Kā Ķekavas iedzīvotāja, varu pastāstīt, ka marta beigās Ukrainas bēgļu skaits mūsu novadā ir aptuveni 250 un līdzīgās daļās to veido sievietes un bērni. Bēgļus reģistrē, iekārto ģimenēs, viesu namos vai viesnīcās, bērnus – skolās vai bērnudārzos, palīdz atvērt kontus bankās, nokārtot ilgtermiņa vīzas, apzina vietējos darba devējus, kas piedāvā darbā iekārtošanu un kārto citas formalitātes. Pastāv arī dažādu pabalstu izmaksa un mantu – higiēnas, skolas lietu un citu – piešķiršana. Arī mana ģimene ir uzņēmusi sievieti no Mikolajivas un viņas 10 gadus veco dēlu, kuri, tāpat kā citi bēgļi, cer, ka šis laiks drīz paies garām kā ļauns murgs.
Taču vienlaikus iezīmējās vairākas problēmas. Pirmkārt, darba tirgus bēgļiem ir atvērts, taču darba samaksa ir ļoti zema: "uz rokas" no 400 līdz 600 eiro. Ukrainietēm pārsvarā piedāvā strādāt noliktavās, cehos un citviet, kur regulāri pietrūkst vietējā darbaspēka. Zinot, dzīvokļu īres cenas, ikdienas izdevumus, tostarp par bērniem, ar šādu naudu vienkārši nav iespējams izdzīvot. Otrkārt, lai arī bēgļi koncentrējas ap Rīgu, tomēr visiem vietas ap galvaspilsētu var arī nepietikt. Treškārt, karš mums ir licis aizmirst par Covid-19, taču vīruss nekur nav palicis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!