Tālivaldis Kronbergs: Kā bakalaura grāds 'ienāca' manā dzīvē

Vienubrīd man bija kārdinājums savu stāvokli apzīmēt ar daudzsološi un visādi citādi jauki pierasto vārdu "pusmūžs". Tomēr nācās atzīt, ka būtu grūti šādu izvēli pamatot. Proti, ja dzīves garums, ilgums vai, ja vēlaties, dzīvildze (kā izpausme gada skaitļos) varētu būt ap100 gadiem, tad man jāpieņem, ka arī puse no iedomātā mūža, iespējams un cerams, vēl nav notikusi. Skaidrs, ka sapņot nav aizliegts. Tomēr šai it kā nebūtiskajai niansei sava loma ir tad, kad dzirdam vārdus "demogrāfiskā bedre". Citiem vārdiem, studentu skaits ir/būs mazāks (nekā bija pierasts kaut kad tad, kad to bija vairāk). Skan pēc kāda politiķa parodijas, ja vien tā nebūtu Latvijas augstākās izglītības realitāte.

Manā rīcībā nav informācijas, cik daudz finanšu līdzekļu Latvijas augstskolas izlieto reklāmai, kuras uzdevums ir "nozvejot" nākamos (gados jaunos) studentus, tos, kuri tikko no vidusskolas sola. Ja par privāto augstskolu tēriņiem būtu "maza bēda", tad par valsts augstskolu budžetu šim nolūkam uzzināt būtu vismaz interesanti. Jā, iespējams, ka esmu bijis nevērīgs un kāds šo tematu jau ir pētījis un var atbildēt, cik šādi izdevumi ir lieli, lietderīgi un ar rezultātiem pārbaudāmi, citiem vārdiem, nav vienkāršas augstskolu "gaiļu cīņas uz reklāmu stabiem".

Ne jau aiz gara laika par to aizdomājos. Ja pieņemam, ka sabiedrība finansē vispārējo vidējo izglītību un sabiedrība finansē arī lielu daļu augstākās izglītības, tad kāpēc jau vidusskolas izglītības iegūšanas laikā skolēniem "netop (puslīdz) skaidrs", kurp doties studēt (nākamjā līmenī un uz valsts finansētu augstākās izglītības iestādi)? Vai tiešām reklāmai būtu jābūt tai "burvju nūjiņai", kas palīdz pieņemt pareizo lēmumu? Jūs nopietni? Ja tiešām tā, tad nav jābrīnās par reklāmas "blaknēm" – ilūziju zušanu par izvēlēto studiju programmu un bieži vien augstākās izglītības nepieciešamību vispār. Protams, daudz vieglāk ir "nozvejot" no masas un uzreiz pēc vidusskolas, nekā interesēties par Centrālās statistikas pārvaldes datiem, cik daudz un kurā vecuma grupā ir personu ar vai bez augstākās izglītības. Jā, ir šāda informācija, un, kad nākamreiz meklēsiet atbildi, kāpēc Latvijā "ir tā un ne citādi", ielūkojieties "Tautas skaitīšanas 2021" sadaļā "Izglītība" https://www.csp.gov.lv/lv/izglitiba#latvijas-pastavigo-iedzivotaju-izglitibas-limenis. Protams, arī šiem datiem ir nepieciešams plašāks konteksts un interpretācija, taču vēlējos vērst uzmanību – ja gados jaunu studentu skaits patiešām samazinās, tad kur gan ir rakstīts, ka studēt "drīkst" tikai jaunībā? Un kā tad ar tiem saukļiem, sociālajām kampaņām, programmām un samitiem par izglītību mūža garumā? Vai tad bakalaurs pēc 40+ gadiem nav gana nopietni, daudzsološi un mūžskanīgi?

Brīdī, kad nolēmu atsākt ceļu uz augstāko izglītību, mana pirmā doma bija noskaidrot, kāds ir studiju programmu piedāvājums. Jā, mani tobrīd patiešām neinteresēja, vai mana nākamā studiju vieta ir vai nav reputācijas līdere. Iespējams, šādu pieeju ietekmēja jau "zināms vecums" un, lai arī neakadēmisks, briedums. Tikpat labi, iespējams, ir arī tādi nākamie studenti, kurus uztrauc, vai augstskola piedalās "mērīšanās" sacensībās un ieņem godājamu vietu kādā no daudzajiem starptautiskajiem reitingiem. Diemžēl, bet man nav paveicies un vēl nevienu šādu studentu sastapis neesmu. Citiem vārdiem, studiju vietas izvēlē ir būtiski un ir nebūtiski "ietekmes aģenti" (tas, kas ir ļoti svarīgs augstskolai un it kā tās tēlam studentu acīs, var būt nebūtiski vai pat "pilnīgi garām" studentam).

