(*Raksts ir papildināts ar Valsts policijas komentāru.)
Vai iespējams iedomāties, ka Latvijā vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas pastāv vieta, kurā viens otram tieši līdzās atrodas pilnīgi nesavienojami simboli – zvaigzne ar sirpi un āmuru centrā un Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs? Vai ir iespējams, ka šāds objekts tiek slēpts un aprūpēts, lai netiktu nojaukts? Izrādās – jā! Latvijas Valsts policijā viss ir iespējams.
Madonas centrā starp Saules ielu un dzelzceļu atrodas "Komunistiskā terora upuru piemiņas vieta 1941. un 1949. gadā uz Sibīriju aizvestajiem". Piemiņas vietas centrā aug kupls ozols, bet malā – piemineklis. Zems, it kā kautrīgi zemei pieplacis, ar kazaku kadiķu kuplajiem zariem aizsedzies. Ļoti līdzīgs mūsu vēsturiskajai atmiņai – kautrīgi klusai, pieticīgai un nemanāmai.
Taču skaitļos par bijušo Madonas apriņķi represijas izskatās šādi. 1941. gada 14. jūnijā deportēti 550 cilvēki. 1949. gada 25. martā deportēti 3730 cilvēki.i Laikā no 1940. līdz 1989. gadam arestēti un gulagā ieslodzīti 2257 cilvēki, kuru dzimtā vieta uzrādīta Madonas apriņķī. Tātad kopā no bijušā Madonas apriņķa represēti 6537 cilvēki. Ja pēc 1935. gada datiem Madonas apriņķī dzīvoja 72 369 cilvēki, tas nozīmē, ka padomju okupācijas gados represēti 9% iedzīvotāju. Taču te nav ietverta filtrācija un tai sekojošais faktiskais ieslodzījums darba bataljonos ar termiņiem no diviem līdz pieciem gadiem, kā arī par it kā ekonomisko noziegumu – kulaku nodokļa nesamaksāšanu – notiesātie. Tas nozīmē, ka padomju okupanti represēja krietni vairāk nekā 10% no Madonas apriņķa iedzīvotājiem.
Memoriālu veido trīs objekti. Centrālais objekts ir 4 metrus augsts šūnakmens piemineklis, kura centrā atrodas ap 3 metrus augsts alumīnija skārdā padomju okupācijas laikiem raksturīgajā "čekankas" stilā veidots cilnis – milicijas darbinieks pilnā augumā ar padomju kalašņikova automātu rokās. Pa kreisi no viņa ir padomju okupācijas laikam tipiskais sarkanais goda karogs ar bārkstīm gar malām un zvaigznes uzgali kāta galā. Virs viņa galvas pa labi atrodas iekalta padomju milicijas 20. gadsimta 70. gadu kokarde ar zvaigzni, sirpi un āmuru centrā.
Zem šī tēla atrodas divas melnas marmora paskaidrojošās plāksnes ar iegravētiem uzrakstiem. Pirmā – "Viņi ziedoja dzīvi, aizstāvot Latvijas valsts intereses, darbaļaužu mieru, laimi un nākotni".
Otrā: uzraksta augšā tipisks padomju brāļu kapu simbols – zvaigzne, kuru no apakšas iekļauj ozola zaru vītne, un uzraksts: "Madonas rajona milicijas darbiniekiem, kritušiem Otrajā pasaules karā un pēckara gados".
Apakšā trīs stabiņos iegravēti 55 uzvārdi un vārdu un tēva vārdu pirmie burti. Pirmie divi stabiņi ar 41 uzvārdu attiecas uz laiku "1941–1945", bet 14 uzvārdi trešajā stabiņā uz laiku "no 1945".
Pa labi no pieminekļa atrodas šobrīd nedegošas mūžīgās uguns postaments, kas darināts no šūnakmens, ar bronzas virsu, no kuras centra noņemta zvaigzne. Tomēr tās forma laika gaitā ir virsmā ieēdusies un joprojām labi saskatāma.
25 metrus no šiem objektiem atrodas vēl viens memoriāla objekts – 2 metrus augsts šūnakmens piemineklis, kura centrā bronzas plāksne ar vīrieša galvu profilā un uzrakstu krievu valodā "V. MATVEJEV" un gadu skaitļiem "1924–1961".
Starp abiem pieminekļiem atrodas rūpīgi veidoti apstādījumi ar koptām puķu dobēm un nesen stādītiem jauniem skujeņu krūmiem, kā arī soliņi un oficiālais Valsts policijas Madonas iecirkņa karoga masts, kurā, lai cik dīvaini tas nebūtu, plīvo Latvijas karogs. Skaidri redzams, ka šī vieta ir Madonas policijas iecirkņa lepnums un tajā viss ir skaists, varens un rūpīgi kopts.
Patiesībā šajā policijas memoriālā viss ir aplami un viss runā viens otram pretī. Mastā plīvojošais Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs kopā ar piemineklī redzamo zvaigzni, sirpi un āmuru. Vienā teikumā "Latvijas valsts intereses" un padomju propagandas frāze par "darbaļaužu mieru, laimi un nākotni", kā arī padomju okupācijas laika "Madonas rajona milicija" kopā ar mūsdienu jēdzienu "Otrais pasaules karš". Rodas sajūta, ka atrodies kādā slimā pasaulē, kuru veidojuši cilvēki ar tieksmi uz personības dalīšanos.
Taču atšifrēt šo rēbusu nav sarežģīti. 1971. gada 21. novembrī Madonas rajona laikraksts "Stars" rakstā "Nākotnes ceļā, kas pretī mums stīdz, atmiņu karogu nesīsim līdz" vēstīts, ka tā gada milicijas dienas priekšvakarā Madonas rajona iekšlietu daļas nama priekšā ticis atklāts memoriāls, kas veltīts "Lielajā Tēvijas karā un pēckara gados kritušajiem" milicijas darbiniekiem. Rakstam pievienotas arī četras fotogrāfijas. Tajās viss ir pareizi. Mastā pie memoriāla plīvo PSRS sarkanais karogs un divi Latvijas PSR karogi ar zili baltajiem viļņiem gar apakšējo malu. Vienā no fotogrāfijām var skaidri salasīt arī oriģinālos uzrakstus uz pieminekļa:
"Viņi ziedoja dzīvi, aizstāvot padomju valsts intereses, darbaļaužu mieru, laimi un nākotni."
"Madonas rajona milicijas darbiniekiem, kritušiem Lielajā Tēvijas karā un pēckara gados."
Tagad viss ir skaidrs. 1971. gadā atklātais memoriāls ir veltīts padomju valsts interešu vārdā bojā gājušajiem padomju miličiem. Gan okupantiem, gan vietējiem kolaborantiem. Gan Baigā gada aktīvistiem un kara laikā kritušajiem, gan pēc Otrā pasaules kara no nacionālo partizānu lodēm galu dabūjušajiem.
Pirmais starp pieminekļa sarakstā minētajiem ir Šmits J.D. – Madonas apriņķa milicijas priekšnieka vietnieks politiskās audzināšanas darbā – "poļitruks", vēlāk milicijas priekšnieks, galu dabūjis Otrā pasaules kara laikā. Tiem, kuri nezina: "poļitruks" (no krievu valodas – "poļitičeskij rukovoditjel") bija komunistu ideoloģiski politiskā darba vadītājs. Iedvesmoja padotos miličus, ka viņi, aplaupot, arestējot un deportējot "buržujus", "kulakus" un "nacionālistus", dara labu darbu gaišās nākotnes – komunisma – vārdā un, citējot uzrakstu piemineklī, "darbaļaužu mieram, laimei un nākotnei".
Tālāk alfabētiskā secībā minētie uzvārdi pieder gan miličiem, gan milicijas palīgdienesta (pēc abreviatūras PD, tautā iesauktiem par "Pūt dirsā") locekļiem, kuri šos "labos" darbus darīja, bet dažādos apstākļos dabūja galu Otrā pasaules kara laikā vai no nacionālo partizānu lodēm pēc Otrā pasaules kara. Daži uzvārdi piemineklī iekalti vēlākos gados, un tie pieder dzērājšoferu sabrauktajiem vai no arodslimības mirušiem miličiem.
Savukārt memoriāla atsevišķais piemineklis "V. MATVEJEV" ir veltīts kādam Krievijā Pleskavas apgabala Sebežā dzimušam milicim. Otrā pasaules kara laikā karojis sarkano partizānu rindās. Pēc ievainojumiem kājās atzīts par frontei nederīgu un nonācis milicijas dienestā. 1946. gadā nosūtīts uz okupēto Latviju iekšlietu sistēmas nostiprināšanai ar uzticamiem kadriem. 1961. gadā viņu dienesta pienākumu izpildes laikā sabrauca dzērājšoferis. Kāpēc viņam ir atsevišķs piemineklis? Visticamāk, pateicoties sievas Ventas Matvejevas, dzimušas Saules, gādībai. Viņa bija aktīva sarkanā kolaborante jau no pirmajām Latvijas okupācijas dienām, kā arī "PSKP biedre no 1948. gada". Vecumdienās "personālā pensionāre, kvēlā komuniste un pašaizliedzīgā cīnītāja" izpaudās kā sabiedriski aktīva veterāne, turpinot sev tuvās ideoloģijas propagandu līdz pēdējam.
Šeit paskaidrojums, kurš lielai sabiedrības daļai ir nezināms vai grūti izprotams, – pirmajos padomju okupācijas gados galvenais represīvais orgāns, kurš veica arestus un nodarbojās ar nacionālās pretošanās apkarošanu, bija Iekšlietu tautas komisariāts (NKVD), vēlāk Iekšlietu ministrija (MVD). Sabiedrībai labāk saprotamajai čekai – Valsts drošības ministrijai (MGB) – šīs funkcijas tika uzticētas tikai 1947. gada 21. janvārī. Līdz tam starp milici un čekistu (tobrīd NKVD Bandītisma apkarošanas daļu) bij gaužām maz atšķirības. Viņu funkcijas bieži dublējās. Tāda padomju sistēmas īpatnība, kuras izprašanai ir nepieciešamas zināšanas.ii Tāpēc šajā piemineklī ir vismaz 7 no nacionālo partizānu lodēm galu dabūjušie miliči.
Kopumā Madonā Latvijas Valsts policijas īpašumā esošais memoriāls, raksta autoru ieskatā, pilnīgi noteikti atbilst likumā "Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā" noteiktajiem objektiem, kuriem ir jāpazūd. Tas, pirmkārt, slavina PSRS okupācijas varu, ar to saistītus notikumus vai personas, otrkārt, slavina totalitārismu, vardarbību, militāru agresiju, karu un kara ideoloģiju, treškārt, ietver padomju varas simbolus.
Raksta autoriem pēc nojaucamo objektu saraksta publicēšanas, kurā memoriāls nav minēts, ir nopietnas aizdomas, ka minēto memoriālu ir nolemts paturēt, izmantojot likuma nepilnību. Likumā ir noteikts, ka "minēto objektu dokumentēšanu un demontāžu veic tā pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā attiecīgais objekts atrodas". Taču šajā gadījumā objekts atrodas Valsts policijas īpašumā. Līdz ar to pašvaldībai formāli gar to nav nekādas daļas. Savukārt Valsts policija var mierīgi ignorēt pašu likumu, jo tā likumā nav pieminēta.
Šobrīd tas ir vērtējams kā memoriāls mūsu iekšējam "sovokam". Tam, kurš skumst pēc "mūsu" Jūrmalas "Jaunā viļņa", "mūsu" Jaungada filmas "Likteņa ironija jeb vieglu garu", "mūsu" Rīgas "Dinamo" Kontinentālajā (Krievijas) hokeja līgā un paslepus 23. februārī atzīmē "mūsu" vīriešu dienu. Šķiet, ka Latvijas Valsts policijā šī "sovoka" paveids – "mentu"iii subkultūra – ir iedzinis ļoti dziļas saknes. Tur ir vesels slānis darbinieku, kuriem Latvijas policija ir tikai oficiālā darbavieta. Patiesībā, šķiet, daudzi sevi asociē ar padomju okupācijas laika miliciju un iedvesmojas no Krievijas "mentu" seriāliem. "Mentūras" piemiņa tiek cienīta un glabāta, un tās vārdā policija ir gatava ignorēt un pārkāpt likumu. Ziņkārīgs, taču retorisks jautājums, jo atbildes nebūs, – kurā laikā un pēc kā pavēles tika pārkalti pieminekļa teksti?
Tagadējā izpildījumā memoriāla teksti ir vēl absurdāki nekā oriģinālie, skaidri apliecinot, ka visas padomju okupācijas laikā notikušās represijas ir veiktas Latvijas valsts interesēs. Tā pat nav vienkārši melošana un krāpšanās – raksta autoru ieskatā, tā ir klaja ņirgāšanās un zaimošana. Tā ir ņirgāšanās par Latvijas Satversmi, kuras preambulā ir teikts: "Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus." Madonas iecirkņa personā Latvijas Valsts policija apliecina pilnīgi pretējo – tā nepretojās, tā neciena brīvības cīnītājus un nepiemin svešo varu upurus. Pretēji tam – tā ciena un piemin okupantus, varmākas, nodevējus un kolaborantus, kā arī Latvija neatguva brīvību, bet par neatkarīgu kļuva nejauši, PSRS sabrukuma rezultātā.
Tas, ka šis memoriāls ir ņirgāšanās par 2. martu – Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās dienu, 17. martu – Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu, 25. martu – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, 14. jūniju – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, 17. jūniju – Latvijas Republikas okupācijas dienu, 23. augustu – staļinisma un nacisma upuru atceres dienu, domājam, nav pat plašāk jāpaskaidro. Tā ir ne tikai piemiņas dienu ignorēšana, tā ir klaja necieņa pret represētajiem.
Raksta autoru ieskatā, šeit ir tikai divi varianti. Vai nu šim piemineklim kā absurdam pārpratumam ir jāpazūd vēstures mēslainē, vai arī Latvijai ir jāizmet no Satversmes tās preambula un visas minētās piemiņas dienas. Abas lietas vienlaikus pastāvēt nevar.
Varam viegli iztēloties pretargumentus – policija nejaucas politikā un tai nav laika interesēties par vēsturi. Pilnīgi pareizi – policijai nav jājaucas iekšpolitiskos partiju ķīviņos. Taču šeit ir jautājums par Latvijas kā valsts drošību un par to, vai mēs varam uzticēties policijai kā valsts drošības struktūrai, ja tās durvju priekšā redzami oficiāli aizliegti simboli.
Vienlaikus jums, policistiem, ir jāzina pavisam nedaudz no mūsu valsts vēstures. Arī mūsdienās (valsts okupācijas gadījumā) Latvijas policija būs tā struktūra, kuru pilnībā iznīcinās kā vienu no pirmajām. Tā jau ir noticis – pēc Latvijas okupācijas 1940.–1941. gadā tika arestēti 697 Latvijas policijas darbinieki. Raksta autoriem diemžēl neizdevās iegūt precīzu bojāgājušo skaitu, bet, balstoties uz analoģijām, var pieņemt, ka bojā gājuši – nošauti vai miruši gulaga nometnēs – šo arestēto vidū bija vismaz 2/3. Savukārt visi tie, kuri tiek godināti memoriālā Madonā, ir tie okupanti, kolaboranti, nodevēji un nelieši, kuri piedalījās Latvijas valsts, tajā skaitā policijas, iznīcināšanā. Jūs turpināt godināt savus slepkavas. Tas ir tas vēstures faktu minimums, kurš būtu jāzina katram Latvijas Valsts policijas darbiniekam. Savukārt to nezināšana Krievijai šobrīd signalizē, ka Latvijā policijas rindās būs atrodami gan noderīgie idioti, gan potenciālie nodevēji.
Kā varētu šo situāciju pamazām mainīt? Piemēram, katra bijušā Latvijas apriņķa centrā (kopskaitā 19, tajā skaitā Madonā) izveidojot piemiņas vietu okupācijas rezultātā bojā gājušajiem Latvijas policistiem. Īpaši vērtīgi būtu pieminēt arī tos policijas darbiniekus, kuri Latvijai palika uzticami līdz pēdējam. Piemēram, Abrenes apriņķa Tilžas un Bērzpils pagastu virskārtībnieks policijas kapteinis Augusts Kudreņickis, kurš kā nacionālais partizāns gāja bojā 1949. gada 7. aprīlī. Ticam, ka noteikti atradīsies arī citi, līdzīgi varoņi, kuru piemiņa Latvijas Valsts policijai būtu jāglabā un jāgodā.
Pielikumā visu to šobrīd Madonas memoriālā iekalto okupantu, kolaborantu un nodevēju īss izvērtējums ar retorisku jautājumu: kāpēc Latvijas Valsts policija uztur viņu piemiņu!
1. Jānis Šmits (?–1942). Madonas apriņķa milicijas priekšnieks, kā arī priekšnieka vietnieks politiskās audzināšanas darbā, tātad poļitruks. Dzimis Lejasciema pagastā. Piedalījās "Lielajā Oktobra Sociālistiskajā revolūcijā" un pilsoņu karā kā Baltijas flotes matrozis. Nav zināms, kad atgriezās Latvijā – 1940. gadā vai agrāk. Kara sākumā veidoja miliču grupas, lai "atvairītu diversantu uzbrukumus". Krita pie Staraja Rusas 12.09.42.
2. Ēvalds Bielajs (?–1941). Dzimis Stāmerienas pagastā, "aktīvs revolucionārs". 1940. gadā uzņemts kompartijā. Madonas apriņķa milicijas operpilnvarotais, kā arī vecākais operpilnvarotais. Vadīja kara sākumā izveidoto opergrupu un piedalījās terorā pret iedzīvotājiem Kārzdabā, Dzelzavā (9 nogalinātie), Kalsnavā. Dabūja galu pie Maskavas, Gorčuhinas sādžā, 25.12.41.
3. Jānis Briedis. Pirms okupācijas bija Gulbenes lokomotīvju depo mašīnista palīgs. Tautas milicijas palīgdienesta (PD, tautā iesaukta par "Pūt dirsā") loceklis. Dzelzceļa mezgla milicijas nodaļas operpilnvarotais. Dabūja galu pie Maskavas.
4. Antons Eglītis. Tautas milicijas PD loceklis. Madonas apriņķa milicijas daļas inspektors. Kara sākumā "apkaroja diversantus un no slēpņiem izlīdušos aizsargus. Kādā sadursmē ar bandītiem (..) nejauši nokļuva gūstā. Pēc tam – ieslodzījums Madonas koncentrācijas nometnē un ienaidnieka lode Smeceres silā". Citās ziņās – nokavēja īsto brīdi mukšanai un Alūksnē tika saņemts ciet. Madonas cietums, Rīga, Salaspils un "Ende" naktī no 05.05.43. uz 06.05.43.
5. Konrāds Feldhūns (1901–1942). Dzimis Jaunjelgavā, dzīvoja Madonā. Pirms okupācijas bija pārdevējs. Galu dabūja pie Borovskas 07.01.42.
6. Jānis Geiduks. Madonas apriņķa milicis. Citu ziņu nav.
7. Andrejs Gruziņš. Madonas apriņķa kara uzskaites galda (armijas iesaukšanas komisijas) priekšnieks. Kur un kā beidza šīszemes gaitas, nav skaidrs.
8. Emma Grieze. Madonas apriņķa iekšlietu nodaļas sekretāre. Vai nu, "aizstāvot padomju zemi, krita", vai arī "Madonas cietumā mira" (ar vārdu "Alma").
9. J. Zutis. Konkrētākas informācijas nav.
10. Teodors Priedītis (1913–1941). Dzīvoja Madonā, Pulkveža Kalpaka ielā 10. "1941. g. par politisku darbību eksekutēts (mēnesis un diena nav zināma)." Atrodams Smeceres silā, ja nav izrakts.
11. Artūrs Baltbārdis (1906–1941). Piemineklī iedrukāts kā "Balbārdis". Madonas apriņķa Grostonas pagasta milicijas pilnvarotais. Dzīvoja Grostonas pagasta "Silakalnā". Lāgā nepaguva aizmukt un tika noķerts. Saskaņā ar oficiāliem tā laika dokumentiem "par kom. darb. eksekutēts".
12. Jānis Bonda. Pirmskara gadu pagrīdnieks. Zemes ierīcības komisijas priekšsēdētājs. Madonas apriņķa Dzelzavas un Virānes pagastu milicijas pilnvarotais. Milicijas skolas kursants. Kara sākumā aizmuka. Apbalvots ar Sarkanās zvaigznes ordeni. Izdomāja atgriezties dzimtenē sarkano diversantu grupas "Par Padomju Latviju" sastāvā. Pārgāja robežu 1942. gadā, drusku pastaigāja apkārt, bet tā paša gada nogalē Vidzemē dabūja galu. Pēc citas versijas: atkārtoti ierodoties Latvijā, "taisnā ceļā no lidmašīnas iekļuvis vāciešu nagos. Seko Rīgas centrālcietums, iespējams, ka dzīve izbeidzās Biķernieku priedēs".
13. Žanis. Lastiņš. Cēsu apriņķa Ērgļu pagasta milicijas pilnvarotais. Aizmuka uz Krieviju. Guvis smagus ievainojumus, nokļuva vācu gūstā pie Redkino sādžas.
14. Vilhelms Kļeba. Dzimis Stāmerienas pagastā. Dzīvodams "Rožkalnos", 29.11.36. Gulbenē salaulāts ar Annu Valiju Landmani no "Jaungrēveļiem". Meita Mirdza dzimusi 24.10.37. Madonas apriņķa Stāmerienas pagasta milicijas iecirkņa pilnvarotais, kā arī Gulbenes dzelzceļa stacijas milicijas pilnvarotais. "Lielā Tēvijas kara sākumā bija milicijas operatīvās grupas izlūks, piedalījās vairākās operācijās pret diversantiem un bandītiem." Ziedoja savu dzīvību Maskavas aizstāvēšanas cīņās. Laulība aizmuguriski šķirta Rīgas apgabaltiesas 1. civilnodaļā 08.05.43. Sieva atguva pirmslaulību uzvārdu un bērna audzināšanas tiesības.
15. H. Laiviņš. Konkrētākas informācijas nav.
16. Artūrs Līdums (1916–1941). Pirms okupācijas strādāja Gulbenes dzelzceļa darbnīcās. Madonas apriņķa Vecgulbenes pagasta milicijas iecirkņa pilnvarotais. "Viens no aktīvākajiem sociālistiskās likumības sargātājiem mūsu apkaimē." Dzīvoja Gulbenē, Dzirnavu ielā 18. Dabūja galu pie Vecgulbenes pagasta "Ābeltiņiem" 03.07.41. "Kritis latviešu partizānu sadursmē ar krievu sarkano arm." Apglabāts Gulbenes kapos.
17. J. Leimanis. Konkrētākas informācijas nav.
18. Oskars Palameika. Dzimis Litenes pagastā. Tautas milicijas PD vadītājs. Madonas apriņķa Litenes pagasta milicijas iecirkņa pilnvarotais. "Pēc nokļūšanas ienaidnieka rokās viņu nogalināja Salaspils nāves nometnē."
19. Aleksandrs Pozdņaks (1910–1941). Madonas apriņķa Praulienas un Lazdonas pagastu milicijas pilnvarotais. Dzīvoja "Lazdonas vecā skolā". Tautā runāja, ka "vācieši saņēmuši gūstā pie Pleskavas". Pēc kara tika vēstīts, ka "Aleksandram bija dots uzdevums atgriezties dzimtajā pusē". Lai nu kā tur bija, bet 1941. gada jūlija otrajā pusē viņš jau sēdēja Madonas cietumā. Pēc tam Smeceres silā 1941. gada oktobrī "eksekutēts par komunistisku darbību".
20. J. Caune. Konkrētākas informācijas nav.
21. A. Ozoliņš. Konkrētākas informācijas nav.
22. Ēriks Ruža (?–1942). Tautas milicijas PD loceklis. Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta milicijas iecirkņa pilnvarotais. Ļoti centīgs bijis. 1940. gada rudens: "Lamsteram zirgaudzētavu noņēmuši. Rīkošot komūnu vai kādu tur valsts saimniecību. Abi Ružas dēli arī pie nost ņemšanas. Jaunākais tagad par milici, vecākais strādnieku gvardos. Lieli vīri. Abiem šautenes plecos [..], pietiekot tam resnajam kapitālistam braukāt ar ērzeļiem lepnajos federratos [..]. Drīz pienāks kārta arī Vimbas ūdensdzirnavām un elektrības spēkstacijai. Tad arī Tursam būs jāatvadās no savas vilnas kārstuves." 1941. gada jūnija beigās saprotamu iemeslu dēļ dabūja mukt uz varenplašo. Kaut kur Simonovo–Rosino–Sorokino rajonā ieņēma pozīcijas un 21.12.42. tur arī palika.
23. Artūrs Voldemārs Varslavs (1916–1941). Piemineklī – "Vorslovs". Dzīvoja Kalsnavas pagastā. Komjaunietis. Milicis arī, bet nav saprotams, kur. Ir aizdomas, ka likvidēts Smeceres silā.
24. Kārlis Zvirbulis. Madonas apriņķa Lubānas pagasta milicijas iecirkņa pilnvarotais. Pagaidām nav skaidrs, kāpēc viņš "jau uz atbrīvotās Latvijas zemes 1944. gada vasarā Aucē savu galvu nolika".
25. Pēteris Žube. Milicis, kurš krita pie Staraja Rusas.
26. Jānis Pīgožņa. Konkrētākas informācijas nav.
27. Edgars Budze (?–1942). Dzimis Litenes pagastā, protams, "nabadzīga laukstrādnieka ģimenē". Tautas milicijas PD loceklis. Gulbenes milicis. "Lielā Tēvijas kara sākumā aktīvi cīnījās pret diversantiem un bandītiem." Pēc tam paguva notīties uz varenplašo. "Cīņā pie Maskavas Edgaru Budzi skāra fašista lode." Karma pagaidīja līdz Staraja Rusai: "Pēc ievainojuma izdziedēšanas viņš atgriezās kaujas ierindā. 1942. gada decembrī ienaidnieka lode mūsu novadniekam bija liktenīga."
28. Aleksandrs Daubers. Dzīvoja Gulbenē un savulaik bija cepurnieks. Pēc tam Gulbenes milicis. Kur un kā gāja bojā, nav zināms.
