Juris Kaža: Jūnija melnās lappuses vēsturē, Jāņi un iespaidi no pēdējā praida

Masu represijas un zvērības bija raksturīgas abām okupācijas varām. Vācija nožēloja savus neaptveramos pāridarījumus vairākām Eiropas tautām, uzņēmās zināmu kolektīvo vainu un atbildību un tika sadalīta un teritoriāli samazināta. Patlaban Vācija ir mierīga, vienota demokrātiska valsts.

Latviju okupējušo diktatūru atšķirīgie attīstības ceļi

To pašu gan nevar teikt par PSRS mantinieci Krieviju. Kā norāda ASV vēsturnieks Timotijs Snaiders, uzbrūkot un daļēji okupējot Ukrainu, Krievija ir deportējusi vismaz 300 000 ukraiņu bērnu. Paralēli tam ir notikušas militārajām operācijām pilnīgi nevajadzīgas masu slepkavības, izvarošanas un spīdzināšanas, civilo objektu bombardēšanas un izdemolēšanas. Redzēts marodierisms viduslaiku kara draudžu konfliktu apjomos, kad laupījums bija karotāju galvenā "alga".

Ko no tā varam secināt? Primitīvi, tautas leksikā izsakoties, izskatās, ka impēriskā domāšana, mežonība, šovinisms un vienlaikus verdziskā pakļaušanās tirānijai Krievijai un krieviem "ir asinīs". Ar to domātas īpašības, kas gadu desmitiem, pat gadu simtiem no paaudzes paaudzē tika pārnestas nācijas vēstures gaitā. Protams, nav runa par krievu nācijas ģenētiku, jo kolektīvā politiskā un sociālā uzvedība netiek pārmantota līdzīgi kā acu vai matu krāsa. Taču pārneses mehānismi no malas izskatās līdzīgi – varētu teikt, ka 1941. gada lopu vagonos dzinēju mazmazdēli šāva civiliedzīvotājus Kijivas priekšpilsētā Bučā.