Pie būtiskā (bez jau pieminētās studiju programmas izvēles/sijāšanas) pieskaitīju gan studiju formu (pilna vai nepilna laika, klātienes vai neklātienes), gan arī laiku, savas dzīves posmu, ar kādu jārēķinās, lai iegūtu "balvu" – bakalaura grādu. Protams, svarīgi bija un ir arvien, kurš studijas finansē – pats/ģimene vai valsts/sabiedrība. Tomēr īpašu izmanību vēlos vērst uz vārdu "saturs". Man ir aizdomas, ka daļa nākamo studentu arvien (līdzīgi kā vairāki mani bijušie studijas nepabeigušie kursabiedri) "iekrīt circeņa pelnos", proti, nevērīgi iepazīstas ar studiju programmas aprakstu, ignorējot (patiešām un nenoliedzami) acīmredzamo – kādu slodzi studijas prasīs (iegūstamie/nepieciešamie kredītpunkti; kā augstskola, nevis students, "tulko" laika apjomu, kas nepieciešams sekmīgām studijām).

Tiesa, jāpiemin arī vēl divi būtiski aspekti. Manis izvēlētās studiju programmas forma bija nepilna laika (sestdienās) un par maksu (pašfinansējums), tādējādi dodot iespēju izbaudīt studiju slodzes "pilnu komplektu". Pirmais aspekts, ar kuru daudzi studenti nonāk konfliktā jau teju no pirmajām studiju dienām, – pašdisciplīna. Protams, vārdu "pašdisciplīna" var aizstāt ar citiem skaistiem vārdiem, piemēram, "ceļš uz nākotnes vīzijas iemiesošanos" vai "motivācija, lai sasniegtu iecerēto mērķi", tomēr būtība paliek nemainīga – nepilna laika studijas nenozīmē studēt mazāk, tieši otrādi – tas, kas netiek "iedots" klātienes lekcijās, ir jāstudē/jāmeklē pašam. Slodze ir pamatīga. Diemžēl, bet ar atvēlēto laiku studijām daudziem "bija, ir un būs problēmas", tostarp tāpēc, ka nav notikusi iedziļināšanās augstskolas prasībās.

Otrais aspekts, kas nav mazāk svarīgs, ir studiju maksa. Un šoreiz ne par tās atbilstību vai neatbilstību ekonomiskajai situācijai vai iegūstamajai izglītībai. Ja studentu uzskatām par klientu, tad augstskolas kontekstā viņam, pretēji iedomātajam, tomēr "nebūs taisnība". Jā, studiju līgums ir jālasa (pašsaprotami) un jāzina arī citi "spēles noteikumi". Tomēr pieņēmums, ka es (students) maksāju par izglītību (cena par preci kā par nākamo statusu) un man (kā klientam) problēmu gadījumā būs taisnība, un (pie vajadzības) būs iespēja preci "atgriezt", nedarbojas. Sliktu studiju kursu vai vāju docētāju "uz sitienu" neviens nemainīs (un nebūs, ar ko). Tas vienkārši nav iespējams un jāpieņem kā "reputācijas un reitingu līderu" darbības blakne, proti, augstskolas kontekstā students, kurš par studijām maksā, nav "studentiskāks klients" par to, kura studijas apmaksā ar valsts/sabiedrības finansējumu.

Visbeidzot, ir vērts padomāt par "personīgo loģistiku". Cik daudz laika tiks veltīts ceļam? Jo ne jau vienmēr būs ārkārtas situācija, kad lekcijas bieži notiek attālināti. Laiks ceļā var būt studiju kvalitātes (un arī prieka) visai nomācoša blakusparādība. Tāpēc neesmu to slēpis studiju laikā un neslēpšu arī tagad – starp divām līdzvērtīgām studiju programmām izvēlējos to, kas bija tuvāk dzīvesvietai/mājām, tik tuvu, ka aiziet var ar kājām. Varbūt tieši tāpēc man tagad ir bakalaura grāds.