29. S. Javičs. Konkrētākas informācijas nav. Vienīgais, kurš puslīdz atbilst, ir Šmuels Leizera dēls Javičs (1912–1992) no Varakļāniem, bet viņš karu pārdzīvoja.
30. P. Kručāns. Konkrētākas informācijas nav.
31. Jevstignejs Koroļkovs. Konkrētākas informācijas nav.
32. V. Nītiņš. Konkrētākas informācijas nav.
33. Pēteris Ostrovskis. Konkrētākas informācijas nav.
34. L. Ozoliņš. Konkrētākas informācijas nav.
35. Rubins–Leibs Pargamoņins(1915–?). Pirms okupācijas – Varakļānu kurpnieks.
36. J. Penka. Konkrētākas informācijas nav.
37. Kazimirs Rudaks(?–1941). "Bijušais Lubānas kalps", kurš "kļuva par jaunās dzīves sargātāju" un "uzvilka miliča zilo formas blūzi". Nav zināms, kā, bet aizmukt nepaguva. Tad nu "zilo formas blūzi Rudakam norāva pašmāju ļaudis aizsargu svārkos un cepurēs. Pēc tam sita, sita, sita... Sāpes viņš vairs nejuta, tikai krūtis smacēja karsts naida kamols, sagriezies vienā vienīgā vārdā – kādēļ?" Labs jautājums, ne? Tālākais rezultāts nedaudz paredzams: "Rokas dzeloņstieplēs, un tad kopējs kaps ar Lubānas pagasta aktīvistu Freibergu, kuram no sitieniem bija ielauzts galvaskauss. Sekla purva bedre šosejas malā."
38. J. Vasiļevskis. Konkrētākas informācijas nav.
39. A. Vasiļevskis. Konkrētākas informācijas nav.
40. Jānis Ruško. Konkrētākas informācijas nav.
41. J. Puzo. Konkrētākas informācijas nav.
Tālāk seko pēc Otrā pasaules kara pārsvarā no nacionālo partizānu lodēm galu dabūjušie miliči – gan okupanti, gan vietējie kolaboranti:
42. Jānis Gailītis. "No bandītu lodēm krita."
43. V. Jaundzems. Konkrētākas informācijas nav.
44. E. Kalniņš. Konkrētākas informācijas nav.
45. Nikolajs Konstantinovs. Madonas apriņķa Liezēres pagasta milicijas iecirkņa pilnvarotais. "No bandītu lodēm krita."
46. Nikolajs Moisejevs. Milicijas ierindnieks. "No bandītu lodēm krita."
47. Vasilijs Matvejevs (1924–1961). Dzimis Sebežas rajona Malejevas sādžā. Kara laikā sarkanais partizāns. Trīsreiz ievainots, pat vests ar lidmašīnu pāri frontes līnijai uz Čitas kara hospitāli, un vēl pēc kara šķembas ķeksētas ārā no kājām. Dzimtajā sādžā neatgriezās, bet devās uz Madonas apriņķi, kur 1946. gadā kļuva par milici. Iekārtojās par Lazdonas pagasta milicijas pilnvaroto. 1947. gada 7. novembrī apprecējās ar Lazdonas seļsoveta priekšsēdētāju Ventu Sauli un laika gaitā tika pie trim bērniem. Strādāja par Lazdonas ciema milicijas iecirkņa pilnvaroto. 1961. gada 8. oktobrī notika letāls negadījums ar piedzērušos smagās mašīnas šoferi. Kopš tā laika viņš dzīvo ļaužu atmiņās, un pie viņa kapa, stājoties dienestā, miliči dod zvērestu. "Vējā pland zilo šineļu stūri..." Viņš ir tas pats Matvejevs, kuram veltīts milicijas piemiņas memoriāla atsevišķais piemineklis ar uzrakstu krievu valodā "V. MATVEJEV" un datējumu "1924–1961".
48. M. Petrovs. Madonas apriņķa Viesienas pagasta iekšlietu nodaļas priekšnieks. "Bandītu lodes izdzēsa viņa dzīvību."
49. A. Sipunovs. Konkrētākas informācijas nav.
50. Kārlis Vītoliņš. Madonas apriņķa Vējavas pagasta milicijas iecirkņa pilnvarotais. "Viņš apmācīja rīkoties ar ieročiem pagasta iznīcinātāju grupas locekļus, kam vajadzēja apsargāt izpildkomitejas ēku, rūpēties par kārtību pagastā vispār. Taču ieroču visiem vēl nebija. Otrā dienā kopā ar iznīcinātāju Osipu Asari (..) devās tiem pakaļ uz Madonu. Atpakaļceļā pie Priedniekiem, netālu no Virdzēm, viņus nošāva mežaglūņas." Nacionālajiem partizāniem labs ķēriens – divi beigti sarkanie kolaboranti un trofeju ieroči.
