invalīds, invaliditāte, ratiņkrēsls
Foto: PantherMedia/Scanpix
Invaliditāte var ikvienu no mums skart jebkurā dzīves mirklī, jebkurā karjeras posmā. Vai tam būtu jākļūst par iemeslu zaudēt darbu, iespēju sevi realizēt profesionāli, vai tam būtu jākļūst par iemeslu mums zaudēt ienākumus? Domāju, ka ne. Tādēļ ir svarīgi izvērtēt, kā mēs skatāmies uz invaliditāti, cik ļoti esam atvērti dažādībai dažādās dzīves sfērās, tostarp darba vidē. Atšķirība, t.sk. invaliditāte, nav slimība. Ja mēs uzlūkojam cilvēku atšķirības un invaliditāti kā slimības, tad mēs nespējam pamanīt, ko šie cilvēki varētu dot visai sabiedrībai, ja atrastos darba vidē. Slims cilvēks taču nemācās, nestudē, nestrādā. Slims cilvēks guļ gultā un veseļojas.

Mums nereti šķiet, ka vienīgais, kas cilvēkam ar invaliditāti nepieciešams, ir palīdzība un rūpes. Tāpēc arī dialogu bieži uzsākam ar jautājumu: "Vai es tev varu palīdzēt?" Un, visticamāk, mēs šajos gadījumos gaidām, lai cilvēks, kuram uzdodam šo jautājumu, atbildētu pozitīvi. Nereti esmu piedzīvojusi, ka tad, ja pasaku "nē, paldies", cilvēki vienalga mēģina palīdzēt. Piemēram, reiz, dodoties uz lietišķu tikšanos, es tā vietā nokļuvu slimnīcā, jo cilvēki gribēja mani iecelt autobusā un nepainteresējās, kādā veidā tas būtu darāms. Jūs varbūt nezināt, kas notiek, ja vieglu ratiņkrēslu paceļ aiz abiem lielajiem riteņiem.

Bet to tagad zina šie cilvēki un arī mana galva, jo, kad viņi, man neko nejautājot, satvēra manus ratus aiz lielajiem riteņiem, es atkritu uz aizmuguri un pārsitu galvu. Ja viņi būtu man pajautājuši, kā palīdzēt, es būtu izstāstījusi un viss būtu kārtībā. Man arī ir draudzene, kurai es nekad nemestos palīdzēt, ja viņa izkristu no ratiņkrēsla. Mana palīdzība viņai tikai traucētu. Viņa man pajautās, ja viņai to vajadzēs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!