Padomju kolhoznieki sākumā netika aplaimoti ar iespēju iegūt personas dokumentu – pasi, lai nespētu nekur no sava kolhoza aizceļot. Vai tas jums neko neatgādina? Kremļa propagandistu raidījumos izskan idejas par to, ka dzimtbūšana nebija nemaz tik slikta un Staļins, redz, bija liels stratēģis. Mūsdienu varmākas attaisno savus priekštečus, jo pašiem apetīte nav zudusi. Neskatoties uz visu minēto, nezaudēju cerību reiz redzēt Krievijā humānāku varu, kas personificētu to, ko lasu krievu literatūrā. Bet vai tas vispār ir iespējams impērijā, kas tiek turēta stingrā tvērienā?
2021. gads ieies Krievijas vēsturē ar represiju pastiprināšanu pret tiem, kuri ir gana drosmīgi, lai paustu patiesību gan par šodienas, gan vakardienas Krieviju. Represiju mērogs, protams, nav tāds kā Staļina laikā. Bet vai atceraties, cik ikdienišķi par indēšanu runāja FSB darbinieks – Alekseja Navaļnija telefonsarunas biedrs? Varbūt mēs varētu neuztraukties par to, kas notiek kaimiņos, bet Krievijas "atmiņas diplomāti" jau paši neliek mierā ne mūs, ne citas kaimiņvalstis. Viņi melo un pārmet mums, ka mēs nemelojam līdzi.
"Memoriāls" un tik neērtā vēsture
2014. gadā starptautiskais cilvēktiesību centrs "Memoriāls" tika atzīts par ārvalstu aģentu, bet 2021. gada 28. decembrī tā darbība tika aizliegta pavisam. Par 34 gadus vecās tiesību aizstāvības organizācijas slēgšanu parūpējās Krievijas Federācijas Augstākā tiesa. Dienu vēlāk, 29. decembrī, Maskavas Pilsētas tiesa lēma likvidēt arī biedrību "Memoriāls", kas nodarbojās ar vēstures izpēti. Jo, raugi, vēsture nav jāpēta, ir jāprasa Kremlim, kas un kā ir noticis! Tiesnesis Mihails Kazakovs piekrita Maskavas prokuratūras pozīcijai par to, ka cilvēktiesību centrs "Memoriāls" rupji un sistemātiski pārkāpj likumu par ārvalstu aģentiem un ekstrēmisma attaisnošanu. Būtiska detaļa – apsūdzētāji kā pierādījumu tiesā iesniedza izziņu par matemātikas skolotājas un tulka rakstītu pētījumu. Šīs divas personas ne reizi vien ir palīdzējušas tiesai ar ekspertīzi, pasniedzot sevi kā seksologus, reliģijas pētniekus un kulturologus. Senos laikos bija tāda multiplikācijas filma par "Foku – meistaru visās lietās". "Memoriāla" izplatītajā paziņojumā par tiesas lēmumu tika norādīts: "Augstākās tiesas lēmums vēlreiz atgādināja, ka valdības iniciēta un vadīta politiskā terora vēsture nav akadēmisks jautājums, kas interesētu tikai ekspertus, bet tā ir arī akūta mūsdienu problēma."1 "Memoriāls" kalpoja kā tautas sirdsapziņa, kas neļāva aizmirst totalitārā režīma noziegumus, uzturot profilaktisku atgādinājumu nākotnei. Daudzi jo daudzi Krievijas iedzīvotāji, pateicoties "Memoriālam", uzzināja savu radinieku likteni, kurus bija nomocījuši čekisti.
Atrodiet tādus cietākus cilvēkus!
2005. gadā, staigājot pa Maskavas ielām, ievēroju, cik daudz arhitektūras elementu uz māju fasādēm un informatīvo plākšņu uz ēku sienām joprojām atgādina par PSRS. Krievijā joprojām ir ļoti liels skaits pieminekļu proletariāta vadonim Ļeņinam. Īsta, pietiekami dziļa un plaša desovjetizācija Krievijā tā arī nav notikusi. Ukrainai nācās vēl un vēl iet cauri satricinājumiem, lai beidzot pēc Krievijas 2014. gada (un sekojošo gadu) agresijas pieņemtu četrus likumus, kas paredz desovjetizācijas iniciatīvu īstenošanu dažādās sabiedriskās dzīves sfērās, tai skaitā Ļeņina pieminekļu aizvākšanā (t.s. "ļeņinapad") un ielu pārdēvēšanā.
