Juris Kaža: Pieminekļa gāšana – par vēlu, bet labi...

Kā zināms, 1939. gada 23. augustā tika parakstīts t.s. Molotova–Ribentropa pakts starp Hitlera Vāciju un Staļina Padomju Savienību, kura slepenos protokolos Maskavai tika dotas brīvas rokas Baltijas valstīs. Šis datums, kad sāka teritorijas ap pieminekli, tautas valodā saukta par "okupekli", apstrādi, lai varētu gāzt statujas un beigās arī obelisku, arī atmaskoja pieminekļa uzraksta "1941.–1945." melīgumu. Skaitļi piemin t.s. Lielā Tēvijas kara gadus un šajā konfliktā kritušos.

Varbūt lai miers viņu pīšļiem, bet kā ar itin lielo Somijā kritušo skaitu un arī tiem ne pārāk daudzajiem, kas krita, ieejot Polijā, kad Hitlera zibenskara (Blitzkrieg) spēki jau lielā mērā bija poļus sakāvuši? Kaļot ciparus tagad jau noplēsta pieminekļa pamatnē, tika aizmirsts, ka "Lielā Tēvija" jau darbojās un karoja, sākot ar 1939. gada rudeni. Pareizāk sakot, iekaroja, nevis karoja.

Iekarotājiem nācās karot, aizstāvot "māti Krieviju", tikai tad, kad kā lielu pārsteigumu saņēma Hitlera dunci mugurā, – 1941. gada 22. jūnijā. Starplaikā, pēc savu iesūtīto spēku nosacītas sakāves Somijā, Staļins tikpat kā bez neviena šāviena okupēja un ar viltus vēlēšanām anektēja visas trīs Baltijas valstis un vēl dažas Molotova–Ribentropa paktā atvēlētas Eiropas teritorijas. Okupācijas armijas uzraudzībā notiekošo piespiedu un viltus politisko procesu ceļā arī radās tā Padomju Latvija, kuru iekarotājiem nācās atkarot un par ko tika celts piemineklis.

Pieminēja "atbrīvotājus" – kur iekarotāji?

Varētu teikt, ka, noārdot gadskaitļu ierakstu vien, tika noārdīti akmenī kaltie meli. Un tas attiecas ne tikai uz falsificēto Latvijas vēsturi, bet arī uz kādas daļas vietējo krievu vēsturisko pieredzi. Pāris reižu dažādu mediju uzdevumā esmu bijis 9. maija pasākumos. Tur nācās satikt dažus labi latviski vai angliski runājošus vietējos "krievvalodīgos", kuri tiešām devās pieminēt kādu radinieku, kas krita kara "Lielās Tēvijas" cēlienā, un kuriem nekas slikts par mūsdienu Latviju nebija sakāms.