Sanita Upleja-Jegermane: Politiķi, lūdzu, nebradājiet pa sabiedrisko un komerciālo mediju dārziņu

Grozījumi, ko sadarbībā ar Kultūras un Finanšu ministriju Saeimas atbildīgā komisija sagatavoja lielā steigā, būtībā neuzklausot Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP), sabiedrisko, komercmediju un ekspertu viedokli, patlaban konceptuāli paredz papildināt likuma 10.¹ pantu ar otro daļu šādā redakcijā: "Lai nodrošinātu Ukrainas civiliedzīvotājiem uzticamu informāciju un veicinātu valsts valodas apguvi, sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi valsts valodā veidotos ziņu un informatīvi analītiskos raidījumus vai to daļas pēc iespējas ieskaņo vai subtitrē mazākumtautību valodās.

Šajā daļā minētos raidījumus var nodot citiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem šā panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā."

Izmaiņu priekšvēsture

10.¹ panta par ziņu un informatīvi analītisko raidījumu vai to daļu nodošana bezatlīdzības lietošanā citiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem pirmā daļa ir spēkā jau no 19.maija (sākotnēji ar citu panta numerāciju, kas mainīta kopš 27.maija), un tā paredz: "Lai veicinātu Latvijas informatīvās telpas aizsardzību un Latvijas sabiedrības informēšanu par atbalsta sniegšanu Ukrainas civiliedzīvotājiem, kā arī vispārēja atbalsta sniegšanu Ukrainas sabiedrībai, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome atbilstoši Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 5.panta otrās daļas 6.punktam var pieņemt lēmumu par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu veidoto un pārraidīto ziņu un informatīvi analītisko raidījumu vai to daļu nodošanu bezatlīdzības lietošanā citiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem iekļaušanai to programmās, kā arī lemt par to lietošanas pārtraukšanu, ja attiecīgais elektroniskais plašsaziņas līdzeklis neievēro Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes apstiprinātos sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu satura nodošanas kritērijus un lēmumā paredzētos nosacījumus. Šajā pantā minēto lēmumu pārsūdzēšana neaptur to darbību."

Ziņa par to, ka Krievijas agresijas Ukrainā laikā daļu sabiedrisko mediju satura var nodot komerciālajiem medijiem, mazliet novēloti parādījās plašākā sabiedriskajā sarunā plašsaziņas telpā pirms divām nedēļām, kad uz šī jautājuma problemātiku es norādīju vēstulē Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputātiem un sabiedrisko mediju valžu locekļiem. Plašākai auditorijai par to 5.jūnija vakarā vēstīja Latvijas Televīzijas raidījums "De Facto".

Vēstuli deputātiem rakstīju, jo komisijas 25. maija sēdē man nebija iespējas pilnībā paust savu viedokli un paskaidrot deputātiem plašāku šīs problēmas kontekstu, ko, manuprāt, deputātiem būtu lietderīgi zināt. P agaro vēstuli šeit neatkārtošu, bet varu īsi paskaidrot, ka šos pirmos grozījumus par satura nodošanu Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā lielā steigā iesniedza pati SEPLP, kurai to darīt būtībā uzspieda valdošās koalīcijas izveidotā attīstības komiteja, kas kultūras ministra vadībā pēdējo vairāku mēnešu laikā vērtēja Latvijas informatīvās telpas stiprināšanas iespējas Krievijas agresijas Ukrainā laikā.

Likuma grozījumi tika veidoti pēc Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 37.¹ panta parauga, kurā šāda norma tika iekļauta 2021.gada martā, taču līdz šim arī dzīvē netika īstenota, jo vismaz SEPLP darbības laikā kopš pagājušā rudens komerciālie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi neizrādīja aktīvu interesi par šo saturu, vai arī to prasības nebija izpildāmas, neapdraudot sabiedrisko mediju intereses.

