Ringolds Balodis: Konkursi uz augstākiem amatiem ir sevi diskreditējuši

Ar augstākiem amatiem, kurus apstiprina parlaments, ir cita lieta, jo tie ir pārāk redzami un pastiprinātas sabiedrības uzmanības lokā. Par amatiem, kas saistīti ar partiju, banku nozari, valsts finansēm, nacionālo drošību, vienmēr ir notikusi asa cīņa, un tai ir visai attāla saistība ar konkursiem, pat ja tādi ir likti pamatā attiecīgo kandidātu atlasē. Likumsakarīgi, ka ik pa brīdim kāda spalvaina āža kāja izlien ārā no tumšās segas, ar ko pārklāta augstāko amatu atlases kārtība.

Raksta pamatā ir neviltots pilsonisks sašutums par izskanējušo tieslietu ministra Jāņa Bordāna paziņojumu par KNAB vadītāja konkursu. Atgādināšu, Bordāns uzreiz pēc tam, kad konkurss noslēdzās un, izrādās, tajā bija uzvarējis līdzšinējais KNAB vadītājs Jēkabs Straume, publiski aicināja sarīkot atkārtotu konkursu. Iemesls, kamdēļ uz likuma pamata organizētais leģitīmais rezultāts jāanulē un jauns jāveido, ir visnotaļ skaidrs, acīmredzot nebija uzvarējis "īstais kandidāts".

Tas, ka "Konservatīvie" paretam šādas lietas izmet, mani nepārsteidz, taču, ja to dara tieši tieslietu ministrs, nevis, teiksim, labklājības, tā ir valsts pamatu graušana. Tieslietu ministrs ir tā valdības amatpersona, kurai jātur formāla rūpe ne tikai par tieslietām, bet arī par taisnīguma izpratni principā. Es varu saprast, ja kādai arī no valdošās koalīcijas partijām var nepatikt likums, uz kura pamata notiek konkurss, likumā noteiktā atlases komisija vai likumā noteiktās procedūras. Tad tas likums ir jāgroza. Saeimā. Arī kandidāts, kuru komisija apstiprina, var neapmierināt.

Pat skaistuma konkursos par pirmo vietu domas dalās – skaidrs, ka var atšķirties politiskās gaumes un intereses, taču tad par to jāspriež Saeimas sēdēs. Tad Saeimā var debatēt un par kandidātu nebalsot. Tomēr, ja augsta justīcijas amatpersona, kas turklāt ir vēl premjerministra biedrs un partijas "Konservatīvie" līderis (trīs vienā!!!), aicina atkārtoti rīkot konkursu uz KNAB vadītāja amatu ar vienīgo argumentu, ka piedalījušies vien divi kandidāti, šāda "stopkrāna" izmantošana priekšvēlēšanu laikā, kad tiek apstiprināts partiju finanšu galvenais uzraugs, rada nopietnas aizdomas par ieinteresētību vai konkrētās partijas absolūtu nespēju apzināties "satversmiskā" procesa būtību. Es pat nezinu, kas ir briesmīgāks. Šoreiz gribot negribot jāuzteic Kariņa valdība, kas spēja rīkoties tiesiskuma ietvaros un stāvēt pāri savu koalīcijas partneru aicinājumiem. Uz Saeimas balsojumu līdzšinējā KNAB priekšnieka Jēkaba Straumes kandidatūra tomēr tiks nogādāta, un tālāk jau lai visu izšķir politiķu balsojums, kā tam arī jābūt.

Par "Konservatīvo" aicinājumu rīkot atkārtotu KNAB vadītāja konkursu pagājušonedēļ, 2022. gada 25. maijā, tika runāts arī LTV1 raidījumā "Kas notiek Latvijā". Jānis Domburs pauda pārdomas, ka slepenības plīvurs pār šādiem konkursiem rada iespēju amatus tirgot. Tas tika teikts plašākā vērtējumā, jo ierobežotā pieejamība neļauj analizēt šādu amata konkursu procesu. Šobrīd valdības rīkotos konkursos ir apstiprināts ne tikai Jēkabs Straume, bet arī Ilze Znotiņa Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieka amatam... Interesanti, ka minētajā raidījumā Bordāns apšaubīja ne tikai KNAB vadītāja konkursu, bet konkursus vispār, sakot, ka sabiedrībā bieži vien ir ieskats, ka konkursi ir formāli. Kandidāti, pirms pieteikties šādā konkursā, mēģina izvērtēt, ir vai nav attiecīgā konkursa rezultāts jau iepriekš izvēlēts... Es domāju, viss minētais ir gana svarīgs, lai palūkotos dziļāk uz visu augstāko amatpersonu apstiprināšanu.

