Pirmspandēmijas laikos man katru pavasari bija jādodas uz "Mobile World Congress" izstādi. Tur izrāda jaunos telefonus, tehnoloģijas, dažādas iniciatīvas utt. Katru gadu organizatori cenšas izstādei piesaistīt kādu globālu jautājumu. Vienreiz, šķiet, tas bija 2015. gadā, tika organizēta sadarbība ar jauno ANO iniciatīvu "Global Goals" (globālie mērķi). Mums bija vienkārši jāpiedalās balsojumā, norādot, kādas vērtības un problēmas, mūsuprāt, ir aktuālākās un kam primāri jāpievērš uzmanība. Bads. Nabadzība. Klimats. Sociālā vienlīdzība utt. Un izglītība. Protams, ka izglītība ir augstākā prioritāte, un tā es arī atzīmēju. Tas taču ir pašsaprotami, jo izglītība ir visa pamatā.
Liels bija mans pārsteigums, ka balsojuma rezultātā izglītība nebija pirmajā vietā. Tā palika ceturtajā vietā. Priekšā bija nabadzība, bads un veselība. Tas izklausās loģiski, ja tas būtu rīcības plāns tagad un tūlīt. Bet tā ir globāla vīzija par kopējo cilvēces attīstību. Un tad tas vairs nav loģiski. Jo pilnīgi visas uzskaitītās problēmas atrisināsies pašas, ja būs vairāk labi izglītotu cilvēku.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!