Nav iespējams respektēt indivīda fundamentālās brīvības, likuma varu, tiesības uz privātīpašumu un vienlaikus godināt to, kurš 1918. gada 11. augustā rakstīja komunistiem Penzā: "Biedri! Piecu pagastu kulaku sacelšanās ir nepieciešams novest līdz nežēlīgai apspiešanai. To prasa visas revolūcijas intereses, jo tagad visur ir "pēdējā, izšķirošā kauja" ar kulakiem. Ir jārāda piemērs. 1) pakārt (noteikti pakārt, lai tauta redz) ne mazāk kā 100 zināmus kulakus, bagātniekus, asinssūcējus; 2) publicēt viņu vārdus; 3) atņemt viņiem visu maizi; 4) izvēlēties ķīlniekus – atbilstoši vakardienas telegrammai. Izdarīt tā, lai simt verstu apkārtnē tauta redzētu, trīcētu, zinātu, kliegtu: žņaudz un nožņaugs asinssūcējus kulakus. Telegrafējiet par saņemšanu un izpildi. Jūsu Ļeņins. P.S. Atrodiet pēc iespējas cietākus cilvēkus." "Po tvjorže" var tulkot arī kā "stingrākus", bet, manuprāt, burtiskais tulkojums labi parāda būtību, proti, jābūt ļoti cietai sirdij, lai nogalinātu savus tautiešus viņu sociālās piederības dēļ. Mūsdienu Krievijā valda Ļeņina minētie cietie cilvēki, kuri 2014. gadā deva pavēli nogalināt tos, kurus paši sauc par brāļiem, – ukraiņus.
Tagad man visa pasaule ir kabatā!
Jau ilgu laiku Otrā pasaules kara kults ir viena no Putina režīmu leģitimēšojām tēmām, kas ir atvadījusies no akadēmiskās vēstures pētniecības un pārvērtusies par mītiem piesātinātu stāstu kopu. Lielais Tēvijas karš ir pacelts reliģijas līmenī, tāpēc, ja uzsāksi diskusiju par sensitīviem jautājumiem, piemēram, par masveida izvarošanām, kuras īstenoja sarkanarmieši Berlīnē un citur, tad pret tevi tiks lietoti reliģiski jēdzieni, piemēram, "zaimošana" un "svētuma apgānīšana". Krievijā, līdzīgi kā Padomju Savienībā, tiek uzturēts kara kults, kas savulaik liekulīgi tika piesegts ar izteicienu – ka tikai nebūtu kara! Tagad pat tas vairs netiek lietots, jo tieši Putins ir tas, kurš biedē Eiropu ar karu, lai gan neviens negrasās Krievijai uzbrukt.
Ņikita Hruščovs savās atmiņās rakstīja, ka pēc Staļina–Hitlera pakta parakstīšanas Staļins esot lepni teicis: "Apmānīju Hitleru!" (Nadul Gitļera!) Savukārt Hitlers, saņemot ziņu par Ribentropa misijas veiksmi, esot sitis ar dūrēm pa sienu un sajūsmā kliedzis: "Tagad man visa pasaule ir kabatā!"2Ar ko atšķiras PSRS hibrīdkara operācija – Baltijas valstu okupācija – no Krimas okupācijas un aneksijas? Tikai ar detaļām, būtība ir tā pati, proti, visam ir jāizskatās kā kaimiņos dzīvojošo tautu brīvprātīgai izvēlei par labu kalpošanai Maskavas caram. Tāpēc arī mūsu vēlme godināt savus "meža brāļus" tiek tik agresīvi apkarota no Kremļa puses. PSRS psihiatrija taču pierādīja, ka pret padomju varu var iestāties tikai trakie vai nacisti... Ja Putins zināmā mērā turpina Staļina ārpolitiku, tad kāpēc viņam nosodīt sava priekšgājēja rīcību? Patiesībā jau 2009. gadā nosodīja – teica, ka Molotova–Ribentropa pakts esot amorāls. Vēlāk pārdomāja un vairs tik "pārsteidzīgi" neizsakās.
