Ineta Ziemele: Krievijas agresija pret Ukrainu un starptautiskās tiesības

Krievijas Federācija, iebrūkot Ukrainā 2022. gada 24. februārī, ir klaji pārkāpusi mūsdienu pasaules kārtības un ANO Statūtu pamata premisi. Jāatgādina, ka tieši Baltijas valstīm ANO pamatos esošais fundamentālais princips ļāva pēc ilgiem Padomju okupācijas gadiem atbrīvoties no okupācijas varas un pierādīt sava valstiskuma nepārtrauktu pastāvēšanu šādos apstākļos. Līdz ar to Baltijas valstīm ir īpaša atbildība šo kārtību un principu nosargāt.

Taču ir vērts norādīt uz to, ka Krievijas Federācija jau labu laiku pārkāpj ANO Statūtus, jo arī draudi iebrukt citā valstī ir minētā panta pārkāpums. Līdz ar to visām ANO dalībvalstīm jau labu laiku ir pienākums gan pret Krievijas apdraudētām valstīm, gan vienai pret otru veikt visus starptautiskajās tiesībās paredzētos pasākumus, lai šos draudus novērstu un šobrīd, lai apturētu Krievijas agresiju Ukrainā. Proti, agresija pret Ukrainu nav viņas vienas pašas posts un problēma. Starptautiskās tiesības uzliek pienākumus šādā situācijā visām pasaules valstīm. Tas izriet no kara aizlieguma starpvalstu attiecībās absolūtā rakstura starptautiskajās tiesībās. Šāda veida tiesību normai ir imperatīvs raksturs un tas nozīmē ka ikvienai valstij ir pienākums darīt visu maksimāli iespējamo, lai atjaunotu Ukrainas teritoriālo integritāti. Tikai caur šādu pozīciju un attieksmi var piepildīt starptautiskajās tiesībās atzītā valstu solidaritātes principa saturu. No šāda saktu punkta uzbrukums Ukrainai ir visas pasaules, proti, visu ANO dalībvalstu problēma.

To veidojošiem orgāniem, proti, Ģenerālai asamblejai, Drošības padomei, Starptautiskai tiesai ir tādas funkcijas un tāda to mijiedarbības loģika, kuras mērķis ir nosargāt nešaubīgi kopumā trauslu, tomēr mierpilnu valstu līdzāspastāvēšanu. Lai arī Drošības padomei šajā sistēmā pieder galvenā kompetence sniegt visiem juridiski saistošu pasaules drošības un miera apdraudējuma konstatāciju, taču tā kā šā brīža agresore - Krievijas Federācija – ir pastāvīgā Drošības padomes locekle, līdz ar to jebkādu Drošības padomes lēmumu pieņemšana visticamāk ir neiespējama. Bet ir svarīgi atgādināt, ka Drošības padomes tiesības nav ekskluzīvas miera apdraudējuma novēršanā. Tas izriet no Statūtu loģikas un šādu Statūtu interpretāciju ir apstiprinājusi Starptautiskā tiesa. Proti, tiesa ir skaidrojusi, ka Statūti skaidri nosaka, ka arī Ģenerālā asambleja ir tiesīga skatīt miera un drošības jautājumus un ne tikai pieņemt kārtējās nevienu nesaistošas rezolūcijas. Statūti nosaka, ka Asambleja ir tiesīga pieņemt lēmumus, ja Drošības padome negrib vai nespēj to darīt, par konkrētiem pasākumiem, piemēram, attiecībā uz valsts turpmāku dalību šajā organizācijā.

