Mani maz interesē konkrētā persona un viņa liktenis. Varu droši apgalvot, ka ar viņa resursiem un labiem advokātiem Pjotrs Avens noteikti atrisinās visas likteņa piespēlētās problēmas, bet man ir šobrīd jādomā, kā mēs (Latvijas sabiedrība) esam nonākuši līdz šādam lēmumam un kāpēc tā ir noticis.
Mums kā sabiedrībai ir jāatzīst, ka līdz šim mēs esam pievēruši acis un kautrīgi novērsušies no jautājumiem, kas ir saistīti ar ietekmīgu cilvēku naudas izcelsmi. Mēs domājām, ka mēs būsim tilti, starpnieki, visas šīs puspelēkās naudas plūsmas apkalpotāji. Mēs nojautām, ka kaut kas nav labi, bet banku seifi un valsts kase pildījās, būvnieki būvēja, popzvaigznes dziedāja, restorāni piedāvāja visdažādākos eksotiskos ēdienus u.tml..
Citiem vārdiem, "pragmatiskā" pieeja deva augļus un nebija iemesla apšaubīt šādu rīcību.
Jā. Bija arī, protams, visai neveikli brīži. Bija jāatbild uz nepatīkamiem jautājumiem par mūsu banku sistēmas atbildību naudas atmazgāšanā. Bija dažas publikācijas par oligarhu ciešo draudzību ar politisko eliti. Bet galu galā to pašu arī darīja briti, kiprieši, šveicieši un maltieši. Mēs pat varējām norādīt uz dubultstandartiem un savā ziņā izvairīties no morālās atbildības.
Bet Ukrainas notikumu kontekstā mums vajadzētu kritiski izvērtēt šīs "pragmatiskās" pieejas sekas. Šī mūsu apkalpotā puspelēkā nauda tika izmantota negodīgu priekšvēlēšanu kampaņu, gāzes lobiju un militāru konfliktu finansēšanā. Šī puspelēkā nauda nostiprināja autoritārus režīmus, kuri ierobežoja pilsoņu tiesības, ieslodzīja oponentus cietumā vai pat nogalināja tos. Galu galā šī puspelēkā nauda ļauj šobrīd Krievijai finansēt karu Ukrainā, kura sekas šobrīd ir visai grūti prognozēt. Dažas tendences jau mēs varam novērtēt. Simtiem tūkstošu bēgļu, tūkstošiem nogalināto, sagrauta ekonomika. Naivi cerēt, ka tas nekādi neskars Latviju. Energoresursu, preču un pakalpojumu cenas jau ir ievērojami pieaugušas. Latvija par to samaksās ar pilsoņu naudas makiem un nodokļu ieņēmumiem, kas būs arvien vairāk jātērē militārām vajadzībām, nevis veselības aprūpei vai ceļu būvei.
"Pragmatiskā" pieeja ilgtermiņā ir postoša. Draudzība ar miljonāriem un miljardieriem var sniegt kaut kādu tūlītēju labumu (naudu, amatu, slavu) tiem cilvēkiem, kuri apkalpo viņus, bet sabiedrības attīstībai un drošībai tas ir pārāk riskanti.
Latvijā šis ir īstais brīdis, lai pārvērtētu šo "pragmatisko" pieeju. Paskatieties uz balsojumiem Eiropas Parlamentā, kuri balso par un pret rezolūciju, kas nosoda Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Paskatieties, kādas valstis šaubās, kavējās ar palīdzības sniegšanu Ukrainai. Šajos lēmumos vai atturībā var saskatīt puspelēkas naudas ietekmi. Mums ir arī jāpārvērtē, kādiem cilvēkiem piešķiram pilsonību un ordeņus. Cerams, ka Ordeņu kapituls ir jau guvis mācību. Tagad jācer, ka mēs (politiskā, ekonomiskā elite, sabiedrība) esam ieguvuši labāku izpratni un atbilstoši rīkosimies, t.i. vairāk paļausimies uz sevi, nevis draugiem miljardieriem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!