Padomājiet tikai – pat padomju laika komunistiem bija kauns par Staļina–Hitlera paktu un tā slepenajiem protokoliem, tāpēc visi kā viens noliedza to eksistenci. Tad Mihaila Gorbačova pārmaiņu laikā Aleksandrs Jakovļevs teica, ka nav gluži tā, ka protokolu nav, parakās mapītē un atrada. Sekoja PSRS Tautas deputātu 2. kongresa rezolūcija, kurā tika nosodīta kaunpilnā vienošanās starp diviem agresoriem. Bet mūsdienu Krievijas režīma vadībai šādu kauna jūtu nav. Padomju sadistiskais un amorālais rullis braukāja pa dzīviem cilvēkiem ne tikai Krievijas kaimiņvalstīs, bet arī pašā Krievijā, un tomēr tieši tur (neskaitot Baltkrieviju) pie varas joprojām turas PSRS noziegumu attaisnotāji.
"Kagebešņiki" ir varoņi, bet par nomocītajiem aizmirstiet!
"Memoriālam" izdevās izveidot datubāzi, kas satur informāciju par aptuveni četriem miljoniem cilvēku, kuri tika pakļauti padomju valsts teroram 20. gadsimtā. Pateicoties "Memoriālam" un citiem godīgiem vēsturniekiem, komunistu represijām ir vārdi un uzvārdi, tās nav anonīmas, abstraktas. Runa ir par konkrētu cilvēku salauztiem likteņiem, izdzēstiem sapņiem, sabojātu veselību un atņemtu dzīvību. Represijas notika, jo asiņainās utopijas būvnieki sekoja principam – nav cilvēka, nav problēmas.
Pie "Memoriāla" darbības uzsākšanas 80. gadu beigās roku pielika akadēmiķis un cilvēktiesību aizstāvis, Nobela Miera prēmijas laureāts Andrejs Saharovs, kuru, starp citu, vajāja Vladimira Putina darbavieta – VDK. No darba represīvajā organizācijā Krievijas līderis un citi elites pārstāvji taču nekaunas, drīzāk jau lepojas un izmanto sava tēla spodrināšanā. Mūsdienu Krievija izskatītos radikāli atšķirīgi, ja 90. gados būtu notikusi lustrācija. Tā bija grūti īstenojama, arī pats Boriss Jeļcins bija būvējis karjeru Komunistiskajā partijā, turklāt atšķirībā no Baltijas valstīm Krievijā 1991. gadā teju vairs nebija sociālo atmiņu par laiku pirms lielinieku apvērsuma 1917. gadā. Lai arī sākumā Jeļcins aizliedza Komunistisko partiju Krievijā, tomēr izrādījās, ka idejai "atņemt un sadalīt" joprojām ir ļoti liels atbalstītāju pulks, tāpēc nācās atjaunot.
Baltie vai sarkanie?
Baltgvardu un monarhijas tradīcijas lielā mērā tika dedzinātas ar karstu dzelzi no padomju pilsoņu prātiem, tāpēc pēc trim paaudzēm palika tikai tie stāsti, kuros sarkanie bija labie, bet baltie – sliktie. Nesaku jau arī, ka cara laiki bija tie jaukākie Krievijas impērijā, turklāt Latvijai ir savs skatījums uz to nozīmi pie mums. Ņikitas Mihalkova mēģinājumi atgādināt par cara armijas virsnieku godu, manuprāt, nav devuši lielu efektu seno laiku uztverē Krievijā, jo padomju filmas un to uzburtā aina joprojām vēl nospiež "ar masu". Turklāt Mihalkova filmās drīzāk ir ticis mēģināts līdzsvarot skatījumu uz pagātni, samierinot baltos ar sarkanajiem, nevis pilnībā atjaunot vērtību hierarhiju tās pirmsrevolūcijas stāvoklī. Veidot jaunus (vecos) vēsturiskos naratīvus, kas ļautu mūsdienu krieviem solidarizēties ar pagātnes personāžiem, bija iespējams, bet tas prasītu laiku un līdzekļus. Tā vietā Putins novēroja dažādus sentimentus sabiedrībā un sintezēja padomisko ar carisko, kurā padomiskais tomēr dominē, slēpjoties aiz demokrātijas fasādes. Grūti slavēt aristokrātiju, ja pats idejiski esi caur un cauri no tiem, kuri caru gāza. Ironiski, bet carisms de facto nezuda ne ģenerālsekretāru, ne arī paša Putina valdīšanas laikā.