Domāju, ka nevienu nepārsteigšu – svarīgs ir ne tikai studiju saturs, bet arī dalīšanās ar zināšanām veids. Nav liela (augstskolas) māka dižoties/reklamēties ar docētājiem, kuriem ir doktora grādi/profesoru tituli, bet kuru spēja zināšanas "izplatīt" ir vidusskolnieka/tīņa līmenī. Jā, komunikācijas prasmju pilnveidošana ir darbs visai dzīvei, taču studentiem nebūtu jāgaida, kamēr docētājs pats to sapratīs/iemācīsies (diemžēl un visdrīzāk kolēģi docētāji viņam to priekšā nepateiks). Citiem vārdiem, augstskolas uzdevums būtu ne tikai tīksmināties par docējošo akadēmisko kvalifikāciju, bet jau pirms docēšanas sākuma iespējami mazināt "pedagoģiskās mazspējas" risku. Augstākā izglītība pati par sevi nav pedagoģiskās ekselences garants, un docētājs ar, piemēram, doktora grādu pedagoģijā negarantē labu pedagoģiju (paradoksāli, ne?). Kāds docētājs var būt ne tikai "darvas karote reputācijas medus mucā", viņš var būt arī "jauks iemesls" neturpināt studijas.

Docētāji ir augstskolas "zelta dzīsla", jo īpaši tāpēc, ka daudzās nozarēs zināšanas jau labu laiku ir pieejamas tiešsaistē, tiesa, bieži neakadēmiskā izpausmē. Tātad ir svarīgi ņemt vērā, ka studentus interesē ne vien pats saturs/zināšanas, bet arī sasaiste ar realitāti (dzīvi vienkāršo), tam pievienojot docētāja unikālo pieredzi, saturu/zināšanas pašam izmantojot. Turklāt minētais attiecināms gan uz akadēmiskā līmeņa, gan, pats par sevi saprotams, profesionālā līmeņa studijām. Tas nenozīmē, ka akadēmiskas zināšanas automātiski definējamas kā nepraktiskas, tomēr "debesu nonākšana uz zemes" par ļaunu nenāks nevienam.

Vārdi "atgriezeniskā saite un studenti" var "uzdzīt zosādu". Patiešām, uzzināt no studentiem, ko viņi domā par studiju kursiem un docētājiem, nav viegli. Te gan jāmin manis paša pieredze, kad studiju laikā (tomēr četri gadi) neviens docētājs pirmajā lekcijā nestāstīja, ka viņu interesētu studentu domas par to, ko studiju kursā varētu uzlabot, nemaz jau nerunājot, ka docētāju interesētu studentu vērtējums par viņa pedagoģiskajām izpausmēm. Tāpat jāmin, ka "atgriezeniskā saite" nebūtu praktizējama vien kā aptaujas aizpildīšana semestra noslēgumā. Jā, nedaudz utopiski Latvijas apstākļiem, bet kā būtu, ja "atgriezeniskā saite" parādītos kā docētāju komentāri arī par labi novērtētiem darbiem? Piemēram, sekmes studijās mani pašu iepriecināja, bet varēja taču būt arī kāds ieteikums/komentārs, kas darāms, lai būtu vēl labāk. Varēja. Diemžēl nebija. Toties vienā studiju kursā docētājs mūs salīdzināja ar kādas valsts studentiem, kas studē labāk, interesējas vairāk un visādā ziņā ir labāk motivēti (par mums). Mīļi, un paldies par to pašu!

Pieļauju, ka daļa studentu "bez garām diskusijām" aizmirst docētāju drukas kļūdas prezentācijās, sīkas neprecizitātes un citas "rakstura vājības". Pat vairākus gadus nemainīta/nelabota/nepapildināta prezentācija nebūs šķērslis docētāju novērtēt kā "normālu". Tomēr nevērīga attieksme, solītā nepildīšana, "čakarēšanās" un vīzdegunība paliek atmiņā uz ilgu laiku. Pret šādām situācijām, vismaz mūsu grupā, bija vienkārša un visai pozitīva nostāja – redzējām un iemācījāmies, kā nevajag darīt.

Protams, ne jau visus studiju gadu piedzīvojumus var iegaumēt, tomēr pieredze, rakstot bakalaura darbu, šķiet, atmiņā paliek ne tikai uz "ilgu laiku", bet uz "mūžīgiem laikiem". Un atmiņā paliek ne jau tikai paša pieredze, atmiņā "ieslīd" gan kursabiedru stāstītais, gan paša un kursabiedru bakalaura darba vadītāju attieksme. Var jau saprast, ka akadēmiskā korporatīvā kultūra diktē savus spēles noteikumus, un var jau saprast, ka "vadīt bakalaura darbu" nav pateicīgi un "visi tie studenti ir izbesījuši". Tomēr interesanti – par ko liecina tas, ka viens docētājs kā bakalaura darba vadītājs to parakstīt atsakās, bet cits to novērtē pozitīvi un paraksta? Par ko liecina tas, ka bakalaura darbu vada viens, bet recenzē cits vienas ģimenes docētājs? Un par ko liecina tas, ka bakalaura darba tēma ir atbalstīta visos posmos (un studenti tam ir liecinieki), bet aizstāvēšanā tā tiek "naturāli iegāzta"? Tāpat būtu izteresanti uzzināt par studijās daudz apspriestās akadēmiskās valodas lietojumu bakalaura darbos, ja vien darbotos "tā sasodītā atgriezeniskā saite".

