Mums nereti šķiet, ka vienīgais, kas cilvēkam ar invaliditāti nepieciešams, ir palīdzība un rūpes. Tāpēc arī dialogu bieži uzsākam ar jautājumu: "Vai es tev varu palīdzēt?" Un, visticamāk, mēs šajos gadījumos gaidām, lai cilvēks, kuram uzdodam šo jautājumu, atbildētu pozitīvi. Nereti esmu piedzīvojusi, ka tad, ja pasaku "nē, paldies", cilvēki vienalga mēģina palīdzēt. Piemēram, reiz, dodoties uz lietišķu tikšanos, es tā vietā nokļuvu slimnīcā, jo cilvēki gribēja mani iecelt autobusā un nepainteresējās, kādā veidā tas būtu darāms. Jūs varbūt nezināt, kas notiek, ja vieglu ratiņkrēslu paceļ aiz abiem lielajiem riteņiem.
Bet to tagad zina šie cilvēki un arī mana galva, jo, kad viņi, man neko nejautājot, satvēra manus ratus aiz lielajiem riteņiem, es atkritu uz aizmuguri un pārsitu galvu. Ja viņi būtu man pajautājuši, kā palīdzēt, es būtu izstāstījusi un viss būtu kārtībā. Man arī ir draudzene, kurai es nekad nemestos palīdzēt, ja viņa izkristu no ratiņkrēsla. Mana palīdzība viņai tikai traucētu. Viņa man pajautās, ja viņai to vajadzēs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!