Satura nodošana Covid-19 pandēmijas laikā ir notikusi vairākkārt 2020. un 2021.gadā un lēmumus par to ir pieņēmusi Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), taču tas notika pirms Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma grozījumiem un uz Ministru kabineta rīkojumu par ārkārtējo situāciju pamata. Saskaņā ar likumu "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" ārkārtējā situācija ir "īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus" (4.panta 1.daļa).

Kad pērn vasaras nogalē darbu sāka SEPLP, septembra nogalē izstrādājām un pieņēmām kritērijus šīs Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma normas īstenošanai, jo uz sliekšņa jau bija nākamā ārkārtējā situācija, kas arī tika izsludināta 9.oktobrī.

Piebildīšu, ka šogad maijā sasteigtie grozījumi par satura nodošanu notikumu Ukrainā laikā pēc Kultūras ministrijas neoficiāla ieteikuma tika virzīti caur Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisiju, jo tajā brīdī šajā komisijā bija "atvērti" kārtējie likuma grozījumi. Komisijā netika uzklausīti nedz sabiedriskie mediji, nedz mediju vides eksperti. Nav jau vairs noslēpums, ka pašā SEPLP bija iekšējas domstarpības par šo grozījumu virzīšanu laiku un kontekstu, kā arī par riskiem, kas rodas atšķirībā no gadījuma ar Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma.

Tā kā attiecīgie grozījumi Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā tika pieņemti un ir stājušies spēkā, SEPLP papildināja jau esošos satura nodošanas kritēriju, lai varētu izpildīt likumu. Pirms kritēriju apstiprināšanas viedoklis tika lūgts arī sabiedriskajiem medijiem, jo uz tiem gulstas atbildība īstenot satura nodošanas procedūras. Likums ir jāpilda, par to šaubu nav.

Te svarīgi uzsvērt, ka, tā kā Covid-19 pandēmija, lai arī nu jau ilgusi vairākus gadus, tomēr ir pārejoša parādība un tās īpašos saasinājuma brīžos valstī tiek izsludināta ārkārtējā situācija kā īpašs tiesiskais regulējums, sabiedrisko mediju satura nodošana komerciālajiem medijiem pandēmijas apstākļos var būt attaisnojama ar akūtu sabiedrības veselības un drošības apdraudējumu un kā tāda būtu arī aizstāvama gadījumā, ja notiktu tiesvedība par trešo pušu autortiesību un blakustiesību pārkāpumu. Gan Covid-19 laikā, gan tagad sabiedriskie mediji kā būtisku šķērsli pamatoti min trešo pušu autortiesības un blakustiesības uz materiāliem, kas iekļauti sabiedrisko mediju, it īpaši televīzijas ziņās un raidījumos.

Taču, lai cik ārkārtēja un smaga nebūtu situācija pasaulē un Latvijā Krievijas agresijas Ukrainā laikā, Latvijā līdz šim nav izsludināta nedz ārkārtējā situācija, nedz izņēmuma stāvoklis, tātad tīri juridiski nav spēkā īpašs regulējums. Turklāt atšķirībā no Covid-19 pandēmijas, kas ilgst no 2020.gada marta, kad to izsludināja Pasaules veselības organizācija un kura arī pasludinās tās beigas, karadarbība Ukrainas teritorijā var ilgt neprognozējami ilgi, par ko liecina jau notikumi kopš 2014.gada. Tādējādi, izdarot jebkādus likuma grozījumus, kas saistīti ar Ukrainas situāciju, ir jārēķinās, ka tas var ieilgt uz daudz ilgāku laiku nekā Covid-19 pandēmija, un tādā situācijā ir nepieciešams domāt par Latvijas valsts un sabiedrības interesēm ilgtermiņā.

Svarīgi ir piebilst, ka jebkurš izņēmums, kurš attiecas uz satura nodošanu – Covid-19, agresija Ukrainā – ir jāskata kopsakarībā ar Latvijas attīstības plānošanas, mediju politikas un citiem valsts drošību skarošiem dokumentiem – Nacionālais attīstības plāns, Nacionālās drošības koncepcija, Mediju politikas pamatnostādnes, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālā stratēģija –, kuri paredz mediju vides daudzveidību un sabiedrisko mediju nostiprināšanu. Viena un tā paša satura pārraidīšana vairākos medijos mediju vides daudzveidību noteikti samazina, nevis nostiprina un attīsta.