51. Nikolajs Zujevs. Milicijas vecākais leitnants. "No bandītu lodēm krita."
52. Pēteris Ušackis. Dzimis Susējas pagastā. Madonas apriņķa Dzelzavas pagasta milicis. Bandītu lodes izdzēsa viņa dzīvību. "Pār kokiem aizvēlās šāvienu atbalsis. Tās savā skrējienā uztvēra joņojošo mākoņu skrandas... Pēc vairākām nedēļām Pēteri uzgāja Elmānu purva malā biezoknī netālu no lielā akmens. Apglabāja Miera kalna kapos ar lielu godu. Šāva zalves no plintēm, salika pulka vainagu."
53. Viktors Stogovs (1932–1974). Dzimis Harkovā. Par milici kļuva 1961. gadā. Mira 13.08.74. "pēc grūtas slimības, kas radās, pildot dienesta pienākumus". Citās ziņās teikts, ka atdeva savu dzīvību, "aizstāvot padomju valsts un tautas intereses". Iekalts piemineklī 2 gadus pēc tā uzstādīšanas.
54. Aleksejs Pivens(1949–1978). Ar Madonas 19. PMK rekomendāciju 1977. gada jūlijā sāka strādāt iekšlietu orgānos. Gadu vēlāk bija Madonas rajona iekšlietu daļas ceļu uzraudzības inspektors, milicijas staršina un komunists. Tika sabraukts, mēģinot aizturēt automašīnas zagļus 24.09.78. Iekalts piemineklī 6 gadus pēc tā uzstādīšanas.
55. S. Seglenieks. Konkrētākas informācijas nav. Bet, spriežot pēc analoģijām, arī nonāca piemineklī jau pēc tā uzstādīšanas.
Izmantotie avoti, periodikas materiāli un interneta resursi:
Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA), 1308. f., 15. apr., 156. lieta, 468. lpp.
LVVA, 1308. f., 15. apr., 168. lieta, 8. lpp., 34. lpp., 42. lpp., 57. lpp.
Laikraksts "Gulbenes Ziņas", 18.12.36.
Laikraksts "Jaunais komunārs", 28.09.40.
Laikraksts "Tēvija", 17.07.41., 18.07.41.
Laikraksts "Rīkojumu Vēstnesis", 16.05.43.
Laikraksts "Cīņa", 09.03.45.
Laikraksts "Dzimtenes Balss", 25.08.83.
Laikraksts "Stars" (Madona), 26.09.67., 20.05.71., 12.08.71., 07.10.72., 14.10.72., 10.11.72., 17.08.74., 15.09.77., 10.11.77., 07.01.78., 28.09.78., 30.09.78., 04.10.79., 13.10.79., 11.11.82., 23.02.85., 06.08.85., 10.11.87., 28.01.89.
Laikraksts "Dzirkstele" (Gulbene), 17.12.66., 21.11.67., 07.12.67., 27.07.72., 25.11.72., 07.11.78., 08.05.84., 11.11.84., 24.01.85., 26.07.88., 11.11.89.
Laikraksts "Ausma" (Rēzekne), 26.11.61.
https://www.names.lu.lv/search/person-card/56030-feldhuhn-konrad
https://www.names.lu.lv/meklet/personas-kartina/63923-jawitsch-schmuel
https://www.names.lu.lv/meklet/personas-kartina/75727-pargamonin-rubin-leib
i Šajā gadījumā runāts par visu bijušo Madonas apriņķi, kurš tobrīd ir sadalīts divos – Madonas un Gulbenes apriņķī.
ii Sīkāk skatīt: Zigmārs Turčinskis. Ziemeļlatgales "Neatkarības vienība". Pretošanās padomju okupācijai 1946.–1954. gads., Rīga: Latvijas Mediji, 2021., 106.–117. lpp.
iii Ments, mentūra – padomju okupācijas laikam raksturīgs žargons miliča un milicijas apzīmēšanai. Sarunvalodā ienācis no krievu kriminālnoziedznieku leksikas.
* Valsts policija absolūti norobežojas no šajā viedokļrakstā paustā satura par policijas darbībām, lai it kā šo pieminekli sargātu – tas neatbilst patiesībai! Šis piemineklis nav nedz policijas īpašums, nedz policija var lemt par tā demontēšanu. Par pieminekļa demontāžu lēmumu attiecīgi pieņems pašvaldība.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!