Andris Akmentiņš: Dārgā zīle sabiedrības rokā  (4)

Uztveru to kā civilizācijas paradoksu, piemēram, atkarībā no "burbuļa" jūs varat saņemt sodu par mežā nenovāktu zaru kaudzēm, jo vairojat kaitēkļus, bet citā burbulī esat dabas draugs, izvietojot savā mežā no zariem veidotas kukaiņu mājas, lai saglabātu sugu daudzveidību. Tikpat interesanta un raiba ir saruna par Autoostas ozolu, drošības dēļ mēģināšu apstrīdēt jebko šajā stāstā.

Notikumu gaita ir vienkārša – vispirms "Rail Baltica" būvnieks "Bererix" ozolu cerējis saglabāt, tad aptvēra tehnoloģisko sarežģītību un nolēma nozāģēt (saknes ieaugušas kabeļos, vainags izslējies virszemes vadu tīklājā, platumā pat lielāks, nekā augstumā). Rīgā publiski nozīmīgu koku nozāģēšanai nepieciešama sabiedriskā apspriešana. Tad ozola atbalsta kampaņā iesaistījās mediji un vietne manabalss.lv, panākot koka pārcelšanu – dārgu procesu, kurā veiksmes iespēju vērtē kā 50%.

18. novembrī autoosta savā vietnē www.autoosta.lv/category/jaunumi/ sveic mūs ar attēlu, kurā ozols atveidots kā mizu astoņkājis.

Pirmajā acu uzmetienā mēs redzam jauku gadu mijas stāstu – sabiedrība sadevās rokās un izglāba koku. Manuprāt, balsu ir pārāk maz, lai sistu sabiedrībai uz pleca. Portāla uzliktais mērķis – 2000 aizpildīts knapi pusē. Varbūt tāpēc, ka viens koks problēmu nerisina? Stacija, autoosta, tirgus, pat krastmala ir veidota citā laikmetā kā degradēta vide, kurā trūkst cilvēka labsajūtai nepieciešamo atribūtu. Pašlaik "Bererix" sniegtā informācija par "Rail Baltica" projektā paredzēto vērienīgo apzaļumošanu ir nogrimusi otrajā plānā. Mums būtu jāuztraucas – vai jaunā stacija, autoosta un krastmala būs pietiekami zaļas, bet tagad par svarīgāku jautājumu kļuvis viens ozols, gluži kā neiroze par neglītu pumpu nocirstā galvā.

Tas atgādina par vēl vienu skumju mantojuma daļu – kampaņveidīgumu. Ar koku stādīšanu padomju laikā apzīmēja svarīgu viesu ierašanos, nozīmīgus datumus un jebkuru citu ar gaišu nākotni saistītu faktu. Sabiedrībai kopumā toreiz un tagad pietrūkst izpratnes, ka iestādītie koki turpinās augt, kādu vietu tie aizņems.

Autoostas simbols taču vislabāk izskatītos kaut kur pie Autoostas ieejas! Vai laukumā pie iebrauktuves, kur dispečeru būda. Bet tas iestādīts malā, tālāk no acīm, dzelzceļa uzbērumā. Tāpēc nepamet aizdomas, ka pašai Autoostai ozols bija vajadzīgs tieši divas reizes mūžā. Kad stādīja un šai emocionālajai kampaņai. Diemžēl, Autoosta savu simbolu zaudēs visos iespējamos gadījumos, bet ar to publikas balsis piesaistīt nevar.

Pamazām nonākam pie jautājuma – cik viegli sabiedrība ir manipulējama, un kāpēc mēs ne vien nosodām manipulācijas, bet labprāt paši tās apgūstam un vairojam?

Šajā stāstā tik uzskatāmi atšķiras ozola atveidojums. Ozola aizstāvji izvēlējušies attēlu košākajā rudens brīdī, ar skatu uz Daugavu. Žurnālista Kristapa Puriņa TV materiāls ir objektīvāks – https://www.youtube.com/watch?v=OG8r_pbaNk4 ļauj aptvert arī vadu jūkli, no kura ozolu tik viegli neizdabūt.

