Mārtiņš Kazāks: Augstā inflācija Latvijā: ko šobrīd darīt un ko nedarīt?  (5)

Inflācijas temps ir pārsniedzis 2008. gada pīķi, kas toreiz bija sekas ekonomikas "pārkaršanai". Daudziem joprojām atmiņā spilgti iespiedušies tādi termini kā "fiskālā konsolidācija" un "pretinflācijas plāns". Tomēr tagad situācija būtiski atšķiras – inflācijas dzinēji ir citi, un līdz ar to arī risinājumi ir citi. Valdībai pieprasījumu mazinoši un ekonomiku bremzējoši instrumenti būs jāizmanto, ja inflācija iesakņosies, ja izveidosies cenu – algu spirāle, kas inflāciju dzen uz priekšu pašu no sevis. Lai tas nenotiktu, pārdomāta un piesardzīga fiskālā politika – iespēju robežās atbalstoša, bet ar drošības rezervi – joprojām ir princips, ko vērts ievērot.

1. attēls. Inflācija jeb patēriņa cenu pārmaiņas Latvijā (pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu, %)

Avots: Eurostat

Augstās inflācijas iemesli

Detalizēti straujās inflācijas kāpuma iemesliem pieskāros šā gada martā – skatīt šeit. Sākuma grūdienu deva ekonomikas atkopšanās no Covid 19 krīzes un ar to saistītie faktori, t.sk., cenu kritums pandēmijas sākumā, patēriņa pārbīde no pakalpojumiem uz precēm, piegādes ķēžu problēmas. Atbalsta programmas ļāva gan izvairīties no augsta bezdarba, gan izveidot uzkrājumus un ātri atgūties patēriņam. Būtiska loma bija notikumiem Eiropas enerģētikas tirgū saistībā ar zemo nokrišņu daudzumu un vājo vēja enerģijas izstrādi, kā arī atomenerģijas jaudu samazināšanos. Krievijas uzbrukums Ukrainai 2022. gada 24. februārī krasi pasliktināja situāciju un pacēla inflāciju jau pavisam citos augstumos. Strauji kāpa globālās energoresursu un pārtikas cenas, iepriekšējiem negatīviem piedāvājuma puses šokiem liekot klāt arvien jaunus.

Līdz ar to var teikt, ka pašreizējo cenu kāpumu Latvijā lielā mērā izraisa globālas norises. Tā ir būtiska atšķirība no 2007. –2008. gada, kad augstā inflācija Latvijā bija galvenokārt pašu rokām veidota. Šoreiz jāapzinās, ka mūsu spējās nav fundamentāli mainīt globālās norises, tāpēc uzdevums ir mazliet citāds – padarīt inflācijas radītās "sāpes" mazākas un īsākas, kā arī nepieļaut iepriekšējās kļūdas, proti, neļaut inflācijai iesakņoties un izveidot cenu – algu spirāli.

2. attēls. Inflācija Latvijā un to veidojošās komponentes (%, % punktos)

Avots: Eurostat

Ņemot vērā inflācijas dzinuļu globālo raksturu, arī citās eiro zonas valstīs situācija ir diezgan līdzīga. Piemēram, 2008. gadā, kad Latvijā inflācijas līmenis bija tuvs pašreiz novērotajam, Vācijā tas svārstījās ap 2–3%. Pašlaik inflācija Vācijā ir pārsniegusi 8%, kas ir kopš Otrā pasaules kara nepieredzēts līmenis. Cenas kāpj strauji arī tajās Eiropas valstīs, kuras nav ieviesušas eiro. Augsta inflācija pašreiz ir globāla problēma.

3. attēls. Inflācija Austrumeiropas valstīs (pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu, %)

Avots: Eurostat

Tomēr inflācijas līmenis Latvijā ir viens no augstākajiem eiro zonā (aptuveni līdzīgs vai straujāks cenu kāpums bijis vien Lietuvā un Igaunijā). Kādi tam ir iemesli?

Pirmkārt, atbilde meklējama patēriņa struktūrā. Latvijas iedzīvotāji lielāku savu ikdienas izdevumu daļu tērē pārtikai un energoresursiem – tātad tieši tām produktu kategorijām, kurās vērojams lielākais cenu kāpums pasaules tirgos. Proti, Latvijā aptuveni 40% no iedzīvotāju tēriņiem aiziet pārtikai un energoresursiem, bet eiro zonā – vidēji 26%. Kaut arī šo produktu cenu pārmaiņas nosaka norises pasaules tirgos un tās dažādās valstīs ir līdzīgas, Latvijas iedzīvotāju pirktspēju un inflācijas rādītāju pārtikas un energoresursu cenu kāpums ietekmē vairāk.