Valsts sponsorēta, godīga PSRS un Krievijas vēstures analīze tika būtiski apgrūtināta brīdī, kad Putins ieslēdza atpakaļgaitu un 2005. gadā paziņoja, ka PSRS sabrukums bija ģeopolitiskā katastrofa. Interesanti, ka viens no tiem, kas aizstāvēja ideju atjaunot PSRS himnu, bija Ņikita Mihalkovs, kura tēvs Sergejs Mihalkovs ir gan mūsdienu Krievijas, gan padomju laika himnas autors. Turklāt Mihalkovs sarakstīja vispirms vārdus himnai Staļina laikā un pēc vadoņa nāves tekstu piepucēja atbilstoši jaunajiem vējiem. Vai tas nav simboliski? Ideoloģijas ziņā mūsdienu Krievija ir tāds hibrīds – Frankenšteins, kurš turklāt nesēž mājās, bet staigā pāri robežām.
Atmiņas diplomātija jeb kā sašķelt sabiedrību
"Pareizā" vēstures interpretācija ir jāzina arī Krievijas kaimiņos, tāpēc ārlietu dienests dīkā nesēž. Krievijas "atmiņas diplomātija" ir daļa no publiskās diplomātijas, kas ir tēmēta uz ārvalstu auditorijām ar mērķi tās noskaņot par labu Krievijas ārpolitikas mērķiem. Klasiskā izpratnē tas ir maigās varas instruments, bet autoritārā Krievija nemāk atrast draugus, tāpēc praksē tā drīzāk ir asā vara, kas destruktīvi ietekmē mērķa valstu mediju telpu un politisko procesu. Izteikti atšķirīga vēstures notikumu interpretācija sašķeļ Krievijas kaimiņvalstu sabiedrības, pastiprinot krievu "diasporizāciju" jeb nodalīšanos no mītnes zemes procesiem.
Krievijas publiskās diplomātijas īstenotāji izmanto dažādas akcijas un informatīvās kampaņas, kurās vēstures notikumiem ir ierādīta nozīmīga loma. Piemēram, 2019. gada akcija "Uzvaras brīvprātīgie" tika īstenota vairāk nekā 90 valstīs, ieskaitot ASV. Tika izplatīts ap 15 000 Sv. Jura jeb Georga lentīšu un brošūru, kurās tika vēstīts par Padomju Savienības lomu Otrajā pasaules karā.3 Vēl cits atmiņas diplomātijas piemērs ir "Nemirstīgā pulka" marši 115 valstu pilsētās 2019. gadā. Minētā akcija dod iespēju turpināt padomju uzvaras kultu arī pēc tam, kad kara veterāni ir aizgājuši viņsaulē. 2015. gadā Krievijas Ārlietu ministrija organizēja Lielbritānijas kara veterānu braucienu uz okupēto Krimu, kur britu veterāni slavēja Krievijas viesmīlību un negatīvi izteicās par Londonas attieksmi pret saviem varoņiem. Ak, ja britu vecie vīri zinātu, kādos sociālekonomiskos apstākļos Padomju Savienībā bija jādzīvo bijušajiem sarkanarmiešiem! Maskaviešiem tīk runāt par atbalstu veterāniem, bet reālā dzīve ir atšķirīga. Uzturoties Vašingtonā, esmu ar pārsteigumu novērojis, cik sevišķa ir ASV institūciju un fondu attieksme pret saviem dažādu karu veterāniem. Te ir pat Veterānu lietu ministrija, gandrīz katrā pārtikas veikalā pie norēķināšanās man piedāvā noziedot naudu ASV veterānu vajadzībām. Tikmēr Krievijā, līdzīgi kā PSRS, kara veterānus baro ar kulta pasākumiem, bet ne ar cilvēka cieņai atbilstošiem dzīves apstākļiem.
