Saeimas vēlēšanas beigušās, sākusies rezultātu vērtēšana. Tiek pausti dažādi viedokļi, gan skumjas, gan prieks un gaviles.
Valsts prezidents Egils Levits, vērtēdams vēlēšanu rezultātus, paudis, ka vairāk nekā divas trešdaļas pilsoņu balsojušas par demokrātiskā spektra partijām. Tā ir taisnība. Par to varam priecāties. Vienlaikus varam būt apmierināti arī ar to, ka vēlētāju vairākums izteicis atbalstu valdības līdzšinējai ārpolitikai – orientācijai uz Rietumiem, sadarbībai ar NATO, ASV, darbībām, kas saistītas ar atbalstu Ukrainai tās varonīgajā cīņai pret Krievijas agresiju.
Par to jo skaidri liecina "Jaunās Vienotības" uzvara, daudzie plusiņi tās spilgtākajiem līderiem – Krišjānim Kariņam un Edgaram Rinkēvičam. Šis atbalsts izrādīts par spīti tam, ka aizvadītajos gados valdībai vajadzēja pārvarēt milzīgas grūtības, ko sagādāja kovids, Krievijas iebrukums Ukrainā, kara izraisītā enerģētiskā krīze, inflācija, cenu celšanās, kas daudzus cilvēkus dzen nabadzībā. Ja šādos apstākļos liela daļa pilsoņu pauž uzticību līdzšinējam valdības vadītājam, tad tas liecina par viņu politisko briedumu un situācijas izpratni.
Tā ir aizvadīto vēlēšanu spožākā puse. Bet kāda ir otrā puse? Padomāsim arī par to!
Diemžēl ārpus Saeimas palikušas partijas un politiskie censoņi, kas aizstāvēja latviešu valodu, bērnu izglītību latviešu valodā, sekmēja Pārdaugavas monstra nojaukšanu, iestājās par to, lai varas gaiteņus attīrītu no oligarhu smakas.
Saeimā neiekļuva līdzšinējais aizsardzības ministrs, kas aktīvi gādāja par valsts drošību, organizēja vispusīgu atbalstu Ukrainai un bija ieguvis autoritāti ārzemju kolēģu vidū.
Jā, protams, nevienam deputātam, ministram tautas atbalsts nav garantēts. Demokrātiskā sabiedrībā vienmēr var nākt jauni censoņi to vietā, kuri pievīluši vēlētājus, nav rēķinājušies ar to gribu. Arī Konservatīvā partija, tāpat kā "Attīstībai/Par!", pieļāva kļūdas, ko vēlētāji nepalaida garām nemanītas. Tāpēc abu minēto partiju neveiksmes lielā mērā ir pašu pelnītas.
Bet ir jautājums, kas satrauc. Padomāsim: kas nācis konservatīvo, "paristu", Arta Pabrika, Jāņa Bordāna vietā? Vai tādi deputāti, kas vēl labāk varētu aizstāvēt latviešu valodu, tiesiskumu, demokrātiju, vairāk gādāt par valsts drošību? Godīgāki, krietnāki, gudrāki? Vai tādas cerības raisa tie deputāti, ko Saeimā ieveda partijas "Latvija pirmajā vietā" un "Zaļo un zemnieku savienība" (ZZS)? Vai Ainārs Šlesers un Aivars Lembergs, kā arī viņu piekritēji būs tie, kuri vēl dedzīgāk stiprinās tiesiskumu, vairos Latvijas prestižu pasaulē, gādās par laukiem, risinās sociālās problēmas?
Lai atbildētu uz minētajiem jautājumiem, pietiek pamest skatu pagātnē. Gan Šlesers, gan Lembergs gadu desmitiem malies pa politikas gaņģiem. Minētie kungi ir tik labi pazīstami, ka viņu raksturošanai nav vajadzīgs plašs apraksts. Pietiek atcerēties dažas sīkas epizodes, lai viss būtu skaidrs. Piemēram, to, ka abi par oligarhiem dēvētie kungi vazāti pa tiesām, ka viņu bizness vērsts Krievijas virzienā un ka viņi bieži zākājuši Eiropu, ASV, toties slavējuši Krieviju. Ja kādam vajadzīgs vēl plašāks abu kungu raksturojums, vajag palasīt, ko viņi runājuši, tikdamies "Rīdzenē", kā plānojuši stiprināt savu ietekmi Latvijā.