Tādējādi Statūtu 6., 14. un 18. panti sniedz nopietnu iespēju rosināt jautājuma apspriešanu par to, vai Krievijas Federācija nebūtu jāizslēdz no ANO, ņemot vērā tās brutālu un klaju ANO principu pārkāpumu. Ģenerālā asambleja ir tiesīga lemt par dalībvalsts izslēgšanu no organizācijas par pastāvīgiem Statūtu principu pārkāpumiem. Ņemot vērā to, ka Krievijas agresīvā uzvedība pret tās kaimiņiem ir ilgstoša un var tikt kvalificēta kā pastāvīga, tad rosināt Krievijas izslēgšanu no ANO būtu pamatoti. Lai arī atbilstoši 6. pantam to var darīt, ja ir saņemta Drošības padomes rekomendācija, taču tā kā šāda rekomendācija visdrīzāk netiks pieņemta, tad uzsvars ir jāliek uz to, ka arī Ģenerālai asamblejai ir kompetence miera un drošības jautājumos. Šādu lēmumu Asambleja pieņem ar 2/3 balsu no klātesošajiem balsotājiem. Kā norādīja Starptautiskā tiesa, Statūtu 5. un 6. pantā Asamblejai noteiktās tiesības ir tiešā veidā preventīvas vai izpildu (piespiedu) tiesības. Jāpiebilst, ka visas ANO sistēmā ietilpstošās organizācijas, piemēram Izglītības, zinātnes un kultūras (UNESCO) organizācija un citas, ir cieši saistītas ar pašas ANO lēmumiem par dalībvalsts izslēgšanu no organizācijas.

Jāatceras, ka atbilstoši ANO Statūtu 51. pantam ikvienai valstij un valstu grupai, ja tās ir tikušas pakļautas uzbrukumam, ir dabiskas tiesības uz pašaizsardzību līdz brīdim, kad ANO Drošības padome pārņem situācijas vadību pēc būtības. Citstarp, pašaizsardzība arī pieļauj ienākšanu uzbrucējvalsts teritorijā un šādā gadījumā nerodas teritoriālās integritātes pārkāpums. Domājams, ka sākotnēji, proti, kad tika atzīti abi Ukrainas teritorijā izveidotie pašpasludinātie autonomie veidojumi, Putina režīms vēl apdomāja iespēju juridiski veidot tieši šādu konstrukciju, lai varētu izmantot it kā pašaizsardzības argumentu. Taču ļoti strauji šo domu nomainīja brutāla kara uzsākšana pret Ukrainu, nemēģinot pat nomināli operēt ar starptautisko tiesību konceptiem. Tā kā Krievija ir veikusi bruņotu uzbrukumu Ukrainai, tad Ukraina šobrīd atrodas ANO Statūtu 51.panta tvērumā un tai ir jārīkojas atbilstoši tajā noteiktajai procedūrai.

Jānorāda, ka šajās dienās Krievijas valdības argumentācija strauji mainās. Tā kā Ukrainai šobrīd visi spēki aiziet atvairot Krievijas uzbrukumus, tad Latvijai un citām Ukrainas cīņu atbalstošām valstīm ir uzmanīgi jāseko līdz minētajai Krievijas valdības argumentācijas maiņai. Kopš 26.februāra Krievija ir izvirzījusi divus juridiskus pamatus savas rīcības pamatojumam. Līdz ar to tā meklē iespēju ietilpināt tās pret Ukrainu vērsto karu mūsdienu starptautiski tiesiskās sistēmas ietvaros. Tās piesauktie juridiskie pamati ir: 1) Minskas vienošanās pārkāpums no Ukrainas puses un 2) cīņa pret atdzimušo neonacismu Ukrainā. Ir izskanējušas arī apsūdzības pret Ukrainas valdību genocīdā pret savu tautu. Krievija saprot, ka tā nekaros mūžīgi Ukrainas teritorijā. Krievija jau gatavo nākamo situācijas attīstību, proti, kad tiks celts jautājums par tās starptautiski tiesisko atbildību saistībā ar kara noziegumiem, kurus tā šobrīd veic katru dienu pret Ukrainas iedzīvotājiem un nacionālām bagātībām. Krievija jau šobrīd gatavo visu argumentācijas un safabricēto pierādījumu paleti tam, lai savu uzvedību attaisnotu.

Šajā procesā Krievija mēģina pārrakstīt starptautiskās tiesības. Tas nav nekas jauns. Jau vairākus gadu desmitus tā, piemēram, ir uzspiedusi savu skatījumu tam, kas ir tās piesauktā neonacisma atdzimšana, tostarp, Baltijas valstīs. To Krievija samērā veiksmīgi ir darījusi jau pieminētajā ANO Ģenerālā asamblejā. Tā ir nopietni centusies uzspiest savu izpratni par cilvēktiesībām visos iespējamos starptautiskos forumos. Krievijas skatījumā visi šie instrumenti ir domāti tam, lai saglabātu tādu Krieviju un ar to robežojošās valstis, kas ne ar ko neatšķiras no Padomu Savienības, kurā dominēja krievu valoda un politiku noteica Maskava. Iemesls kādēļ Krievija uzskata, ka Ukraina ir pārkāpusi Minskas vienošanos ir tieši šāds. Proti, tā neveidojās kā Krievijas satelītvalsts. Līdz ar to svarīgs būs arī jautājums, kā katra Minskas vienošanās puse šo līgumu ir sapratusi un jau šobrīd būtu nepieciešams sagatavot juridisko bāzi šīs vienošanās interpretācijai.