Kremļa atmiņas diplomātijas mērķi ir saistīti ar ideju par mūsdienu Krieviju – varenu valsti, jo tā ir PSRS uzvaras mantiniece, no kā esot jāizriet arī respektam pret Maskavu šodien. Nu nezinu. Vai Ēģiptes iespaidīgajām senajām celtnēm ir kāds tiešs sakars ar mūsdienu ēģiptiešiem? Putinam tik ļoti patiktu sēdēt pie "Jaltas II" galda un lemt par tautu likteņiem, tikai šāda konference netiek sasaukta un neviens viņam tādu godu nedod. Tā vietā zinātnei uzticīgi vēsturnieki atgādina sabiedrībai, ka Tautu savienība (tagadējā ANO) pēc PSRS agresijas pret Somiju 1939. gadā pasludināja Padomju Savienību par agresorvalsti, tādējādi piepulcinot to "jaukai" kompānijai – militārisma pārņemtajai Japānai, fašistiskajai Itālijai un nacistiskajai Vācijai. Kremļa atmiņas diplomāti akcentē Vācijas nacismu kā "absolūto ļaunumu" un PSRS pasniedz kā "labumu" – vai dažkārt pieļauj tās rīcību kā "relatīvu ļaunumu". Ar ko Staļina lēģerī nomocīta cilvēka nāve ir mazāka traģēdija par nacistu lēģerī nogalinātā? Staļina ļaunums bija tikpat absolūts kā Hitlera. Dažos aspektos Staļins varētu pat pamācīt Hitleru kā skolnieku.
Krievijas atmiņas diplomātija Latvijā 2021. gadā
Pagājušajā gadā Krievija ir centusies arī pie mums iekalt savus stāstus akmenī. Kurzemē, Kapsēdes Sarkanās armijas karavīru kapos (kas kopš 2008. gada atrodas Krievijas Federācijas jurisdikcijā), uz iepriekš tur stāvējušā latviešu brīvības cīnītāja pieminekļa postamenta ar Krievijas Federācijas ģenerālkonsulāta ziņu tika uzstādīts un pagājušā gada 27. novembrī atklāts piemineklis – sarkanarmieša tēls. Kapsēdes kapos uzstādītais sarkanarmieša piemineklis mums ir atgādinājums par padomju okupāciju un mūsdienu Krievijas pieminekļu kariem, kas ir daļa no informatīvās pretstāves, kurā mēs labprātīgi ļaujam Kremlim sarkanarmiešu apbedījumu vietās darīt, ko tas vēlas. Ja medijos redzam ar garu zāli aizaugušas piemiņas vietas Krievijā, tad ārpus savas valsts Kremļa vēstures propagandisti ir visai čakli parūpējušies (tai skaitā finansiāli), lai katra apbedījuma vieta kalpotu kā padomju kulta uzturēšanas vieta.
2021. gada vasarā Latvijā izdotā Kaspara Stroda grāmata par padomju karagūstekņu nometni Rēzeknē izraisīja sašutumu Krievijas Ģenerālkonsulātā Daugavpilī. Strods ir uzrakstījis grāmatu par padomju karagūstekņu nometni "Stalag 347", kur nacistu okupācijas laikā atradās padomju karagūstekņi. Ģenerālkonsuls Jevgeņijs Koļesņikovs izteica pārmetumus Latvijas vēsturniekam, norādot, ka Strods esot vadījies pēc stereotipiem un tas jau esot ierasti, ka "notiekot mēģinājumi pārskatīt vēsturi par Lielo Tēvijas karu". Diplomāta kungs, protams, mēs pārskatām vienpusējos un dažkārt melīgos padomju laika traktējumus! Ceram, ka patiesības noskaidrošanas vārdā arī jūs kādreiz darīsiet to pašu.
Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Jānis Beķeris toreiz atzīmēja, ka ģenerālkonsula komunikācija neatbilst korektai diplomātiskajai praksei. Pats Strods norādīja, ka gadījumos, kad kāds apšauba Sarkanās armijas kā atbrīvotājas tēlu, Krievijas reakcija ir neizbēgama. Ģenerālkonsulāta viedoklis tika pārpublicēts arī vietējā laikrakstā "Panorama Rezekne", Maskava mērķtiecīgi darbojas pašvaldību sadarbības līmenī. NRA savulaik vēstīja, ka "Latvija 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas ir burtiski nosēta ar dažādiem padomju varas artefaktiem sarkanās armijas glorifikācijai. Vairāk nekā 600 pieminekļi, monumenti, piemiņas plāksnes okupācijas spēku godināšanai".4
2021. gadā Krievijas puse kļuva nemierīga arī par sarkanarmiešu ģenerāļa Nikolaja Jakuņina pīšļu ekshumāciju un pārapbedīšanu Vidzemē. Krievijas izlūks (bijušais Krievijas diplomāts Latvijā) Dmitrijs Jermolajevs sacēla trauksmi, norādot, ka virsnieka kapavietas pārcelšana rupji pārkāpjot Krievijas un Latvijas vienošanos par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību. Vēstures tēma ir "drošībota" Krievijā, tātad ir kļuvusi par nacionālās drošības elementu. Tāpēc par Jakuņina pārapbedīšanu ir sašutis tieši izlūks Jermolajevs, nevis kāds kultūras darbinieks.
