Speķmatis sēdēja modernā biroja atpūtas telpā un pusdienu pārtraukumā ar īkšķi braucīja ziņas telefonā. Viņš nupat bija izlasījis, ka Īlona Maska tētis ir uzcirtis sīci pameitai. Jau otro. Lai nu cik liberāls būtu speķmatis, tas bija par daudz. Neskatoties uz to, ka pats Īlons arī ir dāsni sējis sēklu gan savā piemājas vagā, gan kaimiņu pagastu vagās, šī ziņa tomēr kaut kā aizķēra īpašāk. Tas likās galīgi nepareizi gan no ētikas un vispārpieņemto normu viedokļa, gan arī tāpēc, ka drusku tā kā skauda. Īlona tētis bija paziņojis, ka vienīgā dzīves jēga uz šīs Zemes ir vairoties, un nu speķmatim, kam šādas iespējas nekad nav bijis, reizē ar pretīgumu dvēselē ielija arī tukšums. Viņa dzīve tātad ir bezjēdzīga. It kā jau – kāda gan starpība, ko saka šādi ķeceri, vai ne? Tomēr speķmatim Īlona viedoklis bija svarīgs. Īlons bija viņa autoritāte. Ģēnijs, inovators. Kāds, kas ne tikai runā par pasaules izmainīšanu, bet to tiešām dara. Tāpēc sāpēja vēl vairāk, un tāpēc pat Īlona tēta izdarības aizķēra.
Lūk, arī pēdējās dienās Latvijā veselas kopienas un paaudzes vīlās. Pirms dažām nedēļām tas bija galantais, parasti tik ieturētais un klusais klavierspēles adepts Vestards Šimkus, kurš nesen sašuta par cilvēku šķirošanu pēc viņu izvēlēm (vakcinētajos un nevakcinētajos), bet nu pats šķiro ģimenes pareizās un nepareizās, nesaskatot tur ne grama divkosības.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv