Saeimas vēlēšanas Latvijā notiek ik pēc četriem gadiem, un to kontekstā nevar nepamanīt vienu iezīmi, kas atkārtojas regulāri. Proti, pie vēlēšanu urnām nevar doties jaunieši no 16 gadu vecuma, lai gan, manuprāt, viņiem šādām tiesībām ir jābūt. Ar šādu šāvienu mēs nošautu vairākus zaķus: stiprinātu jauniešu piederību Latvijai, uzlabotu demokrātijas līmeni, kā arī iegūtu vēl nedzirdētus sociālu problēmu risinājumus.
Mūsu valstī jauniešu kļūst arvien mazāk. To sekmē gan nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija, gan emigrācija. Taču, ja jaunietim jau no 16 gadu vecuma būtu iespēja izvēlēties, par kuru partiju balsot vēlēšanās, viņā varētu rasties lielāka piederība valstij vai vismaz savam reģionam. Jo sevišķi, attiecībā uz mazajām pašvaldībām, kur jaunieši personīgi pazīst vietvaru vadītājus un ir ļoti viegli izprast vietējās problēmas un piedāvāt to risinājumus. Iespēja balsot nozīmē piederības stiprināšanu, jo politiķi būs spiesti ņemt vērā jauniešu vajadzības, tiklīdz viņi kļūs par vienu no vēlētāju grupām. Atbilde uz jautājumu: "Kāpēc partijām ir tik maz piedāvājumu jauniešiem?" ir kā aksioma: "Jo jaunieši nevēlē, un partijām interesē tikai balsstiesīgi iedzīvotāji!" Tik vienkārši! Galu galā, ja 16 gadus veci jaunieši var strādāt un darīt citas lietas, tad kāpēc viņi nevar balsot? Vismaz pašvaldību līmenī noteikti var, par Saeimu – noteikti jādiskutē.
Dodot iespēju vēlēt jauniešiem, mēs varam ievērojami paaugstināt arī pārējās sabiedrības iesaistīšanos demokrātijas procesos. Ārzemēs ir novērots, ja jaunietim dod tiesības balsot, tad arī pārējā ģimene, kas varbūt ir politiski inerta, kļūst motivētāka un tomēr aiziet līdz vēlēšanu urnai. Tātad vairāk pilsoņu izdara savu izvēli vēlēšanās. Turklāt, ļaujot balsot jauniešiem, partiju piedāvājums kļūs daudzveidīgāks un arī pati sabiedrība kļūs atvērtāka dažādām novitātēm, ierosmēm un vajadzībām, kas izskanēs tieši no gados jauniem cilvēkiem. Tādā veidā daudz plašāka sabiedrības daļa varēs ietekmēt ikdienišķus vai politiskus procesus. Un par to jau arī ir demokrātija, vai ne? Lai maksimāli daudz sabiedrības locekļu redzētu savu interešu pārstāvību valsts un pašvaldību līmenī.