Te gan arī vietā piebilst, ka viens no nozares dokumentiem – Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālā stratēģija – ar pērnā gada 23.septembra grozījumiem (spēkā no 30.septembra) ir papildināta ar jaunu 36⁷.punktu šādā redakcijā: "Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu veidotais saturs, ievērojot Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 5. panta otrās daļas 6. punktā noteikto, ir nododams bezatlīdzības lietošanā citiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, ja satura nodošana bezatlīdzības lietošanā sasniegs auditorijas, ko sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi pietiekami nesasniedz, tādējādi nodrošinot maksimāli plašas auditorijas sasniedzamību."

Šādu lēmumu NEPLP pieņēma bez konsultēšanās ar SEPLP un sabiedriskajiem medijiem. Par to SEPLP rudenī arī informēja atbildīgo Saeimas komisiju. Tā ir ļoti būtiska izmaiņa nozares politikā, tādēļ būtu bijusi rūpīgi izvērtējama kopā ar nozares pārstāvjiem un mediju vides ekspertiem. Tas, ka stratēģijas grozījumu brīdī šāda norma bija spēkā īpašā, pēc būtības terminētā likumā – Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā –, nešķiet pietiekams pamats stratēģiskas nozīmes grozījumiem.

Vēl jo vairāk arī tādēļ, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums, kas ir īpašs sabiedrisko mediju darbību regulējošs likums, tika Saeimā pieņemts 2020.gada 11.novembrī un stājies spēkā 2021.gada 1.janvārī. Tātad Saeima pie šī svarīgā likuma strādāja Covid-19 pandēmijas laikā, kad valstī jau bija pieredze ar satura nodošanu ārkārtējās situācijas apstākļos. Līdz ar to likumdevējs varēja jau tobrīd šajā likumā ietvert normas par satura nodošanu, darot to atklātā procesā apspriešanas laikā komisijā un Saeimā. Patiesībā, ja Saeima vēlas, arī tagad tai ir iespēja atvērt sabiedrisko mediju likumu un šādu normu paredzēt likumā, kur tai pēc loģikas būtu īstā vieta. Šāds process arī ļautu publiski izskanēt visu iesaistīto pušu viedokļiem un sabiedrībai gūt plašāku ieskatu satura nodošanas niansēs un riskos.

Solis par tālu

Lai kāda arī nebūtu pirmo grozījumu par satura nodošanu Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā priekšvēsture un mans personīgais viedoklis, ņemot vērā ģeopolitiskās situācijas trauslumu un neprognozējamību, šī satura nodošanas iespēja teorētiski var noderēt tuvākajā laikā. Turklāt jebkurā gadījumā SEPLP būs tā, uz kuras pleciem gulsies atbildība par katru šādu lēmumu, izsverot sabiedrības intereses.

Tomēr grozījumu sāgas turpinājums, kas skar sabiedrisko mediju ziņu un informatīvi analītisko raidījumu satura tulkošanu mazākumtautību valodās (lasi – krievu valodā), ieskaņošanu, titrēšanu un nodošanu citiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, šķiet, ir solis par tālu un pavisam nepareizā virzienā. Es pat teiktu bīstamā virzienā.

Jau Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā 8.jūnija attālinātajā sēdē, kur man nebija iespēju mutiski paust savu viedokli, tērzētavā uzdevu jautājumu, ka kā amatpersona, kam būs jālemj par šīs likuma normas īstenošanu, vēlos zināt, vai šādu lēmumu pieņemšana nav pretrunā ar Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 9.panta 5.daļu, kas nosaka, ka "redakcionālās neatkarības nodrošināšanai konkrēti sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa raidījumi un programmu plāni paši par sevi nav uzskatāmi par atsevišķu sabiedriskā pasūtījuma priekšmetu".