Izglītības mērķis nav tikai un vienīgi tautsaimniecības reālo vai iedomāto vajadzību apmierināšana (ja kādam tas vēl bija jāpaskaidro). Dažādu idejisko strāvojumu un "mežonīgā" kapitālisma ietekmē Latvijā ir kļuvis teju vai neapstrīdams pieņēmums (nediskutējams uzstādījums), ka iegūtajai izglītībai ir jābūt "ražojošai". Ja ar izglītību "neko neražosi", tad nav "jēgas" studēt. Teju vai jātaisnojas, kāpēc vēlies iegūt jaunas zināšanas. Paša priekam? Garīgai/intelektuālai izaugsmei? Ko neteiksi?! Kāds absurds! Jā, patiešām, tautsaimniecība ražo naudu, bet pati par sevi tā neražo nedz ilgtspēju, nedz plašu skatījumu uz notiekošo, nedz saredz kopsakarības, kur nu vēl meklē un eksperimentē ar jaunām idejām – to visu "ražo" izglītība. Nauda (loģiski) ir nepieciešama, taču no "plikas" naudas nav tapusi neviena ideja, tās rodas, pateicoties izglītībai.

Kā zināms, noslēdzot studijas, līdz ar diplomu tiek izsniegts arī diploma pielikums. Sirsnīgs ieteikums darba devējiem/personāla organizētājiem tajā ielūkoties. Veltiet laiku, lai novērtētu nākamā darbinieka rakstura spēku (vai vājumu), lai pēcāk nebūtu jāalojas. Ja darbinieks ir ieguvis diplomu, tas, nenoliedzami, ir sasniegums (tātad ir ticis cauri "sietam"). Taču "slavenais velns ir detaļās", proti, katra atsevišķa studiju kursa, katra kredītpunkta "izsāpēšanā" un "izsviedrēšanā". Iespējams, pēc šādas informācijas iegūšanas nevajadzēs prasīt, vai pretendentam uz vakanci acīs ir mirdzums (interesanti, no kā?), bet gan būs skaidrs, ka mirdzums mirdz no pelēkajām šūniņām (jo tādas ir ne tikai Erkilam Puaro).

Kad bija jāsāk iet 1. klasē, man nebija ne jausmas, kā tas būs – iet 4. klasē. Līdzīgi 4. klasē man bija ne jausmas, par ko izvērtīsies nākamie mācību posmi. Un tas ir tikvien kā saprotami, ka katram skolas vecumam savs līmenis un sava saprašana. Skolotāji māca, un pakāpeniski pieaugam zināšanās, lai turpinātu mācības. Uz skolu mūs ved un sekmes pārbauda vecāki, taču augstskolā – jāiet un jākontrolē pašiem sevi. Galu galā tāpēc jau lietojam atšķirīgus vārdus, jo skolā – "mācāmies", bet augstskolā – "studējam".

Ceļā uz bakalaura grādu pieredzēju, ka docētājs ar "pareizo attieksmi" ir labākais motivētājs ne vien jaunu zināšanu iegūšanai, bet arī labiem sasniegumiem atzīmes formā. Docētājs, kas nav savā vietā, ir galvassāpes visiem, vispirms jau pats sev. Ja skolā 1. klasē es nezināju par sagaidāmo 4. klasē, tad augstskolā bakalaura programmas 1. kursā jau pakāpeniski varēju nojaust gan par kopējo situāciju "kas un kā", gan "organizācijas kultūru" kopumā, konkrētajā fakultātē/katedrā jo īpaši. Mēdz teikt, ka ābols nekrīt tālu no ābeles. Līdzīgi varētu teikt, ka doktorantūra "nekrīt" tālu no bakalaura programmas. Ja docētājs savos bakalaura programmas studentos neredz nākotnes doktorantus, tad – un tas ir pavisam vienkārši – viņam tādu arī nebūs.

Visbeidzot. Iecerēts kā brīvas pārdomas pēc bakalaura programmas studiju noslēguma 2020. gadā, teksts ir izturējis pašcenzūru un sasniedzis savus lasītājus tikai tagad tā vienkāršā iemesla dēļ, ka brīvība ārpus bakalaura programmas studijām neuzliek nekādus, pat ne visgarākos termiņus. Arī atzīmes nebūs. Ja nu vienīgi ir cerība, ka kāds nākamais students ņems vērā kādu ieteikumu, bet kāds docētājs padomās, ka var būt arī citādi. Jo uzlabojumi un izmaiņas ir tepat līdzās.