Andis Kudors: Ukrainai ir morālas tiesības iniciēt ANO Drošības padomes reformu

Vašingtonas īstenotās "Vienas Ķīnas politika" ir attaisnojama realpolitikas kategorijās, bet tai ir maz sakara ar morāli starptautiskajās attiecībās. Ķīna piedzīvoja uz savas ādas Japānas militāristu agresiju Otrā pasaules kara laikā, līdzīgi, kā PSRS piedzīvoja nacistiskās Vācijas iebrukumu. Karš deva abām komunistiskajām valstīm nonākt tur, kur tām nav nekādu morālu iemeslu būt – ANO Drošības padomes pastāvīgo locekļu grupā. Abas valstis ir staigājušas pa līķiem, būvējot kreiso utopiju. Krievija nomainīja fasādi un turpina staigāt pār līķiem Ukrainā – valstī, kura jau izcieta Golodomoru un citus padomju "jaukumus", ko piegādāja maskavieši. Neskatoties uz to, turpinās absurds starptautisko tiesību īstenošanā, jeb pareizāk – neīstenošanā, proti, agresoram, kas atbalsta (lasi – īsteno!) terorismu, ir veto tiesības ANO DP.

Šajā rakstā turpinu divās DELFI publikācijās (06.06.2022. un 06.07.2022.) iesākto analīzi par ANO nepieciešamajām reformām, šoreiz koncentrējoties uz to, ko pati Ukraina drīzumā varētu darīt starptautiskajā arēnā. Mērķis nav pamācīt Ukrainu (kura varonīgi cīnās visas brīvās pasaules labā), drīzāk – vairot atbalstu Kijivai, brīdī, kad tā spers nepieciešamos soļus ANO reformu iniciēšanā. Turklāt par daļu no rakstā minētā Ukraina jau ir paudusi savu nostāju. Viena no tādām epizodēm Kijivas diplomātijā ir Ukrainas pastāvīgā pārstāvja ANO Sergija Kisļica uzstāšanās ANO Ģenerālās asamblejas 76. sesijas plenārsēdē par darba kārtības 123. punktu "Jautājums par taisnīgu pārstāvību un dalībnieku skaita palielināšanu Drošības padomē un citi jautājumi, kas saistīti ar DP" 2021. gada 16. novembrī.

Ukraina ir viena no ANO dibinātājvalstīm, un tā jau četras reizes bijusi ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekle. Pirmos divus termiņus 1948. – 1949.g. un 1984. –1985. gados valsts vēl atradās PSRS sastāvā, taču tas netraucēja UPSR ārlietu ministram Dmitro Manuiļskim kļūt par ANO Pirmās komitejas priekšsēdētāju un piedalīties ANO Statūtu preambulas un 1. nodaļas "Mērķi un principi" izstrādē. Ukrainas trešais termiņš kā Drošības padomes nepastāvīgai loceklei no 2000. līdz 2001. gadam ir vēl viens apliecinājums tam, ka Ukraina ir starptautiski atzīta neatkarīga valsts, kurai tika piešķirtas pilnvaras starptautiskā miera un drošības uzturēšanā. Šo vienkāršo un fundamentālo patiesību apstrīd agresorvalsts Krievija un tās vadonis. Par Ukrainas statusu kā Drošības padomes nepastāvīgo locekli 2015. gada 15. oktobrī balsoja 177 dalībvalstis, kā rezultātā Ukraina šo statusu ieguva uz diviem gadiem, sākot ar 2016. gada 1. janvāri. Ukrainas ceturtais termiņš ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles statusā kļuva par precedentu, kad galvenajā starptautiskajā miera un drošības uzturēšanas organizācijā vienlaicīgi atrodas gan agresors, gan agresijas upuris.

Tieši reģionālo kvotu jautājums ir Ukrainas nostājas prioritāte, runājot par reformām ANO Drošības padomē. Kijiva ir norādījusi, ka atbalsta Drošības padomes paplašināšanu ar jaunām dalībvalstīm, izmantojot formulu 2+8, t.i. tai pievienotos divas pastāvīgās locekles (Vācija un Japāna) un astoņas nepastāvīgās locekles. Nepastāvīgo locekļu statusu piešķirtu valstīm pēc reģionālā principa: četras vietas Āzijas un Āfrikas valstīm, divas vietas Latīņamerikas un Karību jūras valstu grupai, viena vieta Rietumeiropas un citu valstu grupai un viena vieta Austrumeiropas valstu grupai. Turklāt šīs astoņas nepastāvīgās locekles mainītos rotācijas kārtībā no 24 vai 32 valstu vidus, kas aktīvi piedalās miera atbalstīšanā, iegulda nozīmīgus finanšu līdzekļus un pārstāv lielāko daļu pasaules iedzīvotāju. Katra reģionālā grupa pati noteiktu Drošības padomes locekļu rotācijas biežumu, kamēr esošo desmit nepastāvīgo locekļu rotācija notiktu saskaņā ar pašreizējo kārtību.

ANO Ģenerālās asamblejas 70. sesijas laikā Petro Porošenko sacīja, ka Ukraina atbalsta pakāpenisku "nogalināšanas atļaujas" ierobežošanu un tās atcelšanu nākotnē, kā arī Francijas un Meksikas iniciatīvu humanizēt Drošības padomes piecu pastāvīgo locekļu veto tiesības. Ukrainai kā valstij, kas saņēmusi drošības garantijas no Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm, un kā valstij, kas pašreiz cieš no vienas no šo valstu agresijas vajadzēja jau iepriekšejos gados pulcināt ap sevi ANO dalībvalstis, kas arī atbalsta organizācijas reformēšanu un stiprināšanu. Ukrainas pozīcija ir jāizstrādā un jāstiprina nekavējoties, un tai ir jākļūst par vienu no impulsiem, kam jānoved pie ANO stiprināšanas un spiediena izdarīšanas un agresoru. Ukrainai ir morālas tiesības būt par reformu iniciatoru.

Uzstājoties ANO Drošības padomes ministru līmeņa atklātajās debatēs par tēmu "Starptautiskā miera un drošības nodrošināšana: konflikti Eiropā" 2017. gada 22. februārī, Ukrainas ārlietu ministrs Pavlo Kļimkins teica: "Drošības padomei ir jāspēj atbilstoši reaģēt uz asiņainiem konfliktiem neatkarīgi no tā, vai viena no konfliktā iesaistītajām pusēm ir ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle. […] Krievijas agresijas pret Ukrainu mērķis ir sagraut Eiropas un transatlantisko vienotību kā globālās drošības stūrakmeņus. Pasaules atgriešana ceturtdaļgadsimtu atpakaļ laikā pirms Padomju Savienības sabrukšanas jau sen ir Kremļa galvenā apsēstība. Krievija ekspluatē citu vājības, un viena no šādām institucionālām vājībām ir veto tiesības Drošības padomē un konsensa princips EDSO. Tajā pašā laikā konkrēts mehānisms agresora saukšanai pie atbildības vēl nav izstrādāts." Varam tikai piekrist Ukrainas ministra teiktajam un domāt, ko darīt tālāk.

Praktiskie soļi varētu būt šādi:

1) Uzdot Drošības padomes un citu ANO institūciju dalībvalstīm jautājumu par to, cik leģitīma ir Krievijas no Padomju Savienības mantotā vieta Drošības padomē, un ierosināt apturēt Krievijas dalību Drošības padomē līdz šī jautājuma atrisināšanai;

2) Ņemot vērā esošos procesuālos mehānismus (tajā skaitā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju "Vienoti mieram"), aktualizēt ANO Ģenerālās asamblejas sēdē jautājumu par to, kā pretdarboties Krievijas agresijai un aizsargāt Ukrainas teritoriālo integritāti; ja tas dod rezultātus, izvirzīt konkrētu projektu izskatīšanai ANO Ģenerālajā asamblejā;

3) Izvirzīt ANO dalībvalstīm izskatīšanai – individuāli vai grupās ar partneriem – priekšlikumu ar mērķi oficiāli izskatīt ANO Drošības padomes reformēšanu; sasaukt konferenci, kurā izskatītu, apstiprinātu un izvirzītu ANO dalībvalstīm ratifikācijai saskaņotu sarakstu ar izmaiņām, kas veicamas ANO Statūtos.

Katram no šiem soļiem nepieciešama atsevišķa īstenošanas stratēģija, politiskas iniciatīvas un atbilstoša argumentācija. Piemēram, valdība var izmantot ANO Starptautiskās tiesas palīdzību, lai iesniegtu sūdzību par Krievijas pastāvīgās locekles statusu ANO Drošības padomē. Šajā kontekstā būtu jānoskaidro, saskaņā ar kādiem starptautisko tiesību aktiem Krievijas Federācija vispār tika uzņemta Apvienoto Nāciju Organizācijā. Dalību ANO nosaka Statūtu 2. nodaļa "Organizācijas dalībvalstis". Apskatot ANO Statūtu 3. un 4. pantu, iespējams izdarīt secinājumus:

ANO dalībvalstis ir tās valstis, kas bija organizācijas sastāvā tās izveides brīdī (3. pants), vai valstis, kas organizācijai pievienojās atbilstoši 4. panta nosacījumiem; lai valsts varētu pievienoties ANO, tai jāatbilst konkrētām prasībām, t.i. tai jābūt "miermīlīgai valstij" un jāuzņemas pildīt ANO Statūtos noteiktos pienākumus; jebkuras valsts uzņemšana organizācijas dalībvalstu sastāvā notiek ar Ģenerālās asamblejas lēmumu pēc Drošības padomes rekomendācijas (4. panta 2. punkts). Taču Krievija nav sākotnējā ANO dalībvalsts (atšķirībā no Ukrainas vai Baltkrievijas), tā netika uzņemta organizācijā ar Ģenerālās asamblejas lēmumu pēc Drošības padomes rekomendācijas un tā nekādā gadījumā nav uzskatāma par miermīlīgu valsti. Tāpat ANO Statūti neparedz iespēju kļūt par organizācijas dalībvalsti saskaņā ar tiesību pēctecības principu. Tieši šī iemesla dēļ bijušajām Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas (DSFR) valstīm pēc DSFR sabrukšanas nācās individuāli pieteikties dalībai ANO. Tāpat bija jārīkojas arī Krievijai pēc PSRS sabrukšanas, jo saskaņā ar ANO Statūtiem citu veidu, kā kļūt par dalībvalsti, tai nebija. Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) valstu vadītāju 1991. gada 21. decembrī pieņemtajā rezolūcijā visas dalībvalstis (izņemot Gruziju) piekrita pagarināt PSRS dalību ANO, taču šāda rīcība neatbilst ANO Statūtiem.

Saskaņā ar ANO Statūtu 96. panta 1. punktu Ģenerālā asambleja vai Drošības padome var pieprasīt no Starptautiskās tiesas konsultējošus slēdzienus jebkurā juridiskā jautājumā. Krievijas gadījumā var sākt ar to, ka tā uzbruka neatkarīgai valstij, kurai pati sniedza drošības garantijas, un ka tā pašreiz ne tikai okupē daļu tās teritorijas, bet arī pastrādā kara noziegumus tās teritorijā, kā rezultātā tā pārkāpj Drošības padomes galveno funkciju – sargāt mieru un drošību. Tāpat būtu loģiski, ja Ukraina norādītu uz šī jautājuma juridiskajām problēmām un paziņotu, ka tā neatzīst NVS rezolūciju, ar kuru Krievija tika atzīta par PSRS mantinieci. Jārēķinās, ka Ukrainas diplomātiem nāktos savākt milzīgu daudzumu dalībvalstu balsu un sniegt pārliecinošus argumentus par šādu Kijivas soli.

Lai izmantotu ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju "Vienoti mieram", kas ļautu Ģenerālās asamblejas sēdē izskatīt jautājumu par to, kā pretdarboties Krievijas agresijai un aizsargāt Ukrainas teritoriālo integritāti, ir nepieciešams Drošības padomē iesniegt vairākus rezolūciju projektus, kurus Krievija neizbēgami bloķētu ar savām veto tiesībām. Tieši šī Krievijas veto virkne ļautu jautājumu izvirzīt Ģenerālai asamblejai, jo kļūtu skaidrs, ka Drošības padome nespēj rīkoties, lai aizsargātu Ukrainas teritoriālo integritāti un sodītu agresoru.

Ukrainas pastāvīgais pārstāvis Sergijs Kisļics, uzstājoties ANO Ģenerālās asamblejas 76. sesijas plenārsēdē trāpīgi norādīja: "Pasaules karte ir krasi mainījusies, un tādas mākslīgas vienības kā Padomju Savienība tagad ir pagātne. Tā pazuda no pasaules kartes, bet joprojām ir ANO Statūtos. Tas nozīmē, ka pašreizējā redakcijā ANO Statūti neatspoguļo mūsdienu pasauli ne de facto, ne de iure." Ja ANO Drošības padome piedzīvotu reformas, Ukraina varētu tajā lobēt savas intereses, nebaidoties no agresora reakcijas. Tas ļautu Drošības padomei pieņemt rezolūciju un atzīt Krievijas militāro agresiju Ukrainā, kā arī spert konkrētus soļus starptautiskajā arēnā, lai pretdarbotos šai agresijai. Tā kā vēl nav noteikts mehānisms, kā reformēt Drošības padomi, būtu atbalstāmi, ja tieši Ukraina iesniegtu savu redzējumu organizācijas reformēšanā, balstoties uz tās neatliekamo nepieciešamību nodrošināt valsts teritoriālo integritāti un neatkarību.

Daļa minēto ideju varbūt var likties grūti izpildāmas, tomēr, nedarīt neko nav labākā izvēle. Vēlos uzsvērt, ka rakstā minētais nav skatāms kā alternatīva Ukrainas militārajiem soļiem – uzvara pār agresoru – Krieviju kaujas laukā būs efektīvāka par vissmalkāko diplomātiju. Viss minētais drīzāk ir skatāms kā "atbalstošā diplomātija", kam jāpalīdz uzvarēt terorismu balstošo Krieviju, kurai nav vietas ANO Drošības padomē. Savukārt, skatoties plašākā un tālāk – veiksmīga Drošības padomes reformēšana atjaunotu starptautiskās sabiedrības uzticību starptautiskajām tiesībām. Latvija ir ieinteresēta, ka pasaulē valda visiem (labas gribas cilvēkiem) pieņemami un obligāti izpildāmi (arī tiem, kuriem nav labu nodomu) noteikumi. Normatīvais un pragmatiskais Latvijas gadījumā ir viens un tas pats.