Laila Vārtukapteine: Depozītu sistēmas ieguvumi un izaicinājumi  (7)

Desmit centu investīcija pudeles iegādes brīdī, ko varēs atgūt, skārdeni vai PET pudeli nododot atpakaļ depozīta sistēmā, var šķiet pietiekoši būtiska motivācija lai to nestu atpakaļ uz veikalu un atgūtu kāroto naudu. Izklausās labi. Un jā, mērķi, sistēmai ir cēli, tomēr tās ieviešanā neiztiksim bez izaicinājumiem. Kas mums būs jādara un ar kādām neērtībām diemžēl jārēķinās?

Pērkot dzērienus, kuru iepakojums var tikt apsaimniekots depozītu sistēmas ietvaros, tie turpmāk maksās dārgāk. Likums nosaka to, ka pērkot dzērienus, kas ir pakots depozīta tarā, turpmāk klientam būs jāpiemaksā 10 centi par iepakojumu. Tāpēc līdzās dzērienu cenai veikalos cenu zīmē tiks norādīta arī taras maksa.

Jā, šo naudu būs iespējams atgūt atpakaļ, taču fakts paliek fakts – depozīta tara, līdzīgi kā pats dzēriens, veikalā būs jānopērk un nauda, kas par taru iztērēta, kādu brīdi būs "iesaldēta". Ja rodas jautājums, kādēļ ražotāji un tirgotāji nesamazinās paša dzēriena cenu par norādītajiem 10 centiem, jo arī tagad iepakojums taču kaut ko maksā? Atbilde ir vienkārša - tieši tādēļ, ka neviens iepakojums, kas potenciāli tiks apsaimniekots depozītu sistēmā, līdz šim nav maksājis tik daudz un dalība depozītu sistēmā ražotājus neatbrīvo no tā, ka iepakojums tikpat ir jāpērk un tas tikpat veido dzēriena izmaksas.

Desmit centi ir solidaritātes vienošanās, ko atbildīgi saimniekojot, varēsim iegūt atpakaļ, bet, pērkot dzērienu, pircējam tas uz brīdi būs jāiemaksā sistēmā.

Otrkārt, depozītu sistēmas ieviešanu Latvijā būtu varējis organizēt daudz ekonomiskāk un pārdomātāk, ja sistēmā būtu atrasts risinājums, kā nelikt taru pieņemt katrā tirdzniecības vietā ārpus lielajām pilsētā, kam veikala platība ir lielāka par 60m2. Latvija nebeidzas pie Rīgas robežām un pie šāda regulējuma esam nonākuši absurdā situācija, ka mazos ciemos, kur viens otram pretī ir divi nelieli veikali, katram ir jānodrošina taras pieņemšana, jārod risinājumi, kur izvietot taromātu, kur glabāt pieņemtās pudeles, kā rezultātā ir vēl vairāk jāsamazina cilvēkiem pieejamo preču klāsts jau tā nelielajā tirdzniecības vietā. Ja ciematā ir pārsimts iedzīvotāji, viņu vajadzības mierīgi varētu nodrošināt ar vienu taras punktu, kas, starp citu, valsts subsidētajai sistēmai izmaksātu lētāk, jo – viens taromāts ir vienas izmaksas, divi taromāti ir dubultas izmaksas.

Treškārt, pirmos mēnešus sistēma būs pārpratumu pilna. Būs pusgadu ilgs pārejas periods, kad veikalu plauktos būs produkti gan ar, gan bez Latvijas depozīta zīmes. Produkti ar Latvijas depozīta zīmi veikalu plauktos drīkst parādīties tikai pēc 1. februāra. Šobrīd tādi produkti mūsu tirgū nav nopērkami, un neļaujieties maldīgai ilūzijai, ko var radīt citu valstu depozītu sistēmas zīmes, kas jau ir uz dzērienu iepakojumiem. Latvijas sistēmā tās nederēs un iepakojumi, kam mūsu valsts depozītu zīmes nebūs, netiks pieņemti nedz taromātos, nedz manuāli. Šī ir slikta ziņa tiem, kas jau sākuši veidot pudeļu uzkrājumus un jau pirmajās februāra dienās plāno šturmēt taromātus – šāda tara bez atlīdzības nonāks parastajā konteinerā. Pārpratumus sākotnējā periodā radīs arī fakts, ka depozītu sistēmā nevarēs nodot, piemēram, vīna pudeles, bet varēs – identiskas pudeles, kur pildīts bezalkoholiskais vīns.