Otrkārt, šogad pārtikas un energoresursu cenas Latvijā un pārējās Baltijas valstīs augušas straujāk nekā citviet Eiropā. Tam var būt virkne iemeslu. Piemēram, līgumu un regulējuma struktūra – jo biežāk pārskata administratīvi regulējamās cenas, jo ātrāk energoresursu kāpums iekļaujas gala cenā. Arī izejvielu īpatsvars ražošanas izmaksās – jo lielāks īpatsvars, jo vairāk sadārdzināšanās atspoguļojas gala cenā. Cenu kāpumu var ietekmēt valdību atbalsta pasākumi – vai energoresursu sadārdzinājums tiek daļēji kompensēts ar pabalstu palīdzību, vai tiek noteikti energoresursu cenu griesti, vai samazināts to pieaugums ar regulējuma un kompensācijām energouzņēmumiem palīdzību, vai uz laiku samazināti attiecīgie nodokļi. Par terminētu nodokļu samazinājumu jāpiebilst, ka a) parasti tas ir budžetam dārgs un vāji mērķēts instruments un līdz patērētājam aiziet tikai daļa no nodokļa samazinājuma, un b) beidzoties nodokļa samazinājumam, cenas atkal pieaug, veidojot inflāciju nākotnē un radot risku inflācijas problēmu padarīt ilgāku.

4. attēls. Energoresursu un neapstrādātās pārtikas cenu pieaugums 2022. gada jūnijā kopš gada sākuma, %)

Avots: Eurostat

Treškārt, ir liecības, ka Latvijā uzņēmumi ir gatavi daudz aktīvāk mainīt cenas nekā citviet eiro zonā. Nesen veiktajā pētījumā (sk. šeit) kolēģi secināja, ka Latvijā cenu mainība ir aptuveni uz pusi augstāka nekā eiro zonā vidēji. Tas liek domāt, ka uzņēmumi daudz ātrāk spēj pārnest izejmateriālu cenu pārmaiņas uz galaproduktu cenām, un šobrīd tas nozīmē straujāku cenu pieaugumu nekā citviet. Viens no iemesliem, iespējams, ir vājāka konkurence.

Ceturtkārt, energoresursu un izejvielu sadārdzinājuma pārnese uz citu produktu cenām var būt atkarīga no tā, cik spēcīgs ir pieprasījums un cik saspringts ir darba tirgus. Spēcīgā darba tirgū algas aug un cenas celt ir vieglāk, jo patērētāji cenu kāpumu var "atļauties". Jāsaka, ka Latvijas un pārējo Baltijas valstu darba tirgus temperatūra ir virs vidējās eiro zonā.

Kā pasargāt sabiedrību no tik strauja pirktspējas krituma? Ņemot vērā iepriekš minēto par inflāciju veidojošajiem faktoriem, arī atbildes reakcijai jābūt vērstai vairākos virzienos. Daļa no inflācijas problēmas atrisināsies, normalizējoties situācijai globālajos enerģētikas un pārtikas tirgos, atrodot alternatīvus enerģijas resursu avotus un mazinot Krievijas ietekmi. Tomēr papildus tam ir lietas, ko varam darīt paši, lai mazinātu augstās inflācijas negatīvās sekas.

Ko darīt centrālajai bankai?

Eiro ir Latvijas nauda kopš 2014. gada, un monetārā politika tiek lemta, ņemot vērā eiro zonas kopīgās vajadzības un intereses. Protams, neviena centrālā banka nevar samazināt pasaules naftas vai graudu cenas vai izbeigt karu Ukrainā. Tomēr monetārās politikas rīcībā ir instrumenti, lai šis sākotnējais, ārējo faktoru izraisītais cenu pieaugums neiesakņotos, nepārvērstos arī citu preču un pakalpojumu cenu kāpumā vai algu – cenu spirālē, kad cenu kāpums dzen augšup algas, algas dzen cenas, tā situāciju pasliktinot un inflācijas "sāpes" ievelkot vēl ilgāk. Tāpēc Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padome jau pērn decembrī paziņoja par ekonomikas atbalsta jeb aktīvu pirkšanas programmu pakāpenisku izbeigšanu un drīzu procentu likmju palielināšanu.

