Anastasija Udalova: Ražošanas speciālistu izglītība darbaspēka trūkuma problēmas risināšanā

Ražošanas un rūpniecības uzņēmumos brīvo vakanču netrūkst un arī atalgojums ir gana konkurētspējīgs, notiek efektīvas apmācību programmas, bet cilvēki vienkārši neizvēlas profesijas, kuras saistītas ar eksaktām un tehniskām zināšanām, pastiprinātu fizisku slodzi vai risku "nosmērēt rokas".

Ja "Dzintars" gadījumā šī problēma vēl nebija tik izteikta, jo šis zīmols tomēr ir nacionālais lepnums, un cilvēku vēlme nākt darbā uz "H.A.Brieger" bija negaidīti liela, tad DLRR gadījumā, ņemot vērā, ka ražotne atrodas ārpus Rīgas, šobrīd ir ļoti grūti atrast darbiniekus, piemēram, atslēdznieka, frēzētāja, mehāniķa un līdzīgām vakancēm.

Nodarbinātības valsts aģentūras dati par 2021. gadu

Vērtējot darbinieku pieejamības izmaiņas pēdējā gada laikā, 69% darba devēju atzina, ka atrast darbiniekus kļūst sarežģītāk – mazāk talantu un atbilstošu kandidātu. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu šis rādītājs pieaudzis ievērojami – par 48%.

Latvijas izglītības sistēma nav atbalstoša ražošanas nozarei

Esmu pārliecināta, ka problēmas sakne slēpjas Latvijas izglītības sistēmā, kura faktiski nav pielāgota ražošanas nozares vajadzībām. Jebkuras valsts izaugsmes un attīstības pamats ir stabila ekonomika, kuru lielā mērā nosaka ražošana un eksports. Tāpēc būtu tikai loģiski, ka ražošanā iesaistīto speciālistu izglītība būtu valsts prioritāte.

Latvijā darba tirgū ir īpašs pieprasījums pēc dažādām eksaktajām zināšanām, ko skolās un augstskolās nepietiekami apgūst. Savukārt, nepietiekamā zināšanu bāze jauniešiem rada problēmas tālākai prasmju apgūšanai un atbilstošai darba kvalifikācijai. Ražošanā iesaistīto speciālistu studiju programmas Latvijas universitātēs ir pārstāvētas ļoti minimāli. Tādēļ speciālistu ar noteiktām kvalitātēm un zināšanām ražošanas nozarē Latvijā ir par maz. Vēl trakāk - mūsu valstī ir palikuši vien nedaudz šo profesiju pārstāvji, kuri varētu tagad nodot savas zināšanas nākamajai paaudzei. Tāpēc ir jāpiesaista ārzemju mācībspēks.

Darba spēka deficīta apstākļos uzņēmējiem ir vieglāk, ātrāk un izdevīgāk izglītot un attīstīt savu darbinieku kvalifikāciju pašiem.

Bet tas nav efektīvs risinājums ilgtermiņā, jo nenodrošina zināšanu nodošanu starp paaudzēm un prasmju uzkrāšanos mācībspēku un izglītības iestāžu paspārnē.

Mēs audzinām nākamo paaudzi, kurai faktiski nav radīšanas prasmju. Latvijas valdībai nav skaidra plāna, kā attīstīt un atbalstīt ražošanas nozari un eksportu. Tā vietā, lai izkoptu valsts autonomiju, Latvija izmanto patērniecisku pieeju, arvien vairāk audzējot valsts ārējo parādu. Lai mainītu situāciju, vienai no valsts attīstības un izaugsmes stratēģijas galvenajām prioritātēm ir jābūt dažāda līmeņa ražošanas speciālistu izglītībai un kompetenču pilnveidošanai.

Lai motivētu studentus izvēlēties, teiksim, inženiera, tehnologa, ķīmiķa u.tml. profesijas, attiecīgas izglītības programmas ir jāpilnveido, jānodrošina lielāks budžeta vietu skaits, jāpiešķir tām vairāk valsts stipendiju, palielinot to apjomu, jāparūpējas par prakses vietām, kā arī jāpadomā par atbalstu nodarbinātības procesā pēc diploma iegūšanas. Papildus tam - jāpopularizē ražošana, lai jaunieši saprastu, ka darbs ražošanas jomā ir saistošs, aizraujošs, kritiski nozīmīgs valstij un sabiedrībai, konkurētspējīgs atalgojuma ziņā un ar tikpat lielām izaugsmes iespējām, kā citur.

