Egils Levits: Cieni valsti, kurā tu dzīvo, vai dzīvo valstī, kuru tu cieni

Man ir patiess prieks šodien viesoties Daugavpilī, būt kopā ar jums šeit, Latgalē.

Priecājos redzēt šodien šeit klātesošos Latgales viedokļu līderus – dažādu jomu personības, kuru spēks un godprātīgais darbs tiek augstu vērtēts un kuru teiktajā Latgalē un Latvijā ieklausās.

Šajā laikā ir svarīgi stiprināt valsts un pašvaldību kopdarbību, lai labāk apzinātu kopīgi paveicamos uzdevumus – kā stiprināt mūsu sabiedrības saliedētību un solidaritāti, kā veicināt ekonomiku un cilvēku labklājību, kā labāk sniegt atbalstu Ukrainai un tās tautai, kā mazināt pret Krieviju un Baltkrieviju noteikto sankciju ietekmi uz mūsu tautsaimniecību.

Tādēļ aicinu jūs dalīties savās pārdomās un gūtajās idejās, jo jūsu viedoklis ir ļoti svarīgs.

Aprīlis Latvijas kalendārā ir Latgales mēnesis, kad mēs atzīmējam vēsturiskā Latgales kongresa gadskārtu.

Latgales kongresā 1917. gada aprīlī Daugavpils apriņķa, Ludzas apriņķa un Rēzeknes apriņķa vietējo kopienu pilnvarotie delegāti pieņēma vēsturisko lēmumu par Latgales apvienošanos ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā nācijā un vienā Latvijā.

Toreiz Latgale izšķīrās, dodot iedvesmas impulsu visai pārējai Latvijai, par vienotu Latviju, kas ir piederīga Rietumu kultūras un vērtību telpai.

Latgales kongresā lemtais bija būtisks solis mūsu nācijas ceļā pretī Latvijas proklamēšanai 1918. gada 18. novembrī, valsts izcīnīšanai Neatkarības karā un Latvijas Satversmes sapulcē pieņemtajai Satversmei, kas ir spēkā joprojām.

Latvijas valsts konstitucionālajos pamatos ir iekodēts Franča Trasuna vēstījums – apvienotā Latvija ir brīva un neatkarīga demokrātiska valsts, kas pieder Eiropai, Rietumu pasaulei.

Raugoties politiskajā kartē, Rietumu pasaule beidzas ar Latvijas austrumu robežu – aiz Zilupes, Pasienes un Piedrujas sākas citu vērtību un kultūras telpa.

Taču mēs varam teikt arī otrādi – pie Zilupes, Pasienes un Piedrujas sākas Rietumu pasaule, un mēs esam Eiropas kultūrtelpas priekšējā līnija.

Saskaroties ar Latgales kultūru, tradīcijām un dzīvesveidu, mūsu kaimiņi vienlaikus saskaras ar eiropiešu un Rietumu pasauli.

Vēsturiskās kultūrtelpu politiskās robežlīnijas vienmēr ir dinamiskas un emocionāli uzlādētas. Robežas nekad nav aizmirstas un klusas nomales, un uz robežām vienmēr dzīvo stipri un spēcīgi cilvēki.

Robežas bieži ir stiprākas un vitālākas nekā centrs, jo, saskaroties ar svešo un citādo, vairāk nekā jebkur citur ir jāapliecina un jāstiprina savējais.

Daugavpils Latvijai un Eiropai ir īpaša.

Latvijas robežās Daugavpils ir vistālāk uz austrumiem esošā Eiropas un Rietumu pasaules lielā pilsēta.

Šī pilsēta Daugavas krastos ir Eiropas un visu Rietumu kultūras un vērtību priekšpostenis, un kā tāda saistījusi un apbūrusi daudzus.

Daudzi Daugavpilī dzimušie un dzīvojušie ir ietekmējuši un veidojuši ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas un pasaules mākslas un zinātnes telpu. Daugavpils ir Raiņa, Marka Rotko, Paula Minca, Valda Zepa, Uļjanas Semjonovas un Andra Ambaiņa pilsēta.

Daugavpils ir kultūras pilsēta, Latvijas kultūras un Eiropas kultūras pilsēta. Tādēļ esmu ļoti gandarīts, ka Daugavpils piedalās sacensībās par iespēju kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Daugavpils ir daudzslāņaina, vitāli koša un eiropeiska metropole, kur cits citam līdzās dzīvo un rada dažādu ticību, tautību un kultūru cilvēki.

Daugavpilī vienotā kultūrtelpā satiekas viss latviski daudzveidīgais, kas raksturo mūsu sabiedrību un kas dod iedvesmu inovācijām kultūrā, zinātnē un mākslā.

Manai sirdij Latgale ir ļoti tuva. Manas sievas dzimtas saknes ir Latgalē, un mūsu ģimenē klātesoša ir arī latgaliskā identitāte. Latgalē esmu piedzīvojis visu, kas pieder pie cilvēka dzīves rituma – esmu svinējis gan kristības, gan kāzas, gan dzimšanas dienas, gan arī bērēs atvadījies no tuviniekiem.

Tiekoties ar Latgales ļaudīm, es vienmēr esmu juties kā mājās – citviet vēl vajadzētu pameklēt tādu apņēmību, spītību un gara spēku, kāds ir jums šeit, Latgalē. Mums visiem Latgalē, Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā ir tikai viena Latvija.

Mēs visi savā dažādībā un daudzveidībā gribam vienu un to pašu – drošību, mieru un labāku nākotni mūsu bērniem un savai zemei, jo mēs visi esam vienā laivā.

Ne velti vikingu laiva ar pieciem airiem, kurai vējš burās pūš uz rietumiem, ir pilsētas pie upes – Krāslavas – simbols un ģerbonis. Pieci laivas airi Krāslavas ģerbonī simbolizē vēsturiski kopā dzīvojošās tautas – latviešus, krievus, baltkrievus, poļus un ebrejus.

Tikpat labi šie pieci airi var apzīmēt arī piecas tradicionālās ticības Latgalē – katoļus, luterāņus, vecticībniekus, pareizticīgos un jūdaistus.

Latgale ir ļoti daudzveidīga. Šī daudzveidība ir Latgales krāšņums.

Bet tomēr atcerēsimies, ka mēs visi esam vienā laivā. Mums jāairē vienā virzienā un vienā ritmā, lai pārvarētu krāces.

Uz robežām dzīvo gudri un tālredzīgi ļaudis. Daudz lietu te saredz daudz ātrāk un skaidrāk, bez veltām ilūzijām un romantikas.

Kad pirms astoņiem gadiem sākās Krievijas agresija pret Ukrainu Krimā un Donbasā, daudzi cilvēki Parīzē, Londonā un Berlīnē vēl dzīvoja maldīgos priekšstatos par to, ka ar Kremli varēs sarunāt un salīgt mieru.

Šis redzīgums bija mums, baltiešiem, bet toreiz tā pietrūka citviet Eiropā.

Jau izcilais Latvijas apvienotājs Francis Trasuns no Latgales kongresa tribīnes 1917. gadā tālredzīgi uzstādīja Latgales un visas Latvijas ģeopolitisko perspektīvu: "Mums reiz jāizšķiras: vai iet kopā ar barbariem uz Austrumiem jeb ar kultūru uz Rietumiem!" Trasuns bija gudrs un tālredzīgs vīrs.

To pašu, ko Trasuns teica pirms simt gadiem, to pašu mēs varam teikt šodien – laikā, kad Krievija barbariski uzbrūk Ukrainai.

Šobrīd Krievijas sabombardētajās Ukrainas pilsētās iet bojā bērni, sievietes un veci ļaudis. Putina režīms Eiropai un visai brīvajai pasaulei ir pieteicis noziedzīgu karu.

Krievijas armijas noslepkavotie civiliedzīvotāji Bučā ir asiņaina robežšķirtne. Robežšķirtne starp mums, demokrātiskajiem Rietumiem piederīgo Latviju, un Krieviju, kur valda agresīvais Putina režīms.

Te vairs nav vietas kompromisiem, pelēkajiem toņiem un neizlēmībai. Ir tikai balts un melns, ir tikai labais pret ļauno, taisnīgais pret noziedzīgo.

Mums visiem ir jābūt vienotiem, stāvot patiesības un taisnības pusē. Tie, kuri saka, ka ir grūti pateikt, kuram ir taisnība, atbalsta agresoru un noziedzīgu režīmu.

Visi, kuriem ir acis, redz. Visi, kuriem ir ausis, dzird. Visi, kuriem ir smadzenes, saprot. Visi, kuriem ir sirds, raud.

