Jānis Irbe, Armands Gūtmanis: Energoneatkarība, energodrošība un vietējie atjaunojamie resursi  (2)

Daudzi Latvijā joprojām cieš no pagātnes traumām – tādām kā diskreditētā OIK tēma ar visu tās pārspīlēto greizo izpausmi reālajā enerģētikā. Skaidrs, ka vēlreiz tādā "grāvī" mēs nedrīkstētu iebraukt – fosilā enerģija toreiz kļuva par lielāko ieguvēju.

Tagad šķiet, ka akcenti var sarindoties pareizi. Partiju pārstāvji vēlēšanu laikā iemēģināja izteikt solījumus par atbalstu "vietējiem atjaunojamiem resursiem".

To lomai jākļūst lielākai, savukārt, importa fosilajai enerģijai apjoma ziņā jāsamazinās. Tas vēl jo vairāk ir svarīgi tāpēc, ka Latvijas valdība kā Eiropas Savienības dalībvalsts ir parakstījusi emisiju samazināšanas un atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošanas mērķus – un šie mērķi paliek aizvien lielāki.

Nupat pirms dažām nedēļām Eiropas Parlaments (EP) ar savu pārliecinošu balsojumu atbalstīja augstākus mērķus, kurus Eiropas Savienībai jāsasniedz līdz 2030. gadam. Proti, atjaunojamo energoresursu daļai ir jābūt 45% lielai un nevis vairs tikai 40% lielai, kā tas bija līdzšinējos mērķos definēts. EP uzskatīja par nepieciešamu izvirzīt augstāku mērķi arī tieši transportam. Transporta nozarē iespaidīgākas atjaunojamo energoresursu izmantošanas rezultātā siltumnīcefekta gāzu emisijas būs jāsamazina par 16%. Tas ir augsts mērķis, kas prasīs radikāli pārveidot transporta nozari.

Eiropas Savienības emisiju un AER mērķu izpilde vai neizpilde nav jautājums tikai par to, vai Latvijai būs jāmaksā soda naudas Eiropas Savienībai par neizpildi – tas ir jautājums par mūsu ekonomikas konkurētspēju, par iedzīvotāju spēju samaksāt rēķinus par energopatēriņu.

Pieaugoši mērķi prasīs beidzot sākt koordinēt darbu valdības institūcijās. Līdz šim valdības lēmumu izstrādāšana un pieņemšana energodrošības, emisiju samazināšanas un AER tēmās neizcēlās ar augstāko kvalitāti.

Īpaša "klimata un energodrošības" ministra institūcijas izveide varētu būt apsverams solis pareizā virzienā, it īpaši, ja tai būs pietiekami administratīvie, varas un intelektuālie resursi.

Būtu pareizi jaunajai Saeimai un valdībai strauji izstrādāt enerģētikas stratēģiju, liekot iespējami lielu uzsvaru uz vietējiem atjaunojamajiem energoresursiem. Tas dotu biznesam lielāku skaidrību – cik lielu to šajos apstākļos vispār var gaidīt.

Aicinām šajā stratēģijā iekļaut loģiskus risinājumus.

Vietējie energoresursi ir daļa no problēmas risinājuma – un atkal ne tikai tāpēc, ka tās ir vietējās darba vietas. Tā ir arī daļa no energodrošības un energoneatkarības.

Pirmkārt, viens no virsuzdevumiem būtu palielināt Latvijas enerģētisko neatkarību no importējamiem energoresursiem (gāze, naftas produkti), vairāk ražojot enerģiju no vietējiem resursiem, tādiem kā ūdens, saule, vējš, koksne, biogāze un biodegviela.

Elektroenerģijas ražošana, par laimi, mums ir diezgan labi attīstīta, galvenokārt esošo hidroelektrostaciju (HES) dēļ. Jā, mēs vēl pilnībā nenosedzam savas vajadzības, bet tomēr diezgan ievērojamu elektrības patēriņa daļu saražojam paši. Tas ir ļoti labi, bet ar to nepietiek.

Otrkārt, pēdējie pāris mēneši liecina, ka beidzot arī Latvijas valdība nobriedusi pievērsties vēja un saules enerģijas ieguves atbalstam. Saules paneļu uzstādīšanas apjomi ir rekordaugsti. Tomēr šeit lielāka iespēja rīkoties vēl jādod biznesam, tai skaitā daudz plašāk investēt šajos resursos, proti, jānoārda tās barjeras, kuras nez kāpēc "ielavījušās" valdības izstrādātajos regulējumos. Kāpēc ražojošs vienalga kāda sektora uzņēmums netiek pie Sadales tīkla jaudām, kāpēc uzņēmumi nedrīkst dibināt "energokopienas", un vēl pāris citi "kāpēc" – šādas barjeras investīcijām jānovērš, un mēs ātrāk virzīsimies uz energodrošību.

Treškārt, konkrēts piemērs ir biodegvielas ražošanas nozare. Mums ir vairāki biodegvielas ražotāji, kas kopā var saražot un tātad aizstāt līdz 10% no Latvijas dīzeļdegvielas patēriņa. Turklāt biodegviela ļauj ievērojami samazināt SEG emisijas. Enerģijas dārdzības un taupības laikmetā tas ir diezgan daudz. Kāpēc mēs šo potenciālu negribam izmantot un atceļam obligāto piejaukumu, iedodot lielāku tirgus daļu importa naftas produktiem? Mums ir savi vietējie resursi, kas varētu palīdzēt samazināt atkarību no degvielas importa. Lai arī pēdējos gados ES arvien vairāk uzmanības ticis veltīts t.s. otrās paaudzes biodegvielu izstrādei un to īpatsvara palielināšanai, tomēr tuvāko gadu laikā tikai ar tām vien nevarēsim izpildīt ES mērķus un būs jāizmanto arī parastās jeb pirmās paaudzes biodegvielas resursi. It īpaši to var teikt par Latviju, jo mums ir ārkārtīgi vecs auto parks, kuru strauji pārvirzīt uz elektroauto neizdosies. Vērtējot otrās paaudzes jeb moderno biodegvielu iegūšanu, jāatzīst, ka tā prasa lielāku tehnoloģisko bāzi, turklāt tas ir dārgāks process, kuram mūsu valsts būs gatava tālākā nākotnē – gan pirolīzei, gan gazifikācijai, gan oglekļa dioksīda hidrogenēšanai.

Ceturtkārt, pēc ilgām pūlēm valdība beidzot pieņēma Noteikumus par biometāna ražošanu un transportēšanu. Vēl maijā Eiropas Komisija aplēsa, ka biometāna ražošana jāpalielina desmitkārt, no 3 miljardiem kubikmetru 2020. gadā līdz virs 30 miljardiem 2030. gadā. Mums Latvijā ir labs pamats virzīties proporcionāli tik pat lieliem soļiem. Mums ir izejvielas, ir rinda biogāzes uzņēmumu. Valdībai spēlējot aktīvu līderlomu, piešķirot Eiropas fondus ražošanas attīstībai un biometāna kvalitātes uzlabošanai, mēs varēsim sākt pakāpeniski aizstāt importa gāzi, reizē sasniedzot arī vides, AER un emisiju samazināšanas mērķus.

Piektkārt, mūsu nacionālā bagātība ir meži un kokrūpniecība. Biomasu var un vajag izmantot enerģētikā. It īpaši, ja mēs runājam par kara krīzes laikmetu. Lielie strīdi ir par to, cik lielā apjomā un tieši kuru biomasu, un šiem jautājumiem pēdējo mēnešu laikā klāt nācis jautājums par cenu. Šajā tēmā valdībai vēl nav izdevies spēlēt savu regulējošo lomu pilnā apjomā. Neapmierināto ir daudz – pašvaldību siltuma uzņēmumi brīdina, ka nespēj iepirkt biomasu tās pārāk augstās cenas dēļ, mežsaimniecības uzņēmumi vēlas veikt meža izstrādi vēl lielākos apjomos, tai skaitā produkciju eksportējot. Pret to skaļi iebilst vides aktīvisti. Aktīvu lomu sektorā spēlē citu mūsu reģiona valstu uzņēmumi savās biznesa interesēs, un viņi ir lieli konkurenti Latvijas uzņēmumiem. Valdībai ir stingri jāiestājas arī ES institūcijās par to, lai mums būtu iespēja paļauties uz biomasas potenciālu energodrošības uzdevuma sasniegšanā.

Daudzkārt esam dzirdējuši, ka Latvija pārāk daudz klanās Eiropas direktīvu priekšā un pārāk maz domā par savām interesēm un šo interešu skaidru izklāstīšanu Briselē. Pat ja tā nekad nav bijis un šie pārmetumi ir nevietā – tad tagad pavisam noteikti ir tāds laikmets, kad vispirms jādomā par vietējiem atjaunojamajiem resursiem un energodrošību, un par to stingri jāiestājas.