Jermolajevs, protams, kļūdījās, jo Jakuņina pārapbedīšana Madonā notika atbilstoši Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības līgumam par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā, kas cita starpā nosaka arī karavīru ekshumācijas kārtību. Jakuņins 1944. gadā tika apglabāts kara hospitāļa priekšā, kas šodien ir Madonas Valsts ģimnāzija, kas nav laba vieta kara apbedījumiem, jo, kā paši krievi mēdz teikt, "nes ideoloģisku slodzi". Ģenerālmajors Jakuņins savulaik bija karojis arī pret Somiju. Diezin vai Latvijas skolēniem viņš būtu kā sevišķi jāgodina pie savas skolas.
Nobeigumā: Krievija – valsts ar neparedzamu pagātni
Tie, kuri mūsdienu Krievijā iestājas par cilvēktiesībām un vēlas nākamajām paaudzēm saglabāt liecības par reālo PSRS vēsturi, ir "ekstrēmisti". Savukārt, tie, kuri vēlas karot ar brāļiem ukraiņiem, ir "gaismas nesēji un patrioti". Jo vairāk iedziļinos Putina režīma būtībā, jo vairāk nopūšos par kaimiņvalsts likteni. Kas notiktu, ja Vācijā sāktu noliegt holokaustu? Tas nav iedomājami, bet Krievijā var mierīgi saukt melnu par baltu un slavināt Staļinu, kraujot kaudzē sarkanas neļķes pie viņa kapavietas un klausoties Genādija Zjuganova basā.
Krievijas "atmiņas diplomātijā" nav ētisku robežu. Tā kā tādu robežu nav iekšpolitikā, tad arī Krievijas atmiņas diplomātijas īstenotāji netur par vajadzīgu palikt ētikas rāmjos citu tautu piedzīvoto ciešanu nonivelēšanā. Jums patīk tā dzīvot, kaimiņi? Skatieties uz savu vēsturi, kā vēlaties, bet kāpēc jūs citiem neļaujat darīt atšķirīgi? Kāpēc ar saviem propagandas un dezinformācijas rīkiem jaucaties kaimiņu valstu darīšanās? Varbūt jūs varētu jau atlaist baltkrievus un ukraiņus, lai tie paši izlemj, kas ir laime un kas nav? Taču nē, nevar! Kremlī zīmē multenes, kurās bliež ar superieroci pa Kaliforniju un biedē ar Ukrainas raķetēm (kādu, starp citu, Ukrainā nav), kas tūlīt, tūlīt sasniegs Maskavu... Tāpēc, baltkrievi un ukraiņi, par brīvību nāksies cīnīties. Vēl ir iespējams, ka Krievijā tiks piedzīvoti jauni juku laiki, Putinam aizejot, kas varētu dot vēsturisku iespēju – atvērtas durvis, kas ir jāizmanto steigšus, kā to savulaik izdarījām mēs – baltieši. Kā nesenā intervijā "TV Doždj" teica Mihails Hodorkovskis – tā vai citādi, bet Putins kaut kad aizies fiziski vai vismaz politiski. Vai putinisma sistēma un tās atmiņas diplomātija darbosies arī pēc Putina, rādīs laiks. Bet mums atliek mācīties vēsturi, neplēšot no tās ārā nepatīkamās lappuses.
1 Kremlin tries to 'erase a nation's history' with shutdown of leading human rights org, Russian politician says. The World, https://theworld.org/stories/2021-12-28/kremlin-tries-erase-nation-s-history-shutdown-leading-human-rights-org-russian.
2 Пакт о ненападении: чья это победа? / Редакция. YouTube, https://www.youtube.com/watch?v=2lhOqSIzafA.
3 Moscow Is Using Memory Diplomacy to Export Its Narrative to the World,
https://foreignpolicy.com/2021/06/25/russia-puting-ww2-soviet-ussr-memory-diplomacy-history-narrative/.
4 Imants Vīksne. Madonā pārapbedīs svarīgu sarkanarmieti. NRA, 24.08.2021., https://neatkariga.nra.lv/izpete/355852-madona-parapbedis-svarigu-sarkanarmieti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!