Tik daudz laimīgu cilvēku seju kā 1990. gada 4. maija pievakarē pēc Latvijas Republikas Augstākās padomes balsojuma par valsts neatkarības atjaunošanu Latvijā neesmu redzējis ne pirms, ne pēc tam. Pret debesīm cēlās rokas ar uzvaras simbolā izstieptiem pirkstiem. 4. maijs bija uzvara gan jaunievēlētajiem Augstākās padomes deputātiem, kas balsoja "par", gan cilvēku tūkstošiem, kas pie tagadējās Saeimas nama, mājās un darbavietās saskaitīja tās 138 balsis. Gandrīz neticama uzvara pēc pusgadsimta okupācijas, sovjetizācijas un rusifikācijas. Izcīnīta kailām rokām pret totalitāru impēriju un "pasaulē otro" armiju.
Ārēji 1990. gada 4. maijā viss it kā bija pa vecam. PSRS militāri rūpnieciskais komplekss Latvijā kaut ko ražoja mūžīgajam karam pret Rietumiem. Vairāki simti padomju armijas bāzu Latviju padarīja par vienu no visvairāk militarizētajām teritorijām pasaulē. Tomēr PSRS Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins tūlīt pēc 4. maija balsojuma brīdināja jaunievēlētās Augstākās padomes vadību, ka viņa armija no "nacionālistu tīkojumiem" īpaši sargāšot Rīgas Ļeņina pieminekli. Krievu bruņutehnika aplenca arī Liepājas ļeņinekli. Latvijā tādu bija ap četrdesmit. Ienaidnieks paredzēja, ka Maskavas vara beigsies, kad sāksies tās galveno simbolu demontāža.
Okupācijas simbols Pārdaugavā, šķiet, nevienu vēl īsti neinteresēja. Tas vēl nebija pārvērsts Krievijas revanšistu un propagandistu svētvietā. 1990. gada 9. maijā ģenerālis Kuzmins apmierinājās vien ar "neuzvaramās" armijas parādi Daugavmalā. Par varītēm viņš vēl gribēja tās skatītāju tribīnēs ievilkt visu atgūtās Latvijas vadību. Augstākās padomes Prezidijs no šī ielūguma atteicās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!