Gadījumā, ja Saeima nemainītā formā pieņems pirmajā lasījumā apstiprināto redakciju – "lai nodrošinātu Ukrainas civiliedzīvotājiem uzticamu informāciju un veicinātu valsts valodas apguvi, sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi valsts valodā veidotos ziņu un informatīvi analītiskos raidījumus vai to daļas pēc iespējas ieskaņo vai subtitrē mazākumtautību valodās. Šajā daļā minētos raidījumus var nodot citiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem šā panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā" –, kādam būs jāpieņem lēmums par to, tieši kuri raidījumi tiek tulkoti, subtitrēti vai ieskaņoti un pēc tam nodoti citiem medijiem.

Grozījumu likumprojekta anotācijā ir minēta summa – 63 000 eiro –, kas varētu būt aptuvenās izmaksas dažu Latvijas Televīzijas raidījumu tulkošanai. Summa tika aplēsta provizoriski, kad jau minētajā koalīcijas attīstības komitejā tika apspriesta ideja par dažu raidījumu tulkošanu un nodošanu komercmedijiem. Neviens komercmedijs gan pagaidām nav SEPLP izteicis vēlmi pēc šāda tulkota satura.

Valstī noteiktā kārtība paredz, ka šādus papildu līdzekļus Ministru kabinets piešķir no programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem" un ka to pieprasīšanai SEPLP būs jāgatavo attiecīgi dokumenti un detalizēti aprēķini, faktiski nosaucot arī konkrētus raidījumus. Kā lai SEPLP paredz, kādus tieši raidījumus vēlēsies citi mediji? Vai SEPLP jāparedz, ka sabiedriskie mediji automātiski tulko visus ziņu un informatīvi analītiskos raidījumus katram gadījumam, ja nu par tiem rodas interese komercmedijiem? Vai SEPLP būtu jāuzdod sabiedriskajiem medijiem šos tulkotos raidījumus izmantot pašiem iekšēji, iekļaujot tos tajās programmās, kas raida mazākumtautību valodās?

Ja SEPLP tiešām būs jāpieņem šādi lēmumi, lai izpildītu likumdevēja gribu, tad es saskatu riskus pārkāpt minēto 9.panta 5.daļu, kas arī tālāk noved pie Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 14.panta 3.daļas ceturtā punkta, kas paredz, ka SEPLP locekli Saeima var atbrīvot no amata, ja "viņš pārsniedz savas pilnvaras un tādējādi tieši vai netieši ietekmē sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa redakcionālos lēmumus vai apdraud sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa redakcionālo neatkarību", un 14.panta 4.daļas, kas nosaka, ka "Saeima lemj par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļa atbrīvošanu no amata arī tad, ja saņemts sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuda vai Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas iesniegums ar pamatojumu tam, ka attiecīgā padomes locekļa darbības vai bezdarbības dēļ ir apdraudēta sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa redakcionālā neatkarība".

SEPLP nepieņem un nevar pieņemt lēmumus par to, kādus tieši raidījumus sabiedriskie mediji izvēlas tulkot un ievietot vienā vai otrā no savām programmām. Caur sabiedrisko pasūtījumu sabiedriskajiem medijiem tiek doti uzdevumi par noteiktu tematiku atspoguļošanu, taču lēmumi par programmu sastādīšanu un konkrētiem raidījumiem ir sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu redakcionālā izvēle un atbildība.