Lai gūtu vēl skaidrāku priekšstatu par Aivaru Lembergu, vajag atcerēties, kādu starptautiska mēroga skandālu viņš izraisīja 2014. gadā, kad NATO karavīru klātbūtni Latvijā nodēvēja par okupāciju. Viņa izteikumi tika dēvēti par provokāciju, tos nosodīja toreizējā premjere Laimdota Straujuma, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, toreizējais aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un citi. Lemberga darbības tika vērtētas kā Latvijas drošības apdraudējums.
Nevar aizmirst arī to, cik juceklīgu viedokli Lembergs pauda par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Viņa sacīto bija spiesti nosodīt pat toreizējie ZZS vadītāji. Domāju, nav mazsvarīgi arī tas, ka Lembergs ierauts tiesāšanās procesā un ka tiesa pirmajā instancē viņu jau atzinusi par vainīgu.
Un kur vēl ASV noteiktās sankcijas?!
Minētais atskats pagātnē liek jautāt – vai Lembergs Latvijā nepārstāv to politiķu kohortu, ko pieņemts dēvēt par Krievijas ietekmes aģentiem, piekto kolonnu? Tāpat kā Šrēders Vācijā, Orbāns Ungārijā.
Un kā ar Šleseru? Nupat laikraksta "Novaja Gazeta" redaktors Dmitrijs Muratovs vēstīja, ka Šlesers ir viens no tiem Eiropas politiķiem, kas no "Rosneft" saņēmuši miljonus eiro par kalpošanu Krievijas interesēm. Vai ignorēt šo vēstījumu? Tās ir tikai baumas? Bet varbūt vajadzētu nopietni padomāt, kāpēc tieši Šlesers nokļuvis tādā sarakstā.
Der atcerēties, ka Krievija pirms iebrukuma Ukrainā korumpēja šīs zemes augstāko aprindu ierēdņus un veidoja plašu aģentu tīklu. Šiem mērķiem tērēja miljardus dolāru.
Vajadzētu atcerēties arī to, ka Krievija centusies ietekmēt vēlēšanu rezultātus pat tādās valstīs kā ASV, Francija un citur.
Vai Latvija būtu izņēmums? Līdz Rīgai Krievijas drošībnieku rokas neaizsniedzās? Saeimas vēlēšanas nebija viens no labākajiem gadījumiem "kurmju" iepludināšanai Latvijas varas struktūrās? Bet varbūt tieši tāpēc no aizkrāsnes tika izvilkti vīri, ko dēvē par veciem politikas dinozauriem?
Diemžēl daudzi tūkstoši Latvijas pilsoņu par spīti pagātnei, aizdomām, saprāta balsij nobalsoja par to, lai Lembergs un Šlesers sēstos premjera krēslā.
Kas notiktu, ja kāds no viņiem ieņemtu šo amatu? Padomāsim nopietni un bez jebkādiem diplomātiskiem smalkumiem.
Kas ir premjers? Tas ir otrais cilvēks valstī, bet faktiski ietekmīgāks par Valsts prezidentu, jo tā rokās ir izpildvara. Viņš nosaka valsts reālo politisko virzību. Viņš tiekas ar citu valstu kolēģiem, veido attiecības ar citām valstīm, ietekmē drošības iestāžu darbību utt., utt. Ja īstenotos ZZS sapņi par Lemberga nokļūšanu premjera amatā, tieši viņš brauktu uz Briseli, veidotu attiecības ar NATO, ko savulaik dēvējis par okupācijas spēku. Viņam vajadzētu tikties ar ASV, dažādu citu valstu vadītājiem. Vai tie runātu ar tādu premjeru, kam noteiktas ASV sankcijas? Vai Rietumos kādam būtu šaubas par to, ka Latvijas ārpolitikā noticis radikāls pavērsiens Kremļa virzienā?
Kā šis pavērsiens ietekmētu Latvijas prestižu un drošību, kas visnotaļ atkarīga no attiecībām ar Eiropas Savienību, NATO, ASV? Vai Lemberga vadītās valdības laikā Latvija paliktu NATO? Vai mūsu militārais atbalsts nesāktu plūst Krievijas, nevis Ukrainas virzienā? Vai Latvijā nesāktos tas, kas tika piedzīvots PSRS laikos ar rusifikāciju, citādi domājošo vajāšanu? Vai tā nebūtu atgriešanās nesenajā pagātnē, kad grupiņa oligarhu izlēma visus svarīgākos valsts pārvaldes jautājumus un dzina Latviju atpalicībā, korupcijā?
Ko secināt, meklējot atbildes uz minētajiem jautājumiem? Tikai to, ka mūsu valstī ne viss ir tik spožs, kā varētu likties, priecājoties par to, kā nobalsojušas divas trešdaļas pilsoņu. Lai arī Krievija tās ārprātīgā prezidenta vadībā pārvēršas par brūkošu impēriju, tūkstoši Latvijas pilsoņu ne tikai Latgalē, bet arī latviskajos novados – Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē – ir gājuši pie vēlēšanu urnām, lai atdotu savas balsis par tādu ārpolitisko pavērsienu, kas mūs novestu turpat, kur pašlaik atrodas Ukraina. Vismaz viena trešdaļa pilsoņu liek saprast – uzmanieties, austrumu vēji nekur nav pazuduši.
Kā Krievijas propagandas kanāli novērtējuši Latvijas pilsoņu atbalstu Lembergam un Šleseram? Kā spļāvienu Latvijas sejā, kā lielas latviešu daļas vēlmi panākt Latvijas izstāšanos no NATO, kā prasību radikāli grozīt Latvijas drošības politiku, kā iespējamu pagriešanos Krievijas virzienā.
Kāpēc piedzīvots tik absurds pavērsiens pilsoņu domāšanā?
Par šo jautājumu vajadzētu ļoti pamatīgi domāt mūsu valsts vadītājiem un drošības iestādēm. Manuprāt, pirmām kārtām nepieciešams pavērtēt valdības līdzšinējo politiku attieksmē pret laukiem, attāliem novadiem, kas Lembergam, Šleseram pauduši vislielāko atbalstu. Kā ar ceļiem, skolām, slimnīcām ārpus Rīgas? Vai nepaveras skumja aina, veroties uz nomalēm? Un, ja vēl krīzes sekojušas cita citai, inflācija, dārdzība? Vai tas viss daudzus pilsoņus nedzen izmisumā? Vai neraisa dusmas un naidu pret tiem, kas ignorējuši laucinieku intereses, tātad pret valdību? Ņemot vērā visu to, nav jābrīnās, ka liela daļa lauku pilsoņu ir viegls laupījums apsviedīgu prāta zombētāju rokās.
Vai vajadzētu pelt tos ļaudis, kas pauduši atbalstu Lembergam un Šleseram? Manuprāt, nekādā gadījumā. Toties par tiem ZZS vadoņiem, kuri Lembergu izraudzījās par premjera kandidātu, gan vajadzētu nopietni padomāt.
Vai viņi nevarēja saprast, kādas pārmaiņas sāktos Latvijas ārpolitikā, starptautiskajā statusā, ja mūsu valsts priekšgalā stātos cilvēks, kas vērsies pret NATO un kam ASV noteikušas personālās sankcijas? Es domāju, ka visu labi apzinājās. Turklāt zināja, ka ne tikai "Jaunā Vienotība", bet arī vēl citas partijas neveidos koalīciju ar "zaļzemniekiem", ja tie turēsies pie Lemberga stērbelēm. Un tomēr nemitīgi kladzināja – Lembergu par premjeru!
Kāpēc tā darīja? Iespējams, tā bija tikai priekšvēlēšanu viltībiņa. Sak, pavicināsim Lemberga bildi, zinām, ka viņam tas prestižs ne visai, tomēr vienā sabiedrības daļā atbalstītāju netrūkst, turklāt nauda, vecie sakari, piekļuve interneta portāliem, televīzijai, radio... Vismaz protesta balsis savāksim un Saeimā tiksim.