Uzņēmējus satrauc augstās darbaspēka izmaksas

Gan "H.A.Brieger", gan DLRR šobrīd ir ļoti konkurētspējīgi darba devēji, piemēram, "H.A.Brieger" spēj konkurēt gan ar visiem citiem pašmāju kosmētikas ražotājiem, gan ar ķīmijas un farmācijas nozares uzņēmumiem atalgojuma ziņā. Bet nespēj konkurēt ar valsts un pašvaldību sektoru. Veidojas absurda situācija - privātais sektors uztur administratīvo, kurš acīmredzami pārmaksā no šiem līdzekļiem algas saviem ierēdņiem un amatpersonām, un pie tam - kropļo konkurenci.

Un tālāk problēma tikai padziļinās – labi sava darba darītāji ir spiesti strādāt par acīmredzami nepietiekamu samaksu, zūd cilvēku motivācija strādāt, aug bezdarba līmenis, arvien lielāks iedzīvotāju skaits pārtiek vien no pabalstiem, un rokas stiepiena attālumā – nabadzības robeža.

Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati

2021. gada 3. ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa privātajā sektora bija 1 280 eiro, un gada laikā tā pieauga par 10,4 %. Sabiedriskajā sektorā vidējā darba samaksa bija 1 287 eiro, un tās gada pieauguma temps bija nedaudz straujāks (10,9 %). Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā darba samaksa pieauga līdz 1 260 eiro jeb par 11,9 %.

Vai nākotne ir ārzemju darbaspēks jeb labi atalgoti vietējie speciālisti?

Lai risinātu darbaspēka deficītu noteiktās profesijās, uzņēmēji piesaista ārzemju darbaspēku un ir gatavi investēt cittautiešu integrācijā vietējā darba tirgū. Ārzemnieku integrācija Latvijas darba tirgū ir arī viena no valsts attīstības plāna stūrakmeņiem, ar ko valdība cer risināt sāpīgo darba spēka problēmu. Tā vietā, lai piesaistītu ārzemju speciālistus, valsts varētu realizēt esošo darba spēka resursu pārkvalifikācijas vai apmācību programmas atbilstošās profesijās, tādejādi mazinot valsts bezdarba līmeni. Jāatzīst, ka arī pie mums "H.A.Brieger" strādā darbinieki no Vjetnamas, bet DLRR - no Ukrainas, bet ārzemju speciālistu piesaiste nebūt nav mūsu prioritāte vai mērķis. Mēs gribam saglābāt nacionālo identitāti, tāpēc priekšroku dodam un darba vietas primāri nodrošinām vietējiem iedzīvotājiem. Pat, apzinoties, ka tas ir dārgāk.

Mainījusies darbinieku attieksme pret darbu, bet arī pats darbs ražošanā ir mainījies

Darba tirgus šobrīd piedzīvo lielas pārmaiņas. Darba tirgū ienāk jaunā paaudze, kas ir pašpietiekama un ar pilnīgi citu skatu uz dzīvi. Viņi skatās no pozīcijas: "darbs kalpo maniem personīgajiem mērķiem", nevis otrādi. Un mums - ražošanas nozarei kopā ar valsts sektoru - ir jāmeklē veids, kā parādīt šīs iespējas, kā lauzt stereotipus, ka šīs profesijas nav prestižas un ir saistītas ar "melno darbu" veikšanu.

Jo mūsdienu strādnieks vairs nav strādnieks klasiskā izpratnē. Lielākā daļa ražotņu un rūpnīcu darbinieki strādā ar modernām tehnoloģijām, digitāliem procesiem, iesaistās starptautiskos attīstības un pieredzes apmaiņas projektos. Ražošanas uzņēmumi ļoti piestrādā ne tikai pie konkurētspējīga atalgojuma nodrošināšanas, bet arī pie tā, lai darba vide būtu komfortabla. Iespējams, ka mums, ražošanas uzņēmumiem, vienkārši ir jābūt agresīvākiem darbinieku piesaistē.

Nodarbinātības valsts aģentūras dati par 2021. gadu

2021. gadā darba devēji bija pieteikuši 94 234 brīvās darbvietas, kas ir par 23,6% vairāk nekā gadu iepriekš. Darba piedāvājumi vienkāršo profesiju pārstāvjiem veido vairāk nekā ceturto daļu (25,4%) no kopējā reģistrēto brīvo darbvietu skaita, taču necik daudz neatpaliek darba piedāvājumi kvalificētiem strādniekiem un amatniekiem – 24,9%.