Jānis Vanags: Samarietis. Uzruna LELB simtgadē*  (7)

Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca zemes virsū iesākās ar notikumu Betlēmē, kad: "Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū. Iemiesotā, ķermeniskā veidā Kungs Kristus mūsu vietā un mūsu labad nodzīvoja nevainojami svēto dzīvi, kādu pienāktos dzīvot katram no mums. Miesā būdams, viņš mūsu labad cieta, mira, augšāmcēlās un uzkāpa debesīs. Miesā būdams, viņš aicināja apustuļus un sūtīja tos darīt par mācekļiem visas tautas.

Arī tagad viņš mūsu vidū dzīvo un strādā, būdams miesā. Apustulis Pāvils draudzei Korintā raksta skaidros vārdos: "Jūs esat Kristus ķermenis un katrs par sevi tā locekļi. (1. Kor 12:27) To viņš raksta baznīcai. Mūsu baznīca ir dievišķā Vārda iemiesošanās turpinājums. Tā ir ķermenis, kurā Kristus dzīvo un strādā mūsdienu pasaulē.

Tomēr, ja mēs teiktu, ka Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīca sākās ar Kristus dzimšanu, arī tas būtu pārāk vēlīns datums. Vēstulē efesiešiem apustulis Pāvils raksta:

"Dievs izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un viņa priekšā nevainojami mīlestībā. Pēc savas gribas labprātības viņš jau iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu." (Ef. 1:4)

Pirmie kristieši, senie baznīcas tēvi to saprata pavisam konkrēti. Vienu no agrīnākajiem kristīgajiem rakstiem, ko viņi turēja cieņā, sauc "Hermas gans". Tur eņģeļi Hermam atklāsmē stāsta, ka baznīca ir radīta pirms visām lietām.

Arī pirmā gadsimta bīskaps svētais Romas Klements raksta, ka baznīca ir radīta pirms saules un mēness. Tas mūsu baznīcas sākotni pārvieto uz aizlaikiem pirms pasaules radīšanas. Uz aizlaikiem burtiskā nozīmē, jo, saskaņā ar fizikas likumiem, kamēr nebija masas, neeksistēja arī laiks. Izklausās fantastiski, taču ne gluži neticami, ja atceramies, ka baznīca ir pilnīgi saistīta ar Kristus personu, bet Viņš bija visa iesākumā – vārds, kurš bija pie Dieva un bija Dievs.

Kopš tiem neizteicami senajiem sākumiem pirms laika sākuma, mūsu baznīcas vēsturē bija daudz svarīgu notikumu. Ap 1180. gadu Baznīca uz palikšanu iesakņojās Daugavas krastos ar bīskapa Sv. Meinarda sludināšanu, kurš, starp citu, atdusas tepat Rīgas doma altārtelpas sienā. Pirms piecsimt gadiem Pētera baznīcā mācītājs Andreass Knopkens iesāka Reformāciju Rīgā un Baltijā. Viņš necentās radīt kaut ko jaunu, bet atgriezties pie saknēm. Vārds re-formācija nozīmē sākotnējās formas atdošanu.

Astoņsimt gadu, piecsimt gadu – tas ir ļoti daudz. Kā mēs varam zināt, ka mūsu baznīca tiešām ir tā pati, kuru Dievs radīja "pirms saules un mēness", kura redzamā veidā ienāca vēsturē ar Kristus dzimšanu, Latvijas zemē iesakņojās ar bīskapa Meinarda pūlēm un atjaunojās ticībā ar Andreasa Knopkena iedvesmām? Lai par to pārliecinātos, ir jāpārbauda, vai mēs turpinām Kristus darbu? Vai mūsu baznīca pūlas darīt par mācekļiem Latvijas tautu, kā uzdeva Kungs Kristus? Vai tā māca to pašu no apustuļiem saņemto evaņģēliju un glabā tās pašas vērtības, tātad ir bijusi - vārda labākajā nozīmē – konservatīva? Taču līdzās tam ir vēl kāda pazīme, kas ir īpaši saistīta ar simtgadi, kuru šodien atzīmējam.

1922. gada 16. jūlijā vaiņagojās process, kurā līdz ar Latvijas Republikas proklamēšanu, luterāņu draudzes "krievu valstī", kā bija pieņemts teikt iepriekš, organizējās par "brīvu tautas baznīcu" latviešu valstī.