Jā, balsis savācāt, kungi. Saeimā iekļuvāt. Bet kas tālāk? Kam iestāstīsiet, ka esat patrioti un skaidri kā bērna asara, ja devāt iespēju iespļaut Latvijas sejā? Kas turpmāk gribēs sadarboties ar ZZS un tās līderiem? Vai jums aiz muguras vēl gadu gadiem nevilksies gara, melna ēna ar aizdomām par kalpošanu piektajai kolonnai?
Zinu, ka ZZS partijā ir arī patriotiski noskaņoti cilvēki. Vai viņiem nevajadzētu atbrīvoties no tādiem vadoņiem, kuri, dzīdamies pēc personīgiem labumiem, partiju iedzinuši stūrī, no kura nebūs viegli tikt laukā?
Lai attaisnotos, "zemsaviešu" runasvīri stāsta, ka, rau, tūkstoši pilsoņu balsojuši par Lembergu un ka viņu balsis nevar ignorēt. Jā, taisnība. Balsojuši. Bet kāpēc to darījuši? Cik nopietni vērtējami Lemberga, Šlesera it kā spožie panākumi? Vai politikas augstumos viņus ceļ izcils pašu prāts, talants? Man tā negribētos domāt ne mirkli. Ja viņi būtu gudri, tālredzīgi politiķi, nebūtu nonākuši to vidū, kurus dēvē par brūkošās Krievijas asiņainā diktatora pakalpiņiem. Patiesībā viņu galvenais spēka avots ir nauda, nauda, nauda, kas, iespējams, nākusi arī no Krievijas. Nauda ļauj uzturēt apjomīgu propagandas mašīnu – interneta portālus, preses izdevumus, radio balsis, pakalpīgu žurnālistu baru, kas intervē, sacer rakstiņus, slavina un vienlaikus zākā konkurentus. Nauda dod milzīgu pašapziņu, spēju melot, gvelzt muļķības, konkurentus kritizēt ar šķietami dzelžainu pārliecību. Viņu dižmanības, demagoģijas priekšā apmulst normāls cilvēks, kam nav saprotams, kā iespējams kaut kas tik nekaunīgs. Diemžēl mūsu valstī, tāpat kā Krievijā, naudas ietekme politikā vēl aizvien ir milzīga. Tiem, kuriem naudas vietā ir tikai kvēla vēlme palīdzēt savai valstij, politikā grūti iekļūt un vēl grūtāk noturēties. Visbiežāk tādus sabradā un izsvilpj.
Latvijas vēlētāju vairākums palicis uzticīgs demokrātijai, Eiropai, tās vērtībām, NATO kā drošības garantam. Bet vai šo virzienu spēs stingri un viennozīmīgi aizstāvēt visi tie deputāti, kuri veido valdošo koalīciju? Baidos, ka nākotne nav tik gaiša, kā varētu likties. Pašreizējās sarunas par valdības veidošanu liecina, ka pastāv dziļas pretrunas pat starp tuvākajiem politiskajiem spēkiem. Un kur vēl personīgās ambīcijas, tukšie principi, kas bieži vien prevalē pār saprātu?! To visu centīsies izmantot visi tie, kuri pārstāv oligarhus, kremlistus, – piektā kolonna. Būs mēģinājumi šķelt, intrigas, aizkulišu darījumi, negaidīti pavērsieni, klaja nodevība, jauni uzbrukumi Kariņam un Levitam. Latvijas nelabvēļi labi saprot, ka, valsts galvenajos amatos paliekot Kariņam un Levitam, nav iespējama valsts atgriešanās pagātnē, kad visu izlēma tie daži personāži, kas pulcējās "Rīdzenē". Tāpēc jārēķinās ar to, ka tiks darīts viss iespējamais, lai iedragātu abu valstsvīru prestižu un gāztu, kā izsakās piektās kolonnas "kurmji", "Kariņa–Levita režīmu". Tas nozīmē, ka viss turpinās. Vēlēšanas beigušās, bet cīņa par brīvību, demokrātiju, valsts neatkarību turpinās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!