Jāteic, ka kuluāros, apspriežot šos mulsinošos grozījumus, izskanēja arī ideja, ka var taču lemt no gadījuma uz gadījumu, proti, teju katru dienu lemt, kuru raidījumu iztulkot no nodot komercmedijiem. Taču tas nav iespējams ne tikai augstāk minēto iemeslu dēļ, bet arī tādēļ, ka, pieņemot lēmumu par sabiedrisko mediju satura nodošanu, tas jādara saskaņā ar Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 5.panta trešo daļu, kas paredz, ka "ja publiskas personas mantu nodod bezatlīdzības lietošanā, par to pieņem lēmumu. Lēmumā norāda vismaz šādu informāciju: 1) bezatlīdzības lietošanā nododamā manta, tās apjoms, bilances vērtība, stāvoklis un apraksts; 2) nodošanas nepieciešamība un lietderība; 3) nododamās mantas lietošanas vai izmantošanas mērķis un termiņš; 4) gadījumi, kad nodotā manta atdodama atpakaļ; 5) citi nepieciešamie noteikumi, tai skaitā noteikumi, lai nodrošinātu attiecīgās mantas saglabāšanu un atbilstošu izmantošanu". Diezin vai ir iespējams un vai ir lietderīgi katru dienu aprēķināt bilances vērtību vienam konkrētam raidījumam.

Kāpēc es pieminu bažas par konkrētiem raidījumiem? Tāpēc, ka šo likuma grozījumu apspriešanas laikā un kontekstā vairāki politiķi ir publiski nosaukuši, kuri no sabiedrisko mediju raidījumiem ir tulkojami un nododami un kuri būtu iekļaujami citās programmās pašu sabiedrisko mediju iekšienē. Tā, piemēram, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Artuss Kaimiņš sociālajā medijā "Twitter" 6.jūnijā raksta: "Latvijā nedrīkst jau šobrīd kabeļoperatori un komerckanāli raidīt Kremļa propagandu. Un Latgales tv kanāliem būtu tikai lietderīgi dot sabiedriskā medija saturu ar voice over vai titriem. Panorāmu, Kas notiek Latvijā, ziņas u.c. Lai redz, kas patiesībā šobrīd Ukrainā notiek."

Komisijas loceklis Andrejs Judins (JV) 6.jūnijā "Facebook" raksta: "Lai stiprinātu vienotu informatīvo telpu, gan es, gan arī vairāki citi deputāti atbalsta priekšlikumu nodrošināt Latvijas sabiedriskās televīzijas ziņu un analītisku raidījumu tulkošanu/subtitrēšanu krievu valodā. Jāpiebilst, šis nav ilgtermiņa risinājums. Ir arī saprotams, ka tulkotu raidījumu auditorija nebūs tikpat liela, kā aizliegtajiem Krievijas TV kanāliem. Tomēr tas var palīdzēt labāk integrēties sabiedrībā cilvēkiem, kuri saista savu nākotni ar Latviju, bet vēl (vai joprojām) nepārvalda latviešu valodu. Nozīmīgi, ka tas arī veicinās vienotās informatīvas telpas izveidi un mazinās to gadījumu skaitu, kad Latvijas sabiedriskā televīzija atšķirīgi pasniedz vienu un to pašu informāciju latviešu un krievu auditorijai. Lai maksimāli paplašinātu šīs informācijas izplatīšanu, manuprāt, to varētu publicēt rus.LSM portālā, kā arī nevajadzētu likt šķēršļus to izplatīt komerctelevīzijām. Zinu, ka LTV vadība uz to skatās skeptiski. Tomēr, ja domājam nevis par LTV reitingiem un tās konkurenci ar citiem TV kanāliem, bet par iespēju sasniegt krievvalodīgo auditoriju un veidot vienotu informatīvo telpu, šo risinājumu vajadzētu atbalstīt."