Tas nenotika vienā dienā. Norise sākās jau 1916. gadā Pēterburgā starp latviešu 1. pasaules kara bēgļiem. Tā turpinājās līdz pat 1928. gadam, kad tika pieņemta baznīcas satversme. Taču šajā dienā pirms simt gadiem Jēkaba baznīcā iesvētīja amatā pirmo latviešu luterāņu bīskapu Kārli Irbi. Tajā pašā dienā Sv. Pētera baznīcā amatā iesvētīja arī vācu draudžu bīskapu Haraldu Pēteri Poelchau. Līdz ar to garīgajā ziņā brīvās tautas baznīcas celšana latviešu valstī bija pabeigta.

Mūsu baznīcas arhīvā glabājas dokuments, kura atveidu varam redzēt uz jaunākā "Svētdienas rīta" vāka. Cita starpā tur lasām:

"Weenstuhtstots deviņisimti diwdesmit otrā gada julija menescha saschpadsmitā deenā, peektā svehtdeenā pehz wasaras swehtku atsvehtes, Rigā, Jehkaba baznicā, svinīgā deewkalposhanā wisas Latvijas Ewanģeliskas Luteriskas Baznīcas biskapu Kahrli Irbe ar roku uzlikschanu eeswehtija un eeweda amatā Sweedrijas Arķibiskaps".

Kādēļ mūsu dibinātāji tēvi un mātes aicināja Upsalas arhibīskapu Nātanu Sēderblūmu? Daļēji tādēļ, ka viņš bija viens no sava laika ievērojamākajiem garīdzniekiem, kuru pelnīti mēdz dēvēt par vienu no ekumeniskās kustības aizsācējiem. Viņš dāvināja bīskapam Irbem savu bīskapa zizli, kuru tagad ir gods nest man.

Taču svarīgākais bija tas, ka, aicinot Zviedru baznīcas arhibīskapu iesvētīt mūsējo, Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca izvēlējās konkrētu baznīcas modeli, kurš ir pamatā mūsu baznīcas pašreizējai satversmei. Tā arī ļauj iecelt palīgbīskapus, ko šodien ar prieku darām. Jau pirms Otrā pasaules kara bija iecerētas vairākas diecēzes un bīskapi. To aizkavēja vispirms Ulmaņa apvērsums, pēc tam padomju laiki.

Īpašā zīme, kuru pieminēju, ir tā, ka Zviedrijas luteriskajā baznīcā Reformācija norisinājās bez lielām sadursmēm un kariem. Tur saglabājās senā diecēžu struktūra un bīskapu amats apustuliskajā pēctecībā jeb sukcesijā. Tādā veidā tas atnāca arī pie mums.

Ja nu kāds jautātu, kā jūs zināt, ka Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ir tā pati aizlaikos Dieva radītā, ar Kristu pasaulē nākusī un bīskapa Meinarda uz Latviju atnestā baznīca – mēs varētu norādīt ne tikai uz savu apustulisko misiju un mācību, bet arī uz pēctecību jeb sukcesiju, kur apustuliskā amata pilnvaras došana no šodien iesvētāmajiem bīskapiem ir izsekojama nepārtrauktā roku uzlikšanas ķēdē līdz pat senajam notikumam, kas aprakstīts Jāņa evaņģēlija 20. nodaļā:

Jēzus saviem mācekļiem sacīja: "Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!" To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: "Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks." (Jņ 20:21-23)

Tādu ievērojamu simtgadi mēs šodien svinam.

Apustulis Pāvils rakstīja: "Dievs izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un viņa priekšā nevainojami mīlestībā". Ko nozīmē nevainojama mīlestība? Ja mēs uzdodam tādu jautājumu, tad esam drusku līdzīgi likumu zinātājam, ar kuru sarunājās Jēzus. Tas arī jautāja: "Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?" Jēzus atbildēja: "Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?"

Reizēm cilvēki lauza galvu, strīdas un izsaka minējumus, kāda ir īsteni kristīga pieeja vienam vai citam strīdīgam jautājumam. Piemēram, kas ir ģimene? Kristiešu starpā var vērot tādu kā apjukumu. Varbūt ka nevainojamu mīlestību visvairāk izpauž lozungs: "Mēs atbalstām visas ģimenes"? Varbūt tā teiktu Jēzus? Taču, ja mēs jautātu Jēzum pašam: "Skolotāj, kas ir ģimene?", mēs visdrīzāk saņemtu atbildi: "Kā ir rakstīts Dieva vārdā? Kā tu tur lasi?" Ko sauc par ģimeni? Nevajadzētu būt lielām šaubām, dot vai nedot savu parakstu par to, kā to skaidrot mūsu valsts satversmē.

Izšķirt Dieva gribu reizēm nav viegli – tam var būt vajadzīgas ilgas lūgšanas, pārdomas, varbūt pat rekolekcijas. Taču tas nav vajadzīgs tajās lietās, kuras ir jau skaidri pateiktas Rakstos. Visdažādākajās dzīves izvēlēs, der atcerēties Jēzus jautājumu – 'Kā ir Bībelē rakstīts? Kā tu tur lasi?" Piemēram, ja bauslis skaidri saka – "nelaupi un neslepkavo!" – tad nav vajadzīgs ilgi lūgt un gavēt, lai izdibinātu, vai Dieva griba varētu būt iebrukt kaimiņu zemē un apšaudīt ar raķetēm Ukrainas pilsētas. Jēzus it kā saka – ko izliecies? Tu taču labi zini!

Likumu zinātājs tikai grib ar Jēzu padiskutēt, taču Jēzus netērē laiku spriedelēšanai. "Tu īstenībā visu jau zini," viņš saka. "Mīli Dievu pāri visam un savu tuvāko kā sevi pašu. Dari to un tu dzīvosi." Tas vēlreiz mēģina tverties pie spriedelēšanas: "Un kurš tad ir mans tuvākais?" Ar to viņš dod Jēzum iespēju stāstīt vienu no slavenākajām līdzībām – par žēlsirdīgo samarieti. Atbilde tālu pārsniedza jautājuma robežas. Kaut mums jel kāds vienmēr atbildētu tik dziļi un pamatīgi, brīžos kad labo gan zinām, bet prātojam riņķī apkārt, lai neko nedarītu!

Pirmajā brīdī var likties, ka tikai moralizē: "Lūk, Tev laba priekšzīme. Ej un dari tu tāpat!" Negaidītais tajā varbūt bija tas, ka likuma zinātāja vērtību sistēmā tuvākais, ko mīlēt bija kāds, kurš ir mīlestības cienīgs. Problēmas nostādne – kā sašķirot cilvēkus mīlamos un nemīlamos. Jēzus stāsta par tādu vīru, kurš farizeja acīs ir nepārprotami mīlestības necienīgs. Un tad jautā

Tātad, neškiro, kurš ir mīlestības cienīgs vai necienīgs, bet dari tu par savu tuvāko, cilvēku, ko satiec dzīves krustcelēs – varbūt viņa zemākajā punktā. Dari viņu par to, ko mīlēt kā sevi pašu. Sevi taču mēs protam mīlēt, nevis neskatoties uz saviem trūkumiem un grēkiem, bet tos labi redzot un zinot.

To ir viegli ir pateikt, bet darīt ir ļoti grūti. Tādēļ jau gribas palikt pie spriedelēšanas. Domājot par cilvēku ciešanām, piemēram, Ukrainā daudz dabiskāk sirdī iezogas niknums un atmaksas alkas, kas var kļūt visai tumšas un pat vardarbīgas. Mīlēt ļaundari šķiet par daudz gaidīts. Taču runa ir par to, lai paša sirds nekļūst vardarbīga, kā tiem. Mīlēt tuvāko nenozīmē lolot pret viņu maigas jūtas, bet vēlēt viņam labu. Dievs nevēlas grēcinieka nāvi, bet lai viņš atgriežas no sava ļaunuma un dzīvo. Jā, to ir daudz vieglāk saprast. Ej un dari tu tāpat.

Taču Jēzus stāsts ir kas daudz vairāk par tikumu pamācību. Gan senie baznīctēvi, gan dažs labs jaunlaiku teologs māca, ka dziļākajā nozīmē savās līdzībās Jēzus stāsta par sevi. Kāds tad mums atklājas šis stāsts?

"Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku." Divas pilsētas, kuras simbolizē divas pretējas virzības. Jeruzaleme atrodas kalnā. Tā rāda uz debesīm. Arī mūžīgās dzīvības vieta Rakstos ir saukta par Jauno Jeruzālemi. Jērika turpretī atrodas gandrīz Nāves jūras krastā, zemākajā pasaules vietā. Latviešu tulkojumā teikts vienkārši, ka vīrs "bija ceļā". Grieķu oriģinālā ir vārds καταβαίνω (katabainō), kas nozīmē – doties lejup, nolaisties, pat krist.

Jēzus nestāsta, kas bija ceļinieks. Kāds cilvēks kā tu un es. Tas bija bīstams piecu vai sešu stundu ceļojum pa nomaļu, klinšainu apvidu. Laupītāju uzbrukums varēja gaidīt. Taču svarīgākais šeit ir tas, ka viņi uzbruka ceļā, kad debesu pilsētai ir uzgriezta mugura un katrs solis ved tuvāk zemajai pilsētai Nāves jūras krastā.

Kad mēs savā garīgajā dzīvē nolaižamies, pagriežam muguru debesīm un dodamies lejup, tas ir bīstams ceļš kur gājējs piedzīvo velnišķīgus uzbrukumus. Tikai divdomīgos joku stāstiņos grēks ir pikants un piešķir dzīvei garšu. Patiesībā tas ievaino un izlaupa dvēseli. Ilgi esot grēka stāvoklī, mēs pa īstam nedzīvojam, bet esam pusdzīvi – tālu no tā, kas mēs varētu būt. To piedzīvoja arī šis vīrs, kura vietā, tādu ceļu ejot, nonāk katrs no mums.

Tālākais ir svarīgi tieši Baznīcas dienu svinot. Nāk priesteris un paiet garām. Nāk levīts un paiet garām. Priesteris pārstāv tempļa kalpotājus un levīts Dievam īpaši izredzēto cilti. Jēzus it kā norāda uz garīdzniecību un ticīgo tautu, ka tā ir vienaldzīgu, ne uz ko nespējīgu un patiesībā lieka. Taču neviens Israēla tradīcijā uzaudzis cilvēks to neteiktu citiem tādiem pašiem. Te ir kaut kas cits.

Ievērosim, ka arī priesteris un levīts bija tajā pašā ceļā, kur debesīm uzgriezta mugura un kājas nes tuvāk Nāves jūrai. Ļoti var būt, ka viņi neapstājās, saprotot, ka vienalga nespēj palīdzēt. Kritis mācītājs un nolaidusies draudze ir "garām". Tāda reliģija nepalīdz. Lai šie Jēzus vārdi mūs sapurina un liek būt modriem. Cits varbūt staigājam augstāk, cits vēl zemākā vietā, taču mūsu ceļam jāved prom no Nāves jūras. Mums jābūt ceļā uz Debesu pilsētu, nevienu neatstājot ceļmalā.

To noteikti vēlējās arī sasistais un aplaupītais vīrs. Kāds cilvēks, kas varētu būt tu un es. Tomēr ar visu labo gribu viņš pats vairs nespēja piecelties. Grēks ievaino smagi. Un tad pa ceļu nāk Samarietis. Ticīgie jūdi, tādi kā šis likumu zinātājs, ar samariešiem centās pat nesarunāties. Tie likās tādi šaubīgi gan asiņu tīrības, gan reliģijas ziņā. Tikpat šaubīgs daudziem likās Jēzus – vai no Nācaretes var nākt kas labs?

Un lūk, samarietis nepagāja garām. Viņš apstājās. Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņa sirds spēja iežēloties. Otrkārt, viņš spēja palīdzēt. Tas nozīmē, ka ceļā no Jeruzalemes uz Jēriku viņš gāja citādi nekā tie divi. Tajā pašā ceļā, taču ne sasists un aplaupīts.

Atcerēsimies, ka savas līdzības Jēzus stāsta par sevi. Jā, tiešām – Kristus pagrieza muguru debesīm un nokāpa viszemākajās vietās – tad, kad Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū. Taču viņš nāca nevis kā grēka upuris, bet kā uzvarētājs. Viņa sirds nebija nocietināta un spēks nebija salauzts.

Šis apbrīnojamais samarietis par kādu parastu, svešu vīru, kurš paša staigāto ceļu dēļ bija izlaupīts un pusdzīvs, atdeva divus denārijus un apsolīja dot vēl vairāk – visu, kas būtu vajadzīgs.

Jēzus ir izpircējs, kurš ar savu svēto dzīvi un bezvainīgo nāvi kā ar diviem denārijiem nomaksā mūsu grēku parādu un atpērk mūs no pazudināšanas. Vēl vairāk, viņš ar saviem žēlastības līdzekļiem un Svētā Gara dāvanām gādā visu, kas vajadzīgs ticībā attaisnotā cilvēka svētdarīšanai.

Samarietis ielej ievainotā vīra brūcēs eļļu un vīnu. Tā laika medicīna var likt brīnīties, taču Jēzus to nepiemin nejauši. Eļļa te simbolizē to eļļu, kuru baznīcas liturģiskajā dzīvē lietojam pie kristības sakramenta, ar ko svaidām iesvētāmos un slimniekus – un šodien arī jaunos bīskapus, amatā iesvētot. Vīns, protams, norāda uz svētā vakarēdiena sakramentu ap kuru pulcējamies savos dievkalpojumos. Ar šiem līdzekļiem mūsu dziedinātājs Kungs apkopj un sadziedē dvēseles brūces, lejot tajās dzīvudarītāju Svēto Garu.

Mani Kristus mīļotie līdzgrēcinieki, neapvainojieties, ka mūs tā saucu. Būsim godīgi, baznīcā ir bija, ir un būs gan lieli svētie, gan nepilnīgi un samaitāti cilvēki, kā es un daudzi no jums. Prieks un pateicība par svētajiem, žēl par samaitātajiem un grēciniekiem, taču ar to Baznīca nedz stāv, ne krīt. Būtiskais ir tas, ka baznīcā ir Dieva ielikts vārda sludināšanas un sakramentālās dzīves dziedinošais, dzīvudarošais kodols. Viss notiek tur un ap to. Kamēr tas ir dzīvs, tikmēr dvēseles tiek dziedinātas un dzīvības izglābtas. Svētie no samaitātajiem atšķiras tikai ar to, cik tuvu un cieši viņi pie šī kodola ir turējušies. Mums pie tā jāķeras dedzīgi un jāturas stipri, lai netopam par priesteriem un levītiem, kam sirds vairs nespēj iežēloties un kuri iet garām, jo nespēj palīdzēt.

"Uzcēlis savainoto vīru uz sava lopa, samarietis viņu aizveda uz mājvietu un aprūpēja." Kas par skaistu līdzību Baznīcai! Kad Kunga Jēzus sirds iežēlojas par grēka izlaupītu lejupceļa gājēju, kad viņš ir apkopis un pārsējis brūces, viņš to aizved mājvietā, kur viņa darbu turpinās citi. Tur izglābto aprūpēs ar Kristus dāvātajiem žēlastības līdzekļiem, līdz viņš atgūs spēkus un varēs palīdzēt citiem.

Tikai pabeidzis šo stāstu, Jēzus saka debatēt kārajam likumu zinātājam: "Ej un dari tu tāpat!" "Ej un līdzinies samarietim." Mūsu ausīs tas skan: "Ej pie grēka ievainotajiem ar iežēloties spējīgu sirdi un no Jērikas ceļmalām atved Baznīcas mājvietā!" Taču Jēzus to saka, tikai paveicis savu darbu. Ar cilvēka spēkiem vien nepietiek. "Ej un esi kā samarietis!" nozīmē "Ej un topi līdzīgāks Kristum". Veltī savu laiku un spēkus tam, kas palīdz Svētajam Garam tevi atjaunot un nostiprināt Kristus līdzībā. Tad tevī būs tas, kas ļauj palīdzēt pakritušajiem ceļā uz Jēriku."

Šorīt kopīgi gājām no Pētera baznīcas uz Domu. Tas nav ceļš no Jeruzalemes uz Jēriku, taču tāpat veda cauri zemām dzīves vietām. Kristus dēļ mēs to spējām iet citādi. Varējām uzrunāt kādu ielas malā un aicināt līdzi uz baznīcas mājvietu. Daži no mums to arī darīja, piepildot dzīvē Jēzus vēlējumu: Ej un dari arī tāpat!"

Kunga Jēzus vēstījums brīnišķīgi atklāj lielo dvēseles glābšanas mehāniku. Tas atgādina kādēļ svinam Baznīcas dienu, kādam mērķim ordinējam mācītājus un bīskapus.

"Jūs esat Kristus ķermenis un katrs par sevi tā locekļi – lai turpinātu viņa darbu." (1. Kor 12:27)

Pamanīsim kādu pārsteidzošu lietu. Kungs Jēzus saka:

"ES ESMU pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma." (Jņ. 8:12) Taču tad viņš saka: JŪS ESAT pasaules gaisma.

Cik pilnīgi viņš identificējas ar savu baznīcu! Jūs esat, kas esmu es, un es esmu, kas esat Jūs. Kā rakstīja mūsu lielais teologs Edgars Rumba: Bez Kristus nav baznīcas, bet bez Baznīcas nav arī Kristus. Nesīsim līdzi šo atziņu, kad atgriezīsimies mājās un katrs savā draudzē. Jūsu gaisma lai spīd cilvēku priekšā, tā ka tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs."

Es pateicos katram, kas mēroja ceļu uz Rīgu, lai šodien palīdzētu mūsu baznīcai būt pilsētai kalnā, kuras gaisma nav apslēpta. Miers un Dieva svētība lai jūsu pilsētām un novadiem, dievnamiem, ģimenēm un mājām!

Āmen!
_____________________________
*Sprediķis Rīgas Domā 2022. gada 16. jūlijā palīgbīskapu konsekrācijas dievkalpojumā.