27. februārī Ukraina iesniedza oficiālu lūgumu uzņemt to Eiropas Savienībā (ES). Ukrainas lūgums ir jāatbalsta. Eiropas Savienībai ir jāsaņem drosme un jāpieņem ārkārtējs politisks lēmums. To prasa ārkārtējā situācija.
Putina karš pret Ukrainu daudzus Eiropā pārsteidza. Racionālam cilvēkam neprovocēts uzbrukums citai valstij šķita iracionāls un tādēļ neiespējams. Krievijas prezidents V. Putins pretēji veselajam saprātam nolēmis riskēt un mest izaicinājumu Eiropai, visai demokrātiskajai pasaulei un starptautiskajai kārtībai, kas tika iedibināta pēc Otrā pasaules kara.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma, izrāvušās no Krievijas apspiestības, valstis varēja izvēlēties savu neatkarīgo ceļu. Vesela virkne valstu Centrālajā un Austrumeiropā, tostarp Latvija, izvēlējās dalību ES un NATO, tā atjaunojot savu piederību Rietumu pasaulei.
Tomēr ne visām valstīm izdevās pilnībā atbrīvoties no Krievijas magnētiskā lauka. Sekas redzam šodien Eiropas austrumu kaimiņu reģionā. Bailēs no savas tautas Lukašenko režīms ir reintegrējis Baltkrieviju Krievijā. Ar lielākām vai mazākām sekmēm Eiropas Savienības Austrumu partnerības valstis Moldova un Gruzija ir stiprinājušas savas attiecības ar Eiropas Savienību, īstenojot reformas un saņemot finansiālu un praktisku atbalstu.
Tomēr pēc Maidana Sirdsapziņas revolūcijas visnelokāmāk savu apņēmību būt daļai no Rietumiem, Eiropas Savienības un NATO ir deklarējusi Ukraina. Sekmīgo Ukrainas attīstību, vitālo demokrātiju V. Putins uztver kā draudu savam autokrātiskajam režīmam. Ilgus gadus Krievijas prezidents V. Putins, sapņodams par Krievijas impērijas atjaunošanu, vienlaikus ieaijāja Eiropu siltā snaudā – te veicinot atkarību no Krievijas gāzes, te sējot dezinformāciju un melīgu vēstures naratīvu.
Mūsu partneri nesadzirdēja Baltijas valstu un Polijas aicinājumus apturēt Nord Stream II būvniecību un palielināt visu NATO sabiedroto valstu aizsardzības budžetus līdz vismaz 2 % no IKP. Nosodījums Krievijai par Gruzijas teritorijas okupāciju 2008. gadā un agresiju pret Ukrainu 2014. gadā bija klusināts. Īpaši Rietumeiropas politiķu un uzņēmēju vidē ilgi valdīja zināms naivums un romantizēts skats uz Krieviju.
Dalībvalstu nevienprātības dēļ Ukrainai netiek piedāvāts NATO Dalības rīcības plāns, ko Latvija atbalstītu, bet Eiropas Savienības paplašināšanās process ir iestrēdzis. Tādēļ V. Putins jutās iedrošināts tagad riskēt un uzbrukt Ukrainai.
Ukrainas tautas varonība prezidenta V. Zelenska vadībā tomēr pārsteidza V. Putinu. Ukraiņi savu zemi tik viegli neatdos. Visa Ukraina šobrīd cīnās ne tikai par savu brīvību, bet vienlaikus arī par Eiropas brīvību, par visas demokrātiskās pasaules brīvību. Uz to mums Eiropā jādod cienīga atbilde!
Uzskatu, ka Ukrainai izņēmuma kārtā jāpiešķir Eiropas Savienības kandidātvalsts statuss. Par to es 28. februārī ar vēl septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu prezidentiem iestājos kopējā paziņojumā. Esam iestājušies par to arī citās pēdējo dienu sarunās ar Eiropas Savienības dalībvalstu līderiem.
Birokrātiskas procedūras tagad jāliek malā. Pēc tam, ceļā uz pilnu dalībvalsts statusu, ar tām varēs nodarboties, kad tam būs laika. Kandidātvalsts statusa piešķiršana Ukrainai būtu viscaur politiskas gribas, nevis juridisko un birokrātisko procedūru jautājums. Tas būtu mūsu politisks vēstījums, ka Eiropa ir vienota ar Ukrainu, kas tagad cīnās par Eiropas vērtībām. Tas ir arī Eiropas pašcieņas jautājums.
Laiks Eiropai parādīt mugurkaulu un pārsteigt V. Putinu!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!