1. Augstākās amatpersonas – valsts "atslēga uz panākumiem"

Viens no vissvarīgākajiem valdības uzdevumiem ir sameklēt īstos ļaudis svarīgākiem posteņiem. Cik lieliski būs mūsu līderi, tik lieliska arī droša, pārtikusi un laimīga būs mūsu valsts. Ceru, visi piekritīs, ka valsts augstākos amatos būtu jāstrādā tādiem cilvēkiem, kas ir profesionāli, zinoši un, vēlams, arī radoši, enerģiski un atbildīgi. Ikviens gudrs valdnieks nodarbojas ar spēcīgu darbinieku meklēšanu. Visu laiku izcilākais ģenerālis Napoleons Bonaparts savus labākos ģenerāļus atrada starp parastiem karavīriem. Viņš lika zemākā posma komandieriem novērot savus padotos un ziņot par savu padoto darbībām kaujas laukā.

Tā tika sameklēti spējīgākie. Konfūcijs aicināja valdniekus nekad neatstāt bez ievērības ierēdņu lojalitāti, godaprātu un izlēmību, aicinot tādus nozīmēt visaugstākos amatos. Pašu valstsvīrs Kārlis Ulmanis teica, ka valsts amatos jānozīmē nenopērkami, godīgi un stingri ļaudis, tādi, kuriem sabiedrības labums stāv augstāk par pašu interesēm. LTRK kopā ar LDDK nepaguruši gadu no gada runā par meritokrātijas (cienīgāko, apdāvinātāko – angļu sociologa M. Janga 1958. gadā ieviests nosaukums) principu ieviešanu Latvijas augstāko amatpersonu meklēšanā. Jā, valsts runā par OECD izvērtējumiem, standartiem un rekomendācijām, taču gaismu tuneļa galā kā nemana, tā nemana. Tas, kas notiek, ir arvien lielāka "partejiskošanās".

Ja gadsimta sākumā piederība kādai partijai bija vismaz temats, par kuru diskutēt, kādu amatpersonu amatā apstiprinot, tad tagad tas nevienu īpaši nemulsina un neuztrauc. Labs piemērs ir "Jaunās Vienotības" biedru apstiprināšana Rīgas izpilddirektora un galvenā valsts kontroliera amatos. Es negribu teikt, ka piederība partijai būtu nosodāma, taču arvien vairāk amatpersonu apstiprināšanā mēs attālināmies no neitrālas atlases, aizsedzoties ar atlases kompānijām konkursos.

2. Augstāko amatpersonu atlases Latvijā "nacionālās īpatnības"

Demokrātiskā valstī, pirmkārt, parlaments, otrkārt, valdība ir institūcijas, kurām būtu jālemj par amatpersonu apstiprināšanu amatā. Tas izriet no prasības ievērot demokrātiskās leģitimācijas prasības un varu smelties tautā kā suverēnā. Autoritārās valstīs viss darbojas vienkāršāk – itin viss, arī iecelšana amatos, ir no vadoņa gribas izrietošs. Demokrātijā ir jāievēro dažādas prasības, laba pārvaldība, varas dalīšana utt. Procedūrām jābūt skaidrām, saprotamām.

Dalījumam, kuras amatpersonas tiek apstiprinātas parlamentā, bet kuras valdībā, vajadzētu izrietēt no attiecīgā amata svarīguma pakāpes. Svarīgākās parlamentā, bet vairāk tehniskās – valdībā. Diemžēl mūsu valstī šāda loģika īsti nedarbojas, jo daļa svarīgo amatu ir nodota valdības apstiprināšanai. Lai man piedod tiesībsargs, valsts kontrolieris, taču šie "pareizu rekomendāciju" dienesti nav tik politiski ietekmīgi, piemēram, VID ģenerāldirektors vai VDD vadītājs, lai arī pirmos apstiprina Saeima, bet otros valdība. Turklāt pirmos apstiprina bez konkursiem, tad otrie tiek "atrasti" konkursos. Informācija par atlasi ir skopa, un arī atklātība, kas tiek deklarēta, ir visai nosacīta, jo informācija par tiem ir "ierobežotas pieejamības".

