(*Raksts ir papildināts ar Valsts policijas komentāru.)
Vai iespējams iedomāties, ka Latvijā vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas pastāv vieta, kurā viens otram tieši līdzās atrodas pilnīgi nesavienojami simboli – zvaigzne ar sirpi un āmuru centrā un Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs? Vai ir iespējams, ka šāds objekts tiek slēpts un aprūpēts, lai netiktu nojaukts? Izrādās – jā! Latvijas Valsts policijā viss ir iespējams.
Madonas centrā starp Saules ielu un dzelzceļu atrodas "Komunistiskā terora upuru piemiņas vieta 1941. un 1949. gadā uz Sibīriju aizvestajiem". Piemiņas vietas centrā aug kupls ozols, bet malā – piemineklis. Zems, it kā kautrīgi zemei pieplacis, ar kazaku kadiķu kuplajiem zariem aizsedzies. Ļoti līdzīgs mūsu vēsturiskajai atmiņai – kautrīgi klusai, pieticīgai un nemanāmai.
Taču skaitļos par bijušo Madonas apriņķi represijas izskatās šādi. 1941. gada 14. jūnijā deportēti 550 cilvēki. 1949. gada 25. martā deportēti 3730 cilvēki.i Laikā no 1940. līdz 1989. gadam arestēti un gulagā ieslodzīti 2257 cilvēki, kuru dzimtā vieta uzrādīta Madonas apriņķī. Tātad kopā no bijušā Madonas apriņķa represēti 6537 cilvēki. Ja pēc 1935. gada datiem Madonas apriņķī dzīvoja 72 369 cilvēki, tas nozīmē, ka padomju okupācijas gados represēti 9% iedzīvotāju. Taču te nav ietverta filtrācija un tai sekojošais faktiskais ieslodzījums darba bataljonos ar termiņiem no diviem līdz pieciem gadiem, kā arī par it kā ekonomisko noziegumu – kulaku nodokļa nesamaksāšanu – notiesātie. Tas nozīmē, ka padomju okupanti represēja krietni vairāk nekā 10% no Madonas apriņķa iedzīvotājiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!