Atvērts ir arī jautājums, kā stikla, PET un skārda atkritumu izņemšana no kopējās atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ietekmēs pārējo atkritumu izvešanas maksu.

Tirgotājiem sistēmas ieviešana rada virkni izaicinājumu, jo par saviem līdzekļiem ir nācies pielāgot telpas, celt piebūves, pārkārtot veikalus, nodrošināt elektroenerģijas un interneta pieslēgumus. Nākotnē mums jānodrošina sistēmas uzturēšana, taras pieņemšana, pudeļu šķirošana, taromātu apkope, taras uzglabāšana un virkne citu lietu. Protams, tirgotāji par šo saņems apsaimniekošanas maksu, kam būtu jāsedz visi izdevumi.

Pagaidām gan ir samērā skaidrs, ka šobrīd piedāvātā apsaimniekošanas maksa sākotnējās investīcijas un ikdienas vajadzības sistēmas uzturēšanai nosegt nespēs. Patlaban apsaimniekošanas maksa par vienu taras vienību, ja to pieņems taromātā, būs mazliet virs 2 centiem, manuāli – vēl mazāk.

Tēlaini izsakoties, par šiem diviem centiem, ko viena pudele mums "maksās par īri", tirgotājam būs jānodrošina nepārtraukts elektrības un interneta pieslēgums, telpu un paša taromāta uzkopšana, tīrīšanas līdzekļi, papīra lentes čeku drukai, atalgojums darbiniekam, kas pudeles pārliks īstajos maisos vai iešķiros vajadzīgajā kastē, taras uzglabāšana divas nedēļas un visa nepieciešamā aprūpe, lai, pastāvējušas veikala siltumā, pudeles nesāk dvest sava pildījuma smārdu, jo neba nu visi pircēji tās apzinīgi izvannos pirms atdošanas atpakaļ. Vienu vārdu sakot, šie ir ļoti "ietilpīgi" divi centi. Vai ar to pietiks un cik mums šobrīd reāli nāksies piemaksāt par tukšās taras izmitināšanu savās telpās, rādīs laiks. Jā, "Depozītu iepakojuma operators" nākotnē plāno maksas pārskatīt un apsaimniekošanas maksa varētu kļūt vairāk pietuvināta reālajām vajadzībām, uz ko mēs patiesi ceram.

Protams, depozītu sistēma Latvijā ir ilgi un sāpīgi izdzīvots process, kas beidzot ir ticis līdz patērētājiem. Cerams, ka, šī sistēma tiešām palīdzēs samazināt mežmalās izmesto atkritumu apjomu un padarīt Latviju būtiski tīrāku, jo nauda ir spēcīga motivācija mainīt ieradumus. Ja tos nemainīs paši taras mētātāji, tad noteikti atradīsies kāds, kas nesmādēs zemē nomesto pudeli un aiznesīs to uz tuvāko taras pieņemšanas punktu, saņemot par šo darbiņu kāda cita iztērētos desmit centus. Cerams, ka ieguvumi no depozītu sistēmas būs lielāki par izaicinājumiem, ar ko sastapsimies jau no februāra sākuma. Jāatceras, ka sistēma būs efektīva, ja tajā godprātīgi iesaistīties visi. Klienti, kas mazgās pudeles, lai tās nelabi neož, veikali, kas vāks un krās visu nodošanai, un, protams, iepakotāji un taras apsaimniekotāji abos sistēmas galos.