Noteiktai amatu kategorijai (piemēram, KNAB vadītājs, Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieks) tiek izmantots "kombinētais variants", kad kandidatūras tiek sameklētas konkursā, tad virzītas uz Saeimu apstiprināšanai. Ir vēl ceturtā grupa, kurā ir amatpersonas, ko Saeimai izvirza (iesaka) kāda institūcija (piemēram, Nacionālā drošības padome iesaka Saeimai SAB vadītāja kandidatūru). Pilnīgi atsevišķa kategorija ir ar justīciju saistītas amatpersonas, kuras tiek apstiprinātas Saeimā.

Centrālā loma šajā amatpersonu izvirzīšanā ir Tieslietu padomei. Jāsaka, ka arī te pēdējo gadu laikā ir vairāki gadījumi, kas liek pārdomāt šo jomu. Šie gadījumi ir saistīti ar Satversmes tiesas tiesnešu (piemēram, atbalstot piecus kandidātus uz vienu tiesneša amatu ar īpatnēju kandidātu ranžēšanu), Augstākās tiesas tiesnešu ievēlēšanu (piemēram, Sanitas Osipovas gadījums). Tas pats attiecas uz Tieslietu ministrijas dīvainībām Satversmes tiesnešu atlasē. Dažkārt, piemēram, 2016. gadā, tiek rīkots konkurss (likumā tāds gan nav prasīts), citreiz ne. 2021. gadā konkursa vietā Tieslietu ministrija aicināja nominēt pretendentus trīs institūcijām: Augstākajai tiesai, ST un Valsts prezidenta kancelejai. Kā rezultāts izskanēja publisks skandāls ar paša Valsts prezidenta iesaisti.

Uzskatu, ka 14. Saeimai un tās izveidotajai valdībai vajadzētu ne tikai veikt funkcionālo auditu valsts funkcijām, lai optimizētu valsts pārvaldi, bet ļoti lietderīgi būtu izvērtēt pretrunīgo un mazefektīvo augstāko amatpersonu apstiprināšanas un arī atstādināšanas kārtību. Augstāko amatpersonu atlase ir valstisks uzdevums, taču līdz šim tam uzmanība pievērsta visai fragmentāri. Vispirms jau terminoloģija – dažādu likumu pretrunīgie termini un skaidras koncepcijas neesamība. Satversmē rakstīts, ka Valsts prezidentu deputāti "ievēl", kamēr Satversmes aizsardzības biroja direktoru un ģenerālprokuroru, Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieku Saeima amatā "ieceļ".

Saskaņā ar likumu Latvijas Bankas prezidentu Saeimas deputāti amatā "ievēl", kamēr Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieku Saeima amatā "ieceļ". Turpretī tiesībsargs, valsts kontrolieri un tiesneši tiek "apstiprināti", bet tiesnešiem speciālajā likumā pat vairākās vietās ir lasāmi abi šie jēdzieni – "iecelti" un "apstiprināti". Ņemot vērā, ka visos gadījumos deputāti balso par kandidātiem ir skaidrs, ka atšķirības terminoloģijā nav saistītas ar kādu dziļāku domu, bet gan ar to pieeju. Respektīvi, ar to, kādam terminam konkrētā speciālā likuma izstrādes laikaposmā izstrādāji Saeimā vai valdībā ir devuši priekšroku. Loģikas jeb pārdomātas pieejas nevar redzēt arī vairāku augstāko amatpersonu izvirzīšanā. Ja Latvijas Bankas prezidentu un arī tiesībsarga kandidatūru saskaņā ar speciālajiem likumiem var izvirzīt ne mazāk kā desmit deputāti, tad patiešām smieklīgi ir, ka Valsts prezidentu var izvirzīt pat viens vienīgs (!?!) Saeimas deputāts. Analoģiski ir arī ar valsts kontrolieriem u. c.

No pirmā acu uzmetiena lielāka kārtība ir attiecībā uz citām Saeimā un valdībā apstiprināmām amatpersonām, piemēram, VID ģenerāldirektora, FKTK vadītāja, KNAB vadītāja amatiem. Valdībai uz šiem amatiem ir jārīko konkursi, un peripetijas, kas ar tiem saistās, ir "Netflix" vai Holivudas bestselleru vērtas. Konkursos par labākajiem atzītie kandidāti savas kandidatūras noņem no izskatīšanas, izvirzītiem kandidātiem tiek atrasti likumpārkāpumi, par kuriem tiek rosinātas krimināllietas, kamdēļ to apstiprināšana nav iespējama. Ir bijuši konkursi, kuros visi pieteikušies kandidāti tiek atzīti par nepiemērotiem amatam, tādēļ tie rīkoti atkārtoti konkursi ar samazinātām prasībām. Diskusijas par prasībām kandidātiem citreiz tiek apspriestas pat pusgada garumā, lai tad atkal atsāktos jaunu kandidātu meklēšana utt. Varam piemēra pēc aplūkot ne KNAB, bet, teiksim, Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora amatu.

Lakoniskā formāta dēļ šoreiz neskatīsim VID ģenerāldirektora Andreja Sončika apstiprināšanu vai atstādināšanu no amata, paskatīsimies tikai nesenā pagātnē. Sāksim ar 2016. gadu, kad pēc tam, kad toreizējā VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone iesniedza atlūgumu, uz vakanto amatu tika izsludināts konkurss. It kā viss ritēja normālā procedūrā, taču konkurss noslēdzās bez panākumiem. Sekoja negaidīts lēmums konkursu nerīkot, bet sameklēt kandidātu valsts pārvaldes iekšienē. Tika atrasts amata gribētājs – Valsts vides dienesta vadītāja Ingas Koļegova. Tomēr ar šo iedrošināšanos viņa sev būtiski iedragāja reputāciju, jo negaidīti atklājās pārkāpumi un pret kandidāti tika uzsākts kriminālprocess, kas liedza viņai iespēju ieņemt kāroto amatu.

Tad seko lēmums tomēr atgriezties pie konkursa. Pusgadu ilgā konkursā VID tiek pie jauna ģenerāldirektora. Tā ir Ilze Cīrule, kura 2018. gadā nelaikā dodas viņsaulē. Viss atsākas no jauna, un VID ģenerāldirektora kandidāte tiek sameklēta – tā ir Ieva Jaunzeme. Tomēr, ņemot vērā, ka uzvara konkursā iekrīt Saeimas vēlēšanu periodā, apstiprināšana ieilgst. Amata kandidāte ir spiesta pavadīt neziņā vairākus mēnešus, uzklausot dažādas versijas par savu tālāko likteni. Tomēr viņa veiksmīgi tiek apstiprināta 13. Saeimā. Labs, kas labi beidzas, un galu galā Ieva Jaunzeme savu amatu ieņem vēl joprojām.

KNAB vadītāja peripetijas ar Jutu Strīķi vai FKTK kaislības, iespējams, būtu vēl interesantāks temats, taču doma, ko šeit mēģinu pateikt, – konkursi nav labākais un efektīvākais veids, kā atrast un, galvenais, apstiprināt labu kandidātu. Raksta tapšanas pamudinājums – Jāņa Bordāna aicinājums rīkot jaunu KNAB vadītāja konkursu tad, kad nepatīk uzvarētājs –, manuprāt, to tikai apstiprina. Te ikvienam lasītājam gluži dabiski rodas jautājums: kāds tad būtu risinājums, jo kas var būt labāks par atklātību un konkursiem šajā ziņā!?

3. Valsts prezidenta nominēti kandidāti, kurus apstiprina deputāti ar balsu vairākumu

Domāju, ka divi Satversmes tiesas tiesneši, valsts kontrolieri, KNAB vadītājs, ģenerālprokurors, tiesībsargs, VID ģenerāldirektors, VDD vadītājs, Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieks, Latvijas Bankas prezidents Saeimas balsojumam būtu jāizvirza tieši Valsts prezidentam. Līdzīgi kā Lietuvā un Igaunijā, tas viestu lielāku skaidrību konkrēta kandidāta izvēlē. Process būtu mazāk politizēts, un Valsts prezidenta uzrunātie profesionāļi būtu pamudināti, nevis atbaidīti kandidēšanā. Uzrunātais tiktu pagodināts, nevis sabiedrības nosodīts, kad pašizvirzoties konkursā netiktu apstiprināts. Jā, tas ir citāds process, kas orientēts uz izvirzītāja atbildību.

Prezidentam savu personīgo izvēli izdarīt, izskaidrot un pamatot ir vieglāk nekā kādai partijai vai frakcijai, vai – vēl jo mazāk – koalīcijai. Izvirzīšana, ko veiktu prezidents, līdzsvarotu politisko un profesionālo kritēriju ietekmi uz amatpersonu izvēli, izslēdzot priekšrocības vai aizdomas, kas rodas tad, ja kandidātu izvirza kāda Saeimas frakcija vai koalīcija. Tiktu mazināts politizēšanas risks, un amatpersonu izvēlē un apstiprināšanā prevalētu profesionālie kritēriji. Prezidentam vajadzētu būt spējīgam sabiedrībai un parlamentam paskaidrot un pamatot izvirzītā kandidāta piemērotību attiecīgajam amatam. Tas arī sabiedrībai dotu labākus kandidātus. Prezidents atšķirībā no parlamenta bauda tradicionāli lielāku uzticību tautas acīs, tādēļ arī prezidenta virzīti kandidāti iegūtu lielāku sabiedrības uzticību nekā partiju, frakciju vai koalīcijas izvirzīti kandidāti, jo sabiedrības uzticība Saeimai un politiķiem vispār ir zema.

