsim vietu Dieva vienojošajā plānā.
Mūsu tautai un pat visai pasaulei šajos Ziemsvētkos es novēlētu īpašu dāvanu: vienu labu konspirācijas teoriju. Ne tādu par viltīgiem kombinatoriem, kas aizkulisēs diriģē pasauli uz visu ļaunu. Tās latviešu valodā būtu pareizāk saukt par sazvērestības teorijām. Vārds konspirācija ir cēlies no latīņu vārda respirare – elpot. Conspirare nozīmētu elpot kopā. Ja ievadīsim to Google tulkotājā, mēs latviski dabūsim sadarboties! Izlūgsimies no Dieva Ziemsvētku dāvanā labu konspirācijas – ne tikai teoriju, bet praksi! Būt vienā elpā. Senajā Bībeles valodā vārds ruah, dvaša nozīmē arī gars. Sadarboties, esot vienā garā!
Sākt varam ar kaut ko vienkāršu un personīgu. Pēdējo gadu pretrunas ir ļoti sadalījušas sabiedrību. Ir pateikti skarbi vārdi. Domas daudziem par daudziem ir mainījušās uz ļaunu. Ar lielo sērgu saistītie jautājumi ir atsvešinājuši kolēģus draugus, un pat ģimenes. Palūkosimies katrs – vai tā ir noticis arī manā lokā? Ja ir, tad lūgsim no Dieva svētu amnēziju jeb atmiņas zudumu, lai aizmirstu to, kas pandēmijas dēļ ir sarunāts vai nodomāts un ir atsvešinājis no drauga, no ģimenes locekļa, no mīļa cilvēka vai autoritātes. Mēģināsim atjaunot apziņā to cilvēku, kurš bija pirms visiem izteiktajiem vārdiem vai neizteiktajiem spriedumiem. Tas pats cilvēks joprojām ir, tikai brilles, caur kurām uz viņu raugāmies, ir dusmās aizsvīdušas. Lai izdzīvotu un spētu pastāvēt līdzās citām nācijām, mums vajag sadarbību vienā elpā un vienā garā!
Slavenajā Jāņa evaņgēlija prologā (iesākumā bija vārds) ir teikts, ka Kristus nāca, lai tiem, kas viņu pieņem, dotu varu būt par Dieva bērniem. Grieķu vārdam ἐξουσία, exousia, kurš te tulkots kā vara, ir vairākas nozīmes, kas cita citu papildina. Tas nozīmē mentālu un fizisku spēju. Tas nozīmē iespēju vai brīvību izvēlēties. Vēl tas nozīmē tiesības vai privilēģiju – būt Dieva bērniem, kas kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. Izmantojot šo privilēģiju un topot par Dieva bērniem, mēs kļūstam par brāļiem un māsām. Pieņemot Betlēmē dzmušo Kristu, mēs varam iegūt mentālu spēku tā citam uz citu raudzīties. Attiekties kā pret brāļiem un māsām. Varbūt pat fizisku spēju tā citam pret citu izturēties. Sadarboties vienā elpā.
Tuvosimies Dievam, kā viņš Ziemsvētkos ir tuvojies Mums! Lai tas kļūst par īsto brīnumu, par ārkārtējo, apsveicamo notikumu un aizraujošo piedzīvojumu, kurā topam par to, kas patiesībā esam. Atradīsim savu vietu viņa plānā, savu lomu viņa drāmā! Vienā elpā. Vienā garā. Vienā tautā. Es novēlu visiem priecīgus Kristus piedzimšanas svētkus un mūsu labā Dieva svētību Jaunajā gadā! Āmen!
––––––––––––––––––
*Sprediķis Rīgas domā 2021. gada 24. decembrī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!