Šī gada 21. jūlijā, pirmo reizi pēc vairāk nekā 11 gadu pārtraukuma, ECB Padomē pieņēmām lēmumu par procentu likmju celšanu. Bāzes likmes tika paceltas par 0.5 procentpunktiem. Negatīvo likmju laikmets ir beidzies. Lai inflāciju atgrieztu pie tās mērķa – 2% vidējā termiņā eiro zonā kopumā –, likmes tiks celtas arī turpmāk. Jau jūnijā tika izbeigtas pēdējās aktīvu iegādes programmas, kas iepriekšējos gados tika ieviestas eiro zonas ekonomikas atbalstam, ilgstoši cīnoties ar pārāk zemu inflāciju.

5. attēls. Eiro naudas tirgus likmes dažādiem termiņiem (%)

Avots: Bloomberg

Finanšu tirgi reaģē apsteidzoši, balstoties uz gaidām par monetārās politikas izmaiņām, un finanšu tirgos procentu likmes gada pirmajā pusē pieauga, jau pirms ECB Padome tās pacēla. Tas atspoguļojas augstākās kredītu likmēs tautsaimniecībā. Piemēram, bieži lietotais 3 mēnešu EURIBOR indekss no aptuveni -0,5% pērnā gada nogalē jau jūlija sākumā iekāpa plusos un šī raksta tapšanas brīdī ir 0,23%. Tas nozīmē, ka kredītam ar mainīgu procentu likmi pēc nākamā pārrēķina mēneša maksājuma summa pieaugs. Finanšu tirgus dalībnieki, sagaidot tālāku ECB Padomes likmju celšanu, ieceno likmju kāpumu nākotnē. Piemēram, 2024. gada nogalē 3 mēnešu EURIBOR tiek cenots jau virs 1,3%. Vienlaikus ar kredītu likmēm iedzīvotājiem un uzņēmumiem aug valsts parāda apkalpošanas izmaksas, ierobežojot līdzekļus, ko valsts var atvēlēt dažādu vajadzību segšanai. Galu galā tas viss atspoguļojas zemākā ekonomiskā aktivitātē un mazākā spiedienā uz cenām.

Vietā ir jautājums – vai ir prātīgi sadārdzināt kredītu maksājumus laikā, kad augstās pārtikas cenas un energoresursu tarifu kāpums jau tā sāpīgi "sit" pa iedzīvotāju maciņiem? Atbilde ir – diemžēl likmju kāpums ir nepieciešamas "zāles", lai vienreizējs cenu kāpums nepārvērstos nekontrolētā un grūti apturamā cenu – algu kāpuma spirālē. Kā zināms, medikamentu blaknes var būt nepatīkamas. Lai gan galvenie dzinuļi inflācijai joprojām ir energoresursi un pārtika, cenu kāpums ir kļuvis krietni plašāks. Cenas aug plašam preču un pakalpojumu lokam, kas palielina inflācijas iesakņošanās risku. Kopā ar kolēģiem ECB Padomē, lemjot par nākamajiem soļiem, rīkosimies reizē apdomīgi, izlēmīgi un elastīgi, veidojot eiro zonas, tātad arī Latvijas, ekonomikai atbilstošus monetārās politikas nosacījumus. Mūsu mērķis – lai augsta inflācija neiesakņojas un lai augstās inflācijas radītās "sāpes" būtu pēc iespējas īsākas.

Ko darīt Latvijā?

Pašreizējā situācija liek saglabāt elastību arī citās politikas jomās, vispirms jau fiskālajā un enerģētikas politikā. Izaugsme pasaules ekonomikā ir kļuvusi lēnāka, inflācija ir augstāka, nekā prognozēts, recesijas riski ir auguši. Lai gan dziļu krīzi Latvijas ekonomikā pašlaik prognozēt nudien nav pamata, ekonomikas temps jau bremzējas, un mērenas recesijas risks tuvāk gada beigām ir augsts. Tāpēc krasa fiskālā konsolidācija pašlaik nebūtu pareiza izvēle. Šoreiz nepieciešams atbalsts tām sabiedrības grupām, kurām inflācija "sāp" visvairāk. Šāda pieeja redzama valdības lemtajā šī gada 22. jūnijā; vēl gan nepieciešami konkrēti MK apstiprināti tiesību akti.