Saeimas 9.jūnija sēdē par minētajiem grozījumiem A.Kaimiņš sacīja: "Šis vairāk, kolēģi, ir tāds mazlietiņ tā kā reklāmas baneris no Saeimas reģionālajiem televīzijas kanāliem Latgalē, ka viņi var, viņi joprojām var arī šobrīd arī, nebalsojot par šo likumu, bet, ka viņi var, mēs viņiem atgādinām, cienījamie Latgales reģionālo televīzijas redakcionālo izvēļu darītāji, jūs varat no sabiedriskā medija dabūt saturu. Šis likums paredz to, ka satura devējam, proti, sabiedriskam medijam būs šis te arī jātulko. Te ir rakstīts: "mazākumtautību valodā", būsim godīgi, šeit runa ir par krievu valodu. Un šie raidījumi, kā pieņemsim, "Aizliegtais paņēmiens", kā, pieņemsim, "Viens pret viens", "Kas notiek Latvijā?" vai Latvijas Radio "Atvērtie faili" – tas viss ir saturs, ko var iedot reģionālajā televīzijā Latgalē, kurš ir tik ļoti pieradis pie tās Putina propagandas, ja mēs tā skatāmies, kura ir atņemta."

A.Kaimiņš turpina: "Es nekādā gadījumā nepieņemu kritiku, ka tagad sabiedriskais medijs tiks vājināts, ja pieņemsim "Dautkom" televīzija iegūs kādu no šiem raidījumiem. Jā, šobrīd nav zināms vispār, vai kādam ir interese par šo, nav zināms. Ir zināms, ka ir interese par ziņām, bet ziņas mēs nevaram iedot dēļ šīm autortiesībām. Bet, pieņemsim, es domāju, ka tas nāktu par labu, cilvēkiem parādīt jautājumu, teiksim "Viens pret viens", pārrunāt ar skaņas ierakstu pāri, ja, šī te ieskaņošana vai titrēšana. Šis ir tāds deklaratīvs pa lielam Saeimas vienbalsīgs komisijas atbalsts šim te bija. Un tāpēc šis ir Ukrainas likumā iekšā saucamajā, nevis EPLL – Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā."

A.Judins (JV) tajā pašā Saeimas sēdē debatēs: "Ir interesants saturs. Ir interesanti analītiskie raidījumi. Un es domāju, ka dot iespēju translēt, pārtulkot, titrēt, tā ir iespēja paplašināt auditoriju, jo atslēgas vārdi, manuprāt, patlaban ir vienota informatīva telpa. Nav labi, ka mūsu cilvēki patērē dažādu informāciju. Informācijas dažādība ir laba lieta, bet mums tā robeža – pēc valodas. Ja mums būtu vairākas redakcijas, kas piedāvātu tieši tādu informāciju latviešu valodā, dažādus viedokļus, tas ir viss ļoti labi, tā arī principā ir; bet nav labi, ka krievvalodīgie saņem informāciju, kur akcenti ir salikti citādāk. Un tāpēc ar to titrēšanu... Nu, pirmkārt, man ir prieks, ka mēs tomēr virzāmies uz priekšu. Protams, ka nebūs tā, ka visi sēdēs un gaidīs tad "De Facto" krievu valodā vai ar krievu subtitriem, bet ir, es pieļauju, tāpat kā arī Cileviča kungs, es pieļauju, ka ir cilvēku grupa, kas varbūt tagad nu vēl nav spējīga uztvert to visu informāciju, bet, ja būs titri un raidījums būs interesants, tad cilvēks varēs pieslēgties šai informācijai. Tāpēc es aicinu atbalstīt, bet es piekrītu, ka tā nav nekāda panaceja, bet tas ir labs solis. Lūdzu atbalstīt."

Līdzīgas deputātu domas izskanēja arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē 8.jūnijā, apspriežot šos likuma grozījumus, tādēļ es tērzētavā arī uzdevu jautājumu, vai grozījumu teksts, kur informācijas uzticamība sasaistīta ar sabiedrisko mediju saturu, kas radīts latviešu valodā, nozīmē, ka LR4, RUS.LSM.lv, LTV7 saturs krievu valodā ir neuzticams?

Nebradāt pa dārziņu

Šajā vietā manā ļoti garajā situācijas izklāstā būtu vieta arī pieminēt, kādēļ šādi likuma grozījumi un to tapšanas un apspriešanas veids, manuprāt, ir būtībā aizskaroši arī komercmedijiem. Es deputātu teiktajā saskatu visai augstprātīgu un pamācošu toni un norādes, ka, piemēram vietējos Latgales medijos patlaban nav uzticams saturs, tādēļ tiem nāktos izmantot sabiedrisko mediju saturu.

Pirms pērn augustā sāku darbu SEPLP, 28 gadus biju strādājusi dažādos amatos un statusos žurnālistikā, un praktiski viss darba mūžs līdz šim ir pavadīts privātajos medijos. Tādēļ sliecos domāt, ka pietiekami labi pārzinu mediju vides ekosistēmu, kurā sava noteikta loma ir sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem. Tieši tāpēc mediju ekosistēmas ietvaros par normālu neuzskatu situāciju, ka no Saeimas tribīnes tiek paziņots, kādus raidījumus kuram būs tulkot, nodot un pārraidīt.

Redakcionālā izvēle ir katra medija atbildība, tiesības un arī pienākums savas auditorijas priekšā. Man ir pieredze ar 20 gadu starpību strādājot arī medijos, kuros paralēli darbojās redakcijas divās valodās – 90.gados tā bija laikrakstā "Diena" un vēl pirms gada tas bija portālā "Delfi". Tādēļ man ļoti skaidrs un pamatots liekas arī bijušā kolēģa "Rus.Delfi.lv" galvenā redaktora Anatolija Golubova viedoklis un pieredze par to, kādēļ atšķiras auditorijas un to prasības.

Uzskatu, ka kopumā par sabiedrisko mediju satura nodošanu komercmedijiem būtu bijusi nepieciešama plašāka diskusija sabiedrībā, iesaistot mediju un akadēmiskās vides ekspertus, izmantojot pētījumus un zinātnieku ieteikumus par satura patēriņa un cilvēku domāšanas paradumiem. Būtu vērtējama arī pasaules pieredze, lai gan nav zināms, ka tāda pieredze ar satura nodošanu būtu plaši izplatīta citviet Eiropā.

Atbalsts komercmedijiem kvalitatīva satura radīšanā ir nepieciešams, un to var darīt dažādos veidos, taču diezin vai to var un vajag risināt, uzspiežot satura vienveidību un iejaucoties satura politikā.

Būtiskas izmaiņas mediju vidē, ko diktē sarežģīti un satraucoši notikumi pašā Eiropas sirdī, ir izlemjamas plašākā lokā nevis slēgtā koalīcijas attīstības komitejā vai Saeimas komisijā, kur ir ierobežotas iespējas izskanēt dažādiem viedokļiem un skatījumiem.

Tādas plašākas diskusijas ietvaros būtu lietderīgi arī apsvērt, kādas izmaiņas Latvijas mediju politikā nepieciešamas pēc ģeopolitikas "tektoniskajām izmaiņām" 2022.gada 24.februārī, jo "laiks ir izgāzies no eņģēm" un dzīve Latvijā diezin vai jebkad vairs būs tāda, kāda tā bija iespējama pirms 24.februāra. Tāda apstākļu maiņa gan dod jaunas iespējas, gan rada īpašu atbildību valsts institūcijām, lemjot par dažādu nozaru attīstības jautājumiem.

Tādas diskusijas gaitā gan arī nāktos atbildēt uz jautājumu – vai dažu desmitu tūkstošu cilvēku, kuri nav vīžojuši nedz iemācīties valsts valodu, faktiski ignorējot Satversmi un Valsts valodas likumu, nedz izmantojuši iespēju lietot daudzveidīgo un kvalitatīvo saturu, ko krievu valodā sagatavo un izplata Latvijas sabiedriskie mediji, dēļ ir vērts vājināt Latvijas sabiedriskos medijus ilgtermiņā?

Latvijas sabiedrisko mediju saturs krievu valodā – radio, televīzijā, internetā – ir brīvi pieejams visiem praktiski visā Latvijas teritorijā, un ja kādā vietā nevar uztvert LTV7 vai LR4, tad šo pašu saturu var lietot caur portālu LSM.lv internetā vai mobilajām lietotnēm.