Pašreiz Ukrainā notiek visbezjēdzīgākais no Krievijas izraisītajiem kariem. Taču tieši pirms 17 gadiem, 2005. gada 11.–12. maijā, notika viens no mēģinājumiem novērst šādus nākotnē sagaidāmus karus. Eiropas Parlaments Strasbūrā pieņēma manis (Ģ.V. Kristovska) un kolēģa, izcilā Polijas vēsturnieka Voiceha Roškovska, izstrādāto rezolūciju "Par Eiropas nākotni 60 gadus pēc II pasaules kara".
Tā bija unikāla, Eiropas Parlamenta pirmā rezolūcija šī foruma vēsturē, kurā deputāti spēja rast kompromisu, spēja vienoties, lai vienlaikus nosodītu kā fašisma, tā arī komunistiskā režīma noziegumus. Un tomēr, tā laika Eiropas komisāram Žanam Klodam Junkeram klātesot, man nācās kritizēt viņa dienu iepriekš Maskavā teikto, proti, "ka vēsture ir sarežģīta un šo jautājumu risināšana ir nākamo paaudžu jautājums".
Šādai tuvredzībai kā viens no rezolūcijas autoriem es nevarēju piekrist. Tāpēc debatēs Strasbūrā uzsvēru, ka tikai stiprie sauc lietas īstajos vārdos. Turpretī komisāra Junkera izteikumus nācās vērtēt kā vājuma pazīmi, kā gribas trūkumu likt stingru pamatu kopīgai Eiropas nākotnei. Tā bija laipošana un izdabāšana Krievijas augošo impērisko dzinuļu priekšā, kas izpaudās arī kā Eiropas Parlamenta atsevišķu politisko spēku prasība no rezolūcijas teksta dzēst Krieviju šķietami kaitinošās atsauces uz 1939. gada Molotova–Ribentropa un 1945. gada Jaltas līgumiem. Jāatgādina, ka šie līgumi tika slēgti uz mazu tautu, arī uz Latvijas, brīvības rēķina un materializējās kā nestabila un sadalīta Eiropa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!