Jebkura kandidātu pašpieteikšanās amata konkursam balstās uz konkrētās personas īpašību un spēju atbilstības pašnovērtējumu, kas ir subjektīvs. Pretējs process ir uzrunāšana, kas sabiedrības acīs jau ir īpašs pagodinājums, vēl jo vairāk tad, ja uzrunātāja ir valsts pirmā amatpersona. Jau tas vien, ka attiecīgo personu kandidēt uz amatu aicinājis pats Valsts prezidents, ir objektīvs personas profesionālo spēju novērtējums. Profesionāļi, kas reiz piedalījušies kādā amata konkursā un cerēto amatu nav ieguvuši, reti kad iedrošinās atkārtoti pieteikties citam amata konkursam, jo piedzīvotā neveiksme neglābjami ietekmē reputāciju un var ietekmēt pat visu turpmāko profesionālo karjeru. Bažas par to, ka prezidents kādu personu var izvirzīt, balstoties uz subjektīviem kritērijiem, nav vērā ņemamas, jo šie riski tiek novērsti Saeimā, pirms lēmuma pielemšanas apspriežot kandidāta atbilstību. Kandidāta izraudzīšanās, nemaz nerēķinoties ar varbūtējo Saeimas viedokli, nav iespējama, un šāda kandidāta virzīšanai nebūtu nozīmes.¹

4. Noslēguma vietā

Atgādināšu, ka savulaik tieši Augstākās tiesas tiesneša Māra Vīganta kandidatūras neapstiprināšana Saeimā (2009) kļuva par "atklātības" uzvaras gājienu, kā rezultātā likumos un Satversmē nu ir noteikts, ka Saeimā par amatpersonām balso atklāti (2018). Pašlaik Valsts prezidentu ievēl atklātā balsojumā. Pašreizējais prezidents Egils Levits ir pirmais Valsts prezidents, kuru Saeima ievēlēja atklāti (2019). Nezinu, kā citi, bet es domāju, ka mēs esam augstāko amatpersonu apstiprināšanas stāstā gājuši maldīgu ceļo. Man ir pārliecība, ka Valsts prezidentam nevis jācenšas solīt, ka būs tautas prezidents, bet viņam ir jābūt tautas vēlētam. Valsts prezidenta rokās (vienalga, var būt arī Saeimas ievēlēts!) jānodod augstāko amatpersonu ievēlēšana. Valsts prezidents par šo procesu tad kļūtu atbildīgs personiski. Tā vietā mēs visi turpinām mocīties ar šo procesu, cenšoties izgudrot divriteni šai jomā. Tikai konkrēta, skaidra atbildības uzņemšanās mūs glābs no bezatbildības purva. Atkārtots konkurss jeb "īstais" konkurss pēc "neīstā" konkursa, uz ko aicina tieslietu ministrs Jānis Bordāns un "Konservatīvie", mūs vedīs vien dziļāk purvā.

Noslēdzot rakstu, gribu teikt, ka konkurss uz KNAB vadītāja amatu, kurš kalpoja par iemeslu šim "Delfi" rakstam, spilgti izgaismo visa veida problēmas – gan pašu valdības locekļu neticību konkursiem, gan valdības tiesiskuma mērauklu un arī iespējamo kandidātu uz augsto amatu attieksmi pret kandidēšanu. Tas, ka KNAB vadītāja konkursam pieteicās vien divi kandidāti, ir skaidra liecība tam, cik ļoti sabiedrība un iespējamie kandidāti netic konkursu godīgumam un varai kopumā. Latvijā valsts amatpersonu teiktajam neuzticas absolūtais vairākums iedzīvotāju. Beidzot ir laiks to mainīt! Ļoti gribu ticēt, ka 14. Saeima varēs ko mainīt šajā ziņā. Ja ne, tad turpināsim vien slīdēt zemāk, jo tikai profesionāļi valsti var izvest no purva.

1 Par to vairāk var lasīt https://www.saeima.lv/lv/par-saeimu/saeimas-darbs/deputatu-grupas/darba-grupa-valsts-prezidenta-pilnvaru-iespejamai-paplasinasanai-un-ievelesanas-kartibas-izvertesana (aplūkots 2022. gada 25. maijā).