25. februārī Eiropas Padomes Ministru komiteja lēma par šo jautājumu. Tika nolemts apturēt Krievijas Federācijas darbību Ministru komitejā un Parlamentu Asamblejā, taču netika lemts šo valsti izslēgt no organizācijas. Tas nozīmē, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa turpinās skatīt sūdzības no cilvēkiem par Krievijas Federācijas darbībām gan Krievijā, gan ārpus tās. Tas arī nozīmē to, ka šīs organizācijas darbinieki, kas ir Krievijas pilsoņi turpinās strādāt savās amata vietās. Ja Eiropas Padomes dalībvalstis atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību konvencijai izmanto šajā brīdī tiesības sniegt starpvalstu sūdzību pret Krieviju Tiesā par rupjiem Konvencijas pārkāpumiem, tad šāds lēmums varētu būt saprotams. Taču ECT prakse rāda, ka starpvalstu lietas tiek skatītas īpaši lēni. Piemēram, lietas, kuras sniedza Gruzija pret Krieviju pēc 2008.gada agresijas saņēma tiesas vērtējumu tikai attiecīgi 2014. un 2021.gadā. Savukārt 2021.gada spriedums jau ir saņēmis nopietnu kritiku starptautiskajās tiesībās. Līdz ar to pavisam nopietns ir jautājums, vai tiešām miera un cilvēktiesību organizācijā ir jāpaliek valstij, kas tāda nav.

Kopš Otrā pasaules kara valstis ir izveidojušas veselu noteikumu un mehānismu tīklojumu, lai noturētu mieru un sekmētu mierīgu cilvēces attīstību. Miera laikos nedz lēmumu pieņēmēji, nedz sabiedrības visbiežāk pat neaizdomājas par to, ka ir šie mehānismi un kāda ir to darbības loģika. Taču kopumā tas ir tas, kas veido tiesiskumu pasaules līmenī un zināmu atsvaru patvaļai. Ik pa brīdim šie mehānismi tiek izmantoti lielāka vai mazāka līmeņa problēmu risināšanai. Protams, ka šī kārtība ir Rietumu pasaules skatījuma radīta un šim faktam ir arī savas problēmas. Pati Rietumu pasaule ir bijusi savā ziņā novērotāja pozīcijā, vērtējot, kā viņas radītais nostrādā konfliktos, kas izceļas visu citur, tikai ne Eiropā. Kara uzsākšana Eiropā ir šoks mūsdienu pasaules kārtības autoriem. Tas ir tests tam, ko tad īsti bija domāts panākt ar visiem starptautisko organizāciju tīkliem un vērtībām, kuras ir domāts nosargāt un kuras ir rodamas visu statūtu preambulās un pirmajos pantos. Vai nav tā, ka pa ceļam ir pieļauti tādi kompromisi, kas ir vājinājuši arī šobrīd pieejamo un iespējamo atsparu Krievijas agresijai.

Manuprāt tieši šobrīd ir nepieciešams godīgi un drosmīgi likt lietā visus pašas Rietumu pasaules radītos mehānismus, atzīstot arī savas iepriekšējās kļūdas, lai pateiktu, ka valstij, kas nevienā brīdī nav ievērojusi šo mehānismu mērķi, proti, demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību aizsardzību, tajos nav vieta. Ir ārkārtīgi svarīgi vairāk nepieļaut Krievijas valdībai izmantot starptautisko tiesību mehānismus to graušanai no iekšpuses un piepildīšanai ar demagoģiju un meliem. Tā kā Ukrainai šobrīd nav papildu spēku, lai izcīnītu arī tiesību argumentācijas karu, tad tas ir jādara pārējām demokrātiskām valstīm.