Racionāli labi sapratu: tam, ka man aizvien ir, ko ēst, un uz galvas nekrīt bumbas, nav sakara ar traģēdiju Ukrainā – ja turpinu ēst un priecāties par ziemas beigšanos, tiešā veidā netiek nodarīts pāri ukraiņiem, kā arī manas sajūtas nepalīdz agresora karaspēkam. Tomēr dziļi sirdī nocietinājās pārliecība, ka – jā – man nav tiesību ēst, gulēt, elpot, izjust prieku apstākļos, kad varonīga Eiropas nācija, mūsu brāļi ukraiņi, turpina cīņu par savas valsts nākotni un demokrātiju. Cīņu uz dzīvību un nāvi.
Es domāju, līdzīgi pēdējās astoņās dienās ir jutušies daudzi no jums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit