Atgriezīsimies 2014. gadā, kad viss gāja vaļā pa īstam ar zaļajiem “laipnajiem” cilvēciņiem, komiskajiem kazakiem no dienvidu Krievijas, no kuriem viens otrs XX gadsimta sākumam atbilstošā formā, lepni izslējies, ar pātagu rokā bija redzams pie dažādām svarīgām ēkām Krimas galvaspilsētā Simferopolē.
Atgādināšu, cik “kulturāls” pūlis nelaida Latvijas vēstnieci Argitu Daudzi un viņas lietuviešu kolēģi ukraiņu Jūras spēku štābā. Viens no šiem – visdrīzāk jau pensionētajiem – krievu militāristiem teica, ka viņam esot “uz…..” diplomātiskajai neaizskaramībai, tika pateikts arī daudz citu “vērtīgu” atziņu kā par Baltiju, tā NATO un Rietumiem kopumā. Tolaik visas ukraiņu armijas daļas bloķēja krievu karavīri, un viņi, pretēji Putinam, nemaz neslēpa savu piederību lielās ziemeļu valsts karaspēkam.
Mūsu tur nav – tajā pašā laikā visai pasaulei nekaunīgi meloja Kremlis. Un... tas tika sagremots, jo maigās Rietumu sankcijas bija tik vājas, ka tās par nopietnām Maskavā neviens neuzskatīja. Kādu rītu Simferopoles viesnīcā pie brokastīm varēju dzirdēt, ar kādām “izcilām” atziņām vienā no Krievijas TV kanāliem izpaudās žurnālists Mamontovs, kurš savas reportāžas noslēgumā apsolīja visiem nepaklausīgajiem kārtīgu Krievijas dūri. Pats tolaik domāju, ka Krievijas agresijai ir pavisam primitīvs iemesls – vienkārša laupīšana. Pavisam drīz tas arī sākās.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