Ukrainas tauta ar ieročiem rokās pret Krievijas agresiju maksā augstāko – asiņu un dzīvības – cenu par savām tiesībām būt Rietumu vērtību pasaulē.

Arī mums par šo karu būs jāmaksā, bet nevis ar asinīm, bet gan tikai ar eiro un būtiskām izmaiņām mūsu ierastajā dzīves kārtībā.

Mēs esam vienoti ar Eiropu un Rietumu pasauli savā vērtējumā par karu Ukrainā. Krievija pārkāpj starptautiskās tiesības un pastrādā kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci.

Ukraina jau ir vērsusies starptautiskajās tiesās ar attiecīgām prasībām, un mēs esam kopā ar Ukrainu esam šajos tiesas procesos Hāgā. Starptautiskā Krimināltiesa Hāgā jau ir sākusi izmeklēšanu par Krievijas kara noziegumiem Ukrainā.

Arī Latvijas tiesībsargājošās iestādes ir uzsākušas kriminālprocesus par Ukrainā pastrādātajiem noziegumiem. Mūsu tiesībsargājošās institūcijas vāc Ukrainas bēgļu liecības un citus pierādījumus, lai varētu dokumentēt un precīzi pierādīt katra noziedznieka vainu un atbildību.

Katrs, kurš slavina Kremļa politiku, meklē tai attaisnojumus vai lepojas ar Georga lentēm vai Z burtu, atbalsta kara noziedzniekus.

Noziedzīga ideoloģija un tās slavināšana atrodas ārpus cilvēktiesību aizsardzības demokrātiskā valstī. Pret to nevar būt nekāda tolerance.

Tādēļ ir pareizi, ka beidzot ir aizvērti Kremļa melu un propagandas kanāli. Valsts jau strādā pie risinājumiem, kādā veidā aizvietot tos ar mūsdienīgu, eiropeisku un kvalitatīvu saturu, stāstot mūsu cilvēkiem patiesību gan par notiekošo pasaulē un Latvijā, gan par karu Ukrainā.

Stāstīt patiesību, runāt ar cilvēkiem, kuri vēl nav orientējušies, ir katra pilsoņa, tostarp īpaši arī pašvaldību vadītāju, pienākums.

Ir arī laiks tiem, kuri līdz šim nedzīvoja Latvijas informatīvajā telpā, apzināties, kurā valstī viņi dzīvo, un iekļauties mūsu, Latvijas, informatīvajā telpā. Apzināties, ka Latvija ir nacionāla valsts, kas balstās uz politisko nāciju. Mūs visus Latvijā neatkarīgi no izcelsmes, etniskās piederības, ticības vieno kopēja latviešu valoda kā valsts valoda, latviešu kultūra un latviešu skatījums uz pasauli un mūsu zemes un valsts vēsturi. Tajā ir aicināts iekļauties ikviens.

Cieni valsti, kurā tu dzīvo, vai dzīvo valstī, kuru tu cieni.

Krievijas karš pret Ukrainu ir satricinājis ierasto pasaules kārtību, bet arī saliedējis visu demokrātisko pasauli.

ASV prezidents Džo Baidens ir vairākkārt stingri uzsvēris un vēl pavisam nesen Briselē mūsu tikšanās laikā NATO samitā atkārtoja – Ziemeļatlantijas līguma 5. pantā ietverts dzelžains un svēts pienākums. NATO aliansei katra colla tās dalībvalstu teritorijas ir vienvērtīga un tiks aizsargāta.

Latvija kopš 2004. gada ir līdzvērtīga NATO dalībvalsts. Tādēļ mēs droši varam teikt, ka Krāslava un Līvāni, Daugavpils un Viļaka ir tikpat drošas un aizsargātas kā Berlīne un Brisele, Lisabona un Vankūvera, un visas citas NATO dalībvalstu pilsētas.

Ziemeļatlantijas līguma 5. pants ir Rietumu pasaules vērtību sargs. Saskaroties ar izaicinājumu likumos balstītai pasaules kārtībai un mūsu vērtībām, Eiropa un NATO ir tik vienotas kā nekad.

Kultūrtelpu ģeopolitiskās robežas ir skaidri novilktas. Mūsu valsts – Latvijas – austrumu robežas reizē ir NATO un Eiropas Savienības robežas.

Rietumu pasaules vienotā un spēcīgā reakcija uz Krievijas uzbrukumu Ukrainai, ieviešot sankcijas pret agresoru un tā atbalstītājiem, ieviesīs pārmaiņas arī mūsu ekonomikā.

Energoapgādes neatkarība un ilgtspēja, investējot arī atjaunojamos energoresursos, ir viena no tām jomām, kur mums ir daudz nepadarīto "mājasdarbu".

Latvija, Lietuva un Igaunija ir pirmās Eiropas valstis, kas pilnībā ir atteikušās no Krievijas gāzes. No 1. aprīļa mēs vairs nesaņemam gāzi no Krievijas.

Līdz rudenim mums pietiek ar Inčukalnā uzkrāto gāzi, bet starplaikā mums jānodrošina alternatīvas piegādes. Te pastāv iespējas importēt gāzi caur Klaipēdas gāzes terminālu, kā arī caur gāzes vada savienojumu no Polijas uz Lietuvu, kas būs gatavs jau maijā. Jāaktualizē arī jautājums par sašķidrinātās gāzes termināli Skultē. Tāpat beidzot nopietni jāķeras klāt plānotajai Igaunijas–Latvijas vēja parka izbūvei jūrā pie Ainažiem.

Mūsu valsts jau rīkojas un dara visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk panāktu noturīgu enerģētisko neatkarību. Latvijas, tāpat kā visas Eiropas, ekonomika tiek orientēta uz to, ka enerģijas cenas ievērojami pieaugs. Enerģija nekad vairs nebūs tik lēta, kā tā ir bijusi. Tieši tādēļ Eiropas Zaļais kurss ir tik būtisks, lai mūsu ekonomika, ņemot vērā pieaugošās enerģijas cenas un fosilo enerģijas avotu kaitīgumu dabai, kļūtu patiešām ilgtspējīga.

Te būs svarīga arī katras pašvaldības rīcība un katras pašvaldības gatavība savu iedzīvotāju labā domāt gan par energoefektivitātes uzlabošanu, gan pāriet uz citiem energoresursiem un enerģijas avotiem. Daugavpils ir labs piemērs, ka tas ir iespējams un ka tas ir jādara.

Sankcijas pret Krieviju atklāj pašsaprotamo – ar agresoriem un totalitāriem režīmiem tirgoties ir riskanti. Ir jāsaprot, ka ar Krieviju nekāda biznesa vairs nebūs. Uz mūsu austrumu robežas nolaižas jauns dzelzs priekškars, tikai šoreiz mēs atradīsimies brīvās pasaules pusē. Šis priekškars pastāvēs tik ilgi, līdz Krievija kļūs demokrātiska un atgriezīsies civilizēto valstu saimē.

Ja kāds grib taisīt biznesu ar Krieviju, tad tā ir spēle uz augstām likmēm. To var darīt uz sava paša riska, nevis uz valsts rēķina. Tādēļ valstij nav jāglābj uzņēmumi, kas zaudē Krievijas tirgu. Tā vietā valstij ir mērķtiecīgi jāpalīdz apgūt jaunas prasmes tiem, kuri zaudējuši darbu. Jāpalīdz uzņēmumiem pārorientēties uz jauniem tirgiem. Jāmeklē jaunas iespējas, jauni piegādes un eksporta tirgi.

Vienlaikus valstij un pašvaldībām ir jāpiestrādā pie mūsu sociālās drošības sistēmas pilnveides un filozofijas maiņas. Pabalsti pēc lejkannas principa nav efektīvi. Tie nodara vairāk ļaunuma nekā labuma.

Kopīgi ir jāizveido mērķēta un efektīva sociālā atbalsta sistēma, lai atbalstu saņemtu tie, kuriem tas patiešām ir nepieciešams.

Dārgie draugi!

Mēs esam daudz darījuši, lai celtu un nostiprinātu savu valsti. Mēs varam justies droši, jo esam daudz paveikuši šajā darbā.

Mūsu spēks ir brīvībā, godīgā darbā un lepnumā par smaga darba nestajiem augļiem.

Mums ir jābūt gataviem reaģēt vienoti, gudri un tālredzīgi. Mūsu drošība un spēks būs mūsu noturībā un spējā pielāgoties jaunajā un mainīgajā vidē.

Mūsu katra mūžs ir relatīvi īss, bet brīva Latvija un lepna Latgale pastāvēs mūžam – tāpat kā Daugava mūžam tecēs savos lokos.

Latgales cilvēki ir dzīves un vēstures norūdīti, un kopā mēs ar visām grūtībām tiksim galā.