Portāls jauns.lv steidz runāt par Autoostas "svētozolu". Raksts šeit.

Te nu paveikts ļaunākais, ko zinām par dzelteno presi. Svētozola jēdziens liek minēt – varbūt autobusu vadītāji slepus gluži kā pasakā dodas pasaulē un iedur ozolā skautu nazīti? Ja vēlāk aprūsējis, brāļi citi šoferi var doties palīgā? Klikšķu skaita vairošanai pievilkts arī viltus dramatizējums par cīņu starp dzelzceļu un autobusiem.

Par ozolu izsakās arī NRA, rakstu pārpublicē pietiek.net, šajā gadījumā pārsteidz atkāpe no ierasti nomelnojošā toņa – raksts šeit.

Tikai viens kontoljautājums – vai tikpat korektas publikācijas sekos, runājot par projekta "Rail Baltica" dārdzību? Vai žurnālisti un sabiedrība atminēsies, ka paši dārdzību veicināja?

Te gribu pavirzīties pie plašākas kopainas, uzsvērt, ka "Rail Baltica" ir ģeopolitisks fenomens. Daļa sabiedrības to uztver kā saikni ar civilizētu pasauli un cer uz to kā Eiropas savienības veiksmes stāstu. Vēl kāda daļa ierasti cer uz pretējo. Projektam tuvāki praktiķi priecājas par darbu, gaidāmo algu un peļņu. Manuprāt, sabiedrībai vajadzētu ne tikai priecāties par saglābto koku, bet arī raizēties par to, kādu precedentu "Rail Baltica" projektam rada Autoostas ozols. Ja nu koki kā "svētās govis" satiekas ar Eiropas Savienību kā "slaucamo govi"? Tad sadārdzinājuma un kavējuma iespējas kļūst bezgalīgas!

Tāpēc pilsētu plānotāji un arhitekti var būt vieglās šausmās par notiekošo, jo ikvienu projektu aprakstītā veidā var sabremzēt vai pat pilnībā apturēt. Vai Rīga un Latvija savā izaugsmē ir spējīgas kvalitatīvam lēcienam jeb vairāk līdzinās simtkājim, kuram daļa kāju ir sapītas, citas – basas, bet vēl citās ir iešauts ne tikai naidnieku, bet arī saviem spēkiem?

Ozola stāsts interesants ar to, ka atklāj daudz vairāk. Piemēram, Rīgas domes Attīstības departamenta dzīlēs izperināto tekstu varētu iekļaut mācību grāmatā vispasaules ierēdņiem, kā uzsvērt sava darba nozīmīgumu – "vizuāli novērtējot, konstatēts, ka koks aug netālu no dzelzceļa uzbēruma un ielas virzienā tam ir viegli ieslīps stumbrs".

Savukārt kvalitatīvās "feisbuka" diskusijās parādās ierosinājums – lai atsevišķa koka zaudējums neradītu pārlieku slodzi nozīmīgos projektos, varbūt jau iepriekš noteikumos paredzēt kompensējošus stādījumus?

Pats "Bererix" pārstāvis TV kamerām atzīst, ka līdzīga koka atvešana no Vācijas un iestādīšana izmaksātu gandrīz trīsreiz lētāk.

Noslēgšu ar piesardzīgu optimismu. Koka pārvietošanas izrāde drīz sāksies, vismaz ar vienu koku esam to pelnījuši, projekts tehniskās realizācijas un mediju intereses ziņā unikāls. Cerams, tā gaitā mēs pamazām kļūsim par sabiedrību, kas spēj iedziļināties problēmās. Pagaidām mēs saasināti vērojam izšķērdību visapkārt un līksmojam par izglābtu koku 40 000 eiro vērtībā. Cerēt, ka koks augs tālāk, ir dabiski – taču arī cerētie izdevumi turpinās augt.