Pēdējās dienās sabiedrības noskaņojums ir tik nokaitēts, kādu to neatceros esam nekad. Gan jau ir bijis ne reizi vien, bet es personīgi neatminos. Stiepa, stiepa to mūžam pacietīgās Latvijas sabiedrības noskaņojumu kā tādu atsperi. Nu beidzot izstiepa tik tālu, ka pirksti neizturēja, gals izspruka un atspere uzšāva turētājam pa zobiem.
Nekad iepriekš tik liels skaits Latvijas iedzīvotāju tik bieži un tik publiski nav sūtījuši “okupantus atpakaļ uz Krieviju” vai skaitījuši “čemodāns – stacija – Maskava” mantru. Taču viņi ņem un nebrauc, un sūtītāji ir neizpratnē – kāpēc. Pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka šiem cilvēkiem mājas nav Krievija. Acīmredzams, ka mājas viņiem nav arī Latvija. Patiesībā man šķiet, ka taisnība būs, pārfrāzējot dziesmu par palestīniešiem, ka viņiem māju nav nekur. Paskaidrošu, kāpēc.
Kad biju mazs, vienmēr aizgrābti skatījos, kā omulīgais kungs vai dāma cukurvates aparāta otrā pusē izveicīgi žonglē kociņu pa tvertni, līdz tas apaug ar saldo, pūkaino lipekli. Bieži vien pats process tiešām bija aizraujošāks nekā gastronomiskais aspekts. Neapšaubāmi, ka stumt mutē tīru cukuru amizantā formātā ir katra sīča sapnis, un arī noķēpāšanās un lipīga mute, pirksti un krekls, ir pilnīgi nebūtiskas blaknes. Taču šī pieredze noteikti nebūtu tik baudpilna, ja nevarētu kāri pāri cukurvates aparāta malai vērot, kā pūkainais ķepeklis smuki uzaug tavā acu priekšā. Saldējums ir garšīgāks, bet to tev vienkārši pasniedz pāri letei. Cukurvates sastāvs ir vienkāršs. Tur ir cukurs. Reizi pa reizei tiek pievienota kāda krāsviela vai aromatizētājs, bet principā tas tāpat ir tīrs cukurs. Taču Kremļa vates sastāvs ir tik ārkārtīgi neizprotams, ka tās vietu ķīmisko savienojumu klasifikācijā pat aptuveni noteikt ir grūti. Pie vates vēlāk atgriezīsimies.
Sūtīja uz Maskavu šos cilvēkus, kuri Latviju dziļi nīst, jau sen. Pirms Krimas okupācijas un aneksijas, un pēc tam vēl vairāk. Un šobrīd visvairāk. Sūta uz katra soļa, bet viņi nebrauc. Ja iepriekš – pirms gadiem trim vai pieciem – to varētu skaidrot ar ērtu burbuli šeit, tad šobrīd tam vajadzētu (vēlams) kļūt arvien mazāk komfortabli. Proti, līdz šim viss tika ļauts. Pabubinājām savā starpā un internetā par to, ka 9. maijs mums nozīmē jaunas okupācijas sākumu, nevis atbrīvošanu, bet tā īsti neviens netraucēja tur notikt šašlikfestam “Katjušas” pavadījumā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