Apkures un elektrības rēķini pieaugs vairākas reizes. Latvijas Bankas aprēķini liecina, ka energoresursu sadārdzinājuma dēļ mājsaimniecību izdevumi 2. pusgadā būs par teju 300 miljoniem eiro lielāki nekā pirms Covid-19. Apkure nav tā lieta, kur var spēji samazināt patēriņu, tāpēc skaidrs, ka bez atbalsta būs smagi – ne tikai mazāk turīgajiem iedzīvotājiem, bet arī vidusšķirai. Tāpēc ir atbalstāma valdības iecere ierobežot ekstrēmi strauju apkures izdevumu kāpumu. Straujš cenu kāpums aptver plašu preču un pakalpojumu loku, līdz ar to pabalstu palielinājums mazturīgajiem, lai mazinātu inflācijas sitienu, arī ir pareiza rīcība. Valdības atbalstam ir jābūt savlaicīgam, mērķētam, samērīgam un ierobežotam laikā. Savlaicīgam, lai iedzīvotāji pārlieku strauji nesamazinātu patēriņu un neiedzītu ekonomiku dziļāk recesijā. Mērķētam, lai palīdzētu tiem, kam visvairāk vajadzīgs; nemērķēti dodot visiem, mazāk iedod tiem, kam atbalstu vajag visvairāk. Samērīgam, lai neizraisītu vēl straujāku inflāciju. Ierobežotam laikā, lai mudinātu mainīt paradumus un pielāgoties paliekošām izmaiņām ekonomikā (piemēram, augstām energoresursu cenām) un saglabātu fiskālo disciplīnu valsts budžetā.

Atbalsts iedzīvotājiem vienlaikus ir arī atbalsts uzņēmējiem. Papildus tam ir jāseko līdzi, vai energoresursu cenu dēļ kritiski necieš Latvijas uzņēmumu konkurētspēja, valstij saglabājot iespēju mērķtiecīgi izmantot tās rīcībā esošos instrumentus.

Ir skaidrs, ka augstas energoresursu cenas pārskatāmā nākotnē ir uz palikšanu. Šajā ziemā ir svarīgi nodrošināt gāzes pieejamību, jo tās trūkums cenu pacels vēl augstāk. Taču jautājums nav tikai par šo ziemu. Tāpēc pilnībā izolēt iedzīvotājus un uzņēmumus no cenu pieauguma nav tālredzīgi. Valsts budžetā pilnīgai un permanentai energoresursu cenu pieauguma subsīdijai naudas nekad nepietiks, turklāt ekonomikas spējai attīstīties šāda subsīdija būtu kā enkurs pie peldētāja kājas, jo nemudinās uzlabot energoefektivitāti, dažādot enerģijas veidus un piegādes avotus, kāpināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru. Tā rīkojoties, nemazināsies ne ievainojamība pret energoresursu cenu un piegādes šokiem, ne šādu šoku izraisītā inflācija. Zaļais kurss nav kas abstrakts, bet konkrēti pasākumi energoefektivitātei, energoneatkarībai, ilgtspējai. Skaidri komunicēts valdības redzējums par galvenajām izmaiņām enerģētikas politikā ļautu pārdomāti pielāgoties šīm pārmaiņām bez pārmērīga cenu spiediena būvniecībā un citos saistītajos sektoros.

Noslēgumā

Iespējams, ka inflācijas augstākais punkts nav aiz kalniem. Ar tik augstu inflāciju ekonomika ilgstoši sadzīvot nevar – bremzējoties pieprasījumam, mazināsies spiediens augt cenām. Bet, pat vairs neaugot, inflācija var saglabāties nepieņemami augsta. Tāds pretinflācijas plāns kā 2007. –2008. gadā pašlaik nav nepieciešams. Tomēr ir jādara virkne lietu, lai inflācijas skrējiens beigtos ātrāk un tā "sāpētu" mazāk.

Un turpinām palīdzēt ukraiņiem. Svarīgi, lai šajā karā Ukraina uzvar un Krievijas impēriskās ambīcijas tiek sagrautas. Arī tāpēc, ka pretējā gadījumā dzīvosim kā uz "pulvera mucas" inflācijas dinamikā vēl ilgus gadus.