Juris Alberts Ulmanis: Vai Krievijā vispār ir 'labie krievi'?  (8)

Nezinu, vai tie ir no zelta ordām pārmantotie dižošanās gēni vai vienkārši kultūras trūkums, bet vidusmēra krievu var uzreiz pamanīt jebkurā pasaules nostūrī. Bravūrīga uzvedība, nekaunīga pieprasīšana, lai jebkurā valstī ar viņiem sarunātos krieviski un acīmredzama piederības demonstrēšana savai «ģeržavai». Es, protams, nerunāju par to krievu inteliģences saujiņu, kas šobrīd jau ir izkaisīta pasaulē un integrējusies rietumu sabiedrībā. Tie lielākoties ir ļoti patīkami cilvēki un interesanti sarunu biedri. Viņi ir attālinājušies no «russkij mir» skatījuma un spēj uz pasauli paraudzīties daudz plašāk. Bet postpadomju telpas krievi...

Kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pārcēlos uz dzīvi tēvzemē, viens no lielākajiem kultūršokiem man bija tieši vietējo krievu necieņa pret valsti, kurā viņi dzīvo. Sākumā nodomāju: nu labi, padomju Latvijā viņi jutās kā krievzemē, taču tagad viss būs citādi. Ak, kā es kļūdījos. Pagājuši 30 gadi, bet nekas nav mainījies. Man joprojām kaimiņos dzīvo cilvēki, kuri ikdienā nēsā Krievijas izlases treniņtērpu ar milzīgiem uzrakstiem Rossija. Latvijā izsniegtās automašīnu numura zīmes piestiprinātas pie turētāja ar Krievijas karogiem, un pie auto spoguļa karājas Georga lente. 30 gados viņi joprojām nav iemācījušies runāt latviski, viņu bērni ar saviem draugiem sarunājas krieviski un dzīvo kā savā sādžā. Un tas jau nav tikai Latvijā. Igaunijā, Ukrainā, Gruzijā, Kazahstānā ir tieši tāda pat aina. Pat Berlīnē ir rajoni, kur viesnīcas recepcijā darbinieks ar grūtībām lauzās vācu valodā un ir laimīgs, ja var pāriet uz dzimto krievu mēli. Pat ASV izveidojušies krievu kvartāli, kuru iemītnieki vada dienas kā dzimtenē un pat joko viens ar otru, ka «uz Ameriku nemaz neiet».