Tā nu ir gadījies, ka valdības veidošanas laikā uzmanības centrā nonākuši “Progresīvie”, partija, kas pirmo reizi ieguvusi pārstāvniecību Saeimā. Tā tiek sīki preparēta, vētīta tās pagātne, raksturotas atsevišķas personas, celts augšā viss negatīvais, kritiskais un stāstīts, ka progresīvie ir kaut kas šausmonīgs. “Progresīvos” zākā ne tikai jaunie parlamentārieši, bet arī dažas ārpus politikas stāvošas personas.
Tā, piemēram, Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis aizrunājies tik tālu, ka "progresīvos" nodēvējis par "Trojas zirgu". Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā neesot bijusi bīstamāka partija par "Progresīvo". Nekādas krievu vai oligarhu partijas ilgtermiņā neesot bijušas tik bīstamas Latvijas drošībai un labklājībai kā šis "Trojas zirgs". Aiz brīnišķīgiem lozungiem slēpjoties destruktīvs vīruss, tas 20 gadu laikā Rietumeiropu pārvērtis par "bezzobaino, impotento un degradēto teritoriju bez identitātes".
Lasot režisora atklāsmes, atliek tik secināt, ka Saeimā iekļuvis dēmonisks grupējums, šausmīgāks par tiem monstriem, ko savulaik vadījis Alfrēds Rubiks un Tatjana Ždanoka.
Kāpēc tik bargs vērtējums? Acīmredzot tāpēc, ka "progresīvie" Latviju var darīt līdzīgu "bezzobainajai, impotentajai" Rietumeiropai. Ko darīt, lai neko tik briesmīgu nepiedzīvotu? Jāsecina, ka Kaspara Briškena vienības vietā valdībā vajadzētu aicināt Alekseja Rosļikova komandu. Tad gan laikam mēs trauktos pareizajā virzienā – uz to teritoriju, kas nav "bezzobaina, impotenta, destruktīva", un kas to pierāda ik dienas spridzinādama Ukrainas pilsētas, ik pa brīdim nožmiegdama kādu geju vai lezbieti. Rau, cik saulainā tālē mūs aicina teātra režisors! Bet es un daudzi citi vai ik dienas esam kladzinājuši – Eiropa, Eiropa, mums jāiet Eiropas virzienā. Nekā! Tik uz Austrumiem, uz valstību, kas ir Eiropas pretstats un kas nav "bezzobaina, impotenta teritorija".
Es neesmu "Progresīvo" partijas biedrs, neesmu par viņiem balsojis, daudzas viņu idejas man nav pieņemamas. Piemēram, mani mulsināja dikti "zaļās" atklāsmes, ko par lauksaimniecību paudusi Jana Simanovska, šīs partijas kandidāte zemkopības ministra amatam. Es šo personu, ja tas būtu atkarīgs no manis, turētu lielgabala šāviena attālumā no zemkopības vadības. Droši vien varētu atrast vēl citus tikpat ekstrēmus priekšlikumus, ko pauduši "progresīvie" un kas, iespējams, ne tikai man, bet arī daudziem nebūtu pieņemami. Tomēr kopumā man nav šaubu, ka "Progresīvie" pārstāv to virzienu Latvijas politikā, kas uzticīgs demokrātijai, Eiropas Savienībai, kas nav bučojis rokas oligarhiem, vēršas pret korupciju, aizstāv Ukrainu tās karā pret Krieviju. Tāpēc mani šokē tā naidpilnā attieksme, ko attieksmē pret šo partiju demonstrē ne tikai viena teātra režisors, bet arī atsevišķi jaunievēlētie Saeimas deputāti – "tēvzemieši" un Apvienotā Saraksta pārstāvji. Zākājot "Progresīvos", nemanīts paliek tas, ka Saeimā ievēlēta aptuveni trešdaļa tādu deputātu, par kuriem nav īstas skaidrības, kurā pusē viņi stāvētu, ja pienāktu brīdis, kad vajadzētu izšķirties starp austrumu un rietumu virzienu, Eiropu un Krieviju. Viņu klātbūtne Saeimā, viņu sakari ar oligarhiem, "ieguldījums" korupcijas stiprināšanā acīmredzot nevienu neuztrauc. Bet "Progresīvie" esot bieds Latvijai, kā izteikušies vairāki mūsu priekšstāvji parlamentā – Edgars Tavars, Raivis Dzintars un vēl citi.
Kā tiek pamatota kritiskā attieksme pret "Progresīvajiem"? Pilnīgi un galīgi esot nepieņemama viņu ideoloģija. To dēvē par kreiso liberālismu, tas esot gaužām bīstams Latvijai. Patiesībā gan liekas, ka "tēvzemiešus' satrauc "progresīvo" nostāja ģimenes jautājumos, viņu liberālā, iecietīgā attieksme pret homoseksuāļiem, dzimumu maiņu un citiem līdzīgiem jautājumiem. Skaidrs, ka šajos jautājumos "Progresīvie" ir pilnīgs pretstats "tēvzemiešiem", kas neatbalsta civilās savienības likumu, negrib pieļaut, ka viendzimuma pāri varētu veidot ģimeni utt. Domstarpības minētajos jautājumos var apgrūtināt sadarbību. To nevar noliegt. Radikāls liberālisms vienā pusē un tikpat radikāls konservatīvisms otrā pusē. Katram sava taisnība, katram savi atbalstītāji, un abām pusēm ar to nostāju jārēķinās.
Es šoreiz negribu vērtēt, kam vairāk taisnības, kam mazāk. Taču gribu jautāt, vai uzskati ģimenes jautājumos ir galvenais par ko pašreizējos apstākļos vajadzētu debatēt Saeimas deputātiem? Vai šie uzskati ir izšķirošais un galvenais faktors, kam vajadzētu noteikt iespēju veidot koalīciju un strādāt vienā valdībā? Vai nostāja šajos jautājumos ir svarīgāka par attieksmi pret nodokļiem, korupciju, Krievijas agresiju Ukrainā, ekonomiskajām grūtībām, ko piedzīvojusi valsts? Vai likums par civilo savienību jāpaceļ augstāk par programmatiskām nostādnēm valsts drošības jautājumos?
Manuprāt, Saeimas deputātiem vajadzētu redzīgākām acīm palūkoties, kas notiek mūsu pašu valstī un tepat blakus aiz robežām. Krievijas karš Ukrainā turpinās, Putins vēl aizvien līdzinās gorillai, kas ķetnā tur granātu un draud uzspridzināt visus, kas pretosies viņa alkatīgajām vēlmēm. Viņa spēki izsīkst, taču nav garantijas, ka ukraiņiem vieniem pašiem izdosies mērkaķim atņemt granātu. Lai pasaulē atjaunotu mieru un drošību, ļoti iespējams, ka būs nepieciešama vēl ciešāka NATO, visas demokrātiskās pasaules iejaukšanās Ukrainas notikumos. Tas nozīmē, ka karš var atnākt arī uz Latviju. Bet vai mēs esam tam pilnībā gatavi? Vai esam pievarējuši 5. kolonnu? Vai Saeimas deputātus neuztrauc tas, ka Rīgas namus apķēpā ar Krievijas simboliem, dedzina ēkas, kurās dzīvo ukraiņi, sit viņu mašīnas, plēš Ukrainas karogu?
Šie huligāniskie izlēcieni, protams, ir sīkums salīdzinājumā ar tautas vairākuma gatavību atbalstīt Ukrainu. Tomēr tie liecina, ka 5. kolonna ir tepat blakus. To apstiprina arī tas, ka turpat vai trešā daļa Latvijas pilsoņu nobalsoja par tādām partijām, kuras raisa šaubas par to attieksmi pret valsts drošību. Ilggadīgā parlamenta iemītniece "Saskaņa" neiekļuva Saeimā tikai tāpēc, ka pauda atbalstu Ukrainai. "Saskaņas" vietā krievvalodīgie pilsoņi priekšroku deva daudz radikālākajai Rosļikova partijai. Vai tas nevienu nemudina uz pārdomām?
Un kā ar ekonomisko krīzi, kas vēl aizvien plosās? Vai parlamentāriešus nesatrauc tas, ka iedzīvotāju patriotismu drupina dārdzība, inflācija un daudzas nejēdzības, kas labi ieraugāmas laukos, izglītības, medicīnas un citās jomās? Vai šādos apstākļos jaunievēlētajam parlamentam nevajadzētu apvienot visus demokrātiskos spēkus un veidot spēcīgu valdību, efektīvi gādāt par drošību, panākt drīzāku ekonomisko sarežģījumu pārvarēšanu?
Diemžēl, spriežot pēc attieksmes pret "Progresīvajiem", daļai deputātu seksuālo minoritāšu jautājumi liekas svarīgāki par valsts drošību un ekonomiku. Dažos prātos naids pret citādajiem tā sabriedis, ka, šķiet, zākātu gejus un lezbietes līdz pat brīdim, kad uz Rīgas namiem kristu bumbas tāpat kā Kijivā.
Bet nu padomāsim nopietni! Cik lielu sabiedrības daļu skar, piemēram, karstās diskusijas par viendzimuma laulībām? Manuprāt, tikai dažus procentus sabiedrības. Lielum lielākajai daļai ļaužu tas ir pilnīgi mazsvarīgs jautājums. Divu puisiešu vai divu zelteņu vēlme dzīvot kopā ir pēdējais sīkums salīdzinājumā ar to, kā ceļas maksa par elektrību, gāzi, pārtiku. Tad kāpēc Aleksandrs Kiršteins, Jānis Dombrava, Raivis Dzintars vairāk nopūlas ar civilās savienības likuma bremzēšanu nekā ar saimniecisku problēmu risināšanu? Kāpēc nevar tāpat kā daudzviet Eiropā pieņemt šo likumu un ļaut, lai cilvēki dzīvo, kā vēlas?
Asa diskusija izraisījās par dažu "Progresīvo" izteikumiem dzimuma mainīšanas jautājumā. Bet cik daudzus cilvēkus tas skar un cik daudzus tas interesē? Nupat presē parādījās ziņa, ka šogad dzimumu mainījuši 12 cilvēki, to vidū viens nepilngadīgais. Vai šie 12 cilvēki var sagraut sabiedrības morālos pamatus? Kādēļ dažu personu izteikumus par šiem jautājumiem izmantot, lai tracinātu sabiedrību un zākātu visu "Progresīvo" partiju?
Cik pamatotas ir runas par to, ka "kreisie liberāļi" varot sagraut ģimenes institūtu? Bet kurš ticēs, ka simts vai pāris simti viendzimuma ģimeņu var kaut ko tādu izdarīt? Vai simti tūkstoši vīriešu, kas mīl sievietes, metīsies laulībā ar vīrieti tikai tāpēc, ka pieņems civilās savienības likumu? Jaunekļi beigs mīlēt meitenes? Vīri pametīs sievas un kļūs homoseksuāli? Lūdzu, stingrās tikumības sargi, miniet kaut vienu racionālu pierādījumu tam, ka seksuālo minoritāšu tiesību ierobežošana ir tik svarīga, ka par to jādomā vairāk nekā par valsts drošību, nodokļiem, elektrības cenu, Latvijas ekonomisko atpalicību no Igaunijas, Lietuvas! Bet varbūt no saviem kaimiņiem atpaliekam tieši tāpēc, ka daudzi parlamentārieši, elsdami, pūzdami, savus spēkus un enerģiju tērē citādo apkarošanai, nevis nopietnu problēmu risināšanai?
Ja kādam patiešām rūp ģimenes stiprums, bērnu dzimstība, tad pirmām kārtām vajag domāt par to, lai jaunās ģimenes var tikt pie mājokļa, lai pietiek vietu bērnudārzos, lai vecākiem tiktu sniegts visplašākais atbalsts. Bet kāda ir reālā situācija, piemēram, Rīgā? Vai visi vecāki var saviem mazuļiem dabūt vietu dārziņā? Vai jauna ģimene var tikt pie mājokļa? Vai daudzu jaunu cilvēki cerības par kopdzīvi, bērnu pulciņu nenokauj minētās grūtības, nevis tas, ka kaut kur kopā dzīvo divi viena dzimuma cilvēki?
Ir vēl viena nelaime, kas nesalīdzināmi vairāk posta sabiedrības morāli, grauj ģimenes, mazina dzimstību. Tas ir alkoholisms un narkomānija. Kāpēc deputātus neuztrauc tas, ka Latviju sāk dēvēt par "zemi, kur dzer", jo pie mums alkohola patēriņš lielāks nekā visās citās Eiropas valstīs? Kā sabiedrisko morāli ietekmē tie vecāki, kuri ļaujas alkohola varai, kaujas, šķiras, savas atvases neaprūpē, jau no mazotnes pieradina pie izlaidības un narkotikām? Vai jums, Dzintar, Kirštein, Dombrava, neliekas, ka alkohols simtreiz vairāk drupina ģimenes spēku nekā tie retie viendzimuma pāri, kas dzīvo kopā? Kāpēc jūs, dižie morāles, ģimenes sargi ar nevaldāmu kaismi karojat pret Stambulas konvenciju, civilās savienības likumu, bet neko nedarāt, lai ierobežotu alkoholismu un narkotiku izplatību?
Starp "Progresīvajiem" ir dažādi cilvēki. Blakus tādam augsta līmeņa intelektuālim kā profesors Andris Sprūds ieraugāmi aktīvisti, kas pauduši apšaubāmus uzskatus par latviešu valodu, nepilsoņu tiesībām, sola lauksaimniecību tik pamatīgi "zaļināt", ka valsts paliktu bez savas pārtikas. Bet vai citās partijās nav radikāļu, ekstrēmistu? Vai visi ir tik korekti, ka nekad neko apšaubāmu nav laiduši pār lūpām? Vai visi "tēvzemieši" taisni kā sveces? Vai atsevišķiem šis partijas biedriem un atbalstītājiem nav bijuši krimināli piedzīvojumi maksātnespējas lietās?
Un kā ar Apvienotā Saraksta deputātiem? Visi skaidri kā rīta rasa? Starp deputātiem nav tādu kungu, kas vēl pavisam nesen slavēja Aivaru Lembergu?
Domāju, ka visās partijās ir dzīvi cilvēki ar savu individuālo pārliecību, arī apšaubāmiem, savdabīgiem uzskatiem atsevišķos jautājumos. Tāpēc uzmanība būtu pievēršama partijas kopējai pozīcijai, programmas pamatprincipiem, nevis viena vai otra biedra izteicieniem. Valdības veidošanas gadījumā svarīga spēja elastīgi sadarboties ar citām partijām, gatavība atteikties no stūrainiem, specifiskiem principiem, vēlme vienoties par galveno – kopīgu darbu ar mērķi stiprināt valsts drošību, sekmēt ekonomiskās krīzes pārvarēšanu. Ja "Progresīvie" ar nagiem un zobiem turētos pie saviem principiem ģimenes, "zaļuma" jautājumos, tad, iespējams, viņiem jāpaliek ārpus koalīcijas. Ja viņi būtu gatavi palikt sānis savus īpašos uzskatus un atbalstītu kopīgi izstrādāto valdības deklarāciju, tad nav saprotams, kāpēc viņi nevar papildināt valdošo koalīciju, vairojot tās spēku.
Protams, valdību var veidot arī trīs partijas. Kādu brīdi vairākums būtu nodrošināts. Bet vai tas garantēts uz ilgu laiku? Cik ilgi spētu darboties tāda valdība? Cik stipra tā būtu?
Ir pamats domāt, ka mēģinājumi atstumt "Progresīvos" no dalības valdības veidošanā ir saistīti ar atsevišķu politisko spēku tālejošiem plāniem, vēlmi iedragāt Krišjāņa Kariņa prestižu, dabūt viņu prom no premjera amata. Ļoti iespējams, ka šādus plānus kaldina ne tikai opozicionāri, bet arī "tēvzemieši", kam Kariņa ietekmes nostiprināšanās sagādā galvas sāpes. "Jaunā Vienotība" ir politiskais spēks, kas savos programmatiskajos uzskatos pauž daudzas liberālas, nevis konservatīvas nostādnes. Tāpēc tos, kuri sevi uzskata par stingriem konservatīvajiem, Kariņa panākumi kaitina. Tieši tāpēc viņi negrib pieļaut, ka valdības koalīcijā būtu arī otrs liberāls spēks – "Progresīvie". Manuprāt, tieši te meklējams izskaidrojums tam, kāpēc "Progresīvie" tiek demonizēti.
Koalīciju veidojošo partiju ēšanās "Progresīvo" jautājumā noteikti sagādā lielu prieku tiem, kuri netiek aicināti pie sarunu galda. Nedomāju, ka Lemberga "zaļzemnieki" ir gatavi visus četrus gadus sēdēt opozīcijā. Arī Aināram Šleseram tāda nīkuļošana diezin vai ietu pie sirds. Tāpēc kuluāros, pirtiņās un klusos saietos, iespējams, tiek loloti plāni par dažādām izmaiņām pašreizējo spēku izvietojumā. Labi atceramies, kā sadrupa Reformu partija un vēl citas. Kas var galvot, ka no "Vienotības" pēkšņi nenošķeļas kāds sešnieks tāpat kā no kādreizējās Valda Zatlera partijas? Ne velti skan viltīgi mājieni, ka "vienotībnieki" nemaz neesot tik vienoti, ka par premjeru varētu bīdīt nevis Kariņu, bet Edgaru Rinkeviču.
Kas var galvot, ka nesašķīst Apvienotais Saraksts? Vai tad šajā komandā nav ieraugāmi kungi, kas vēl pavisam nesen sēdēja kopā ar tiem, kuri palika uzticīgi Lembergam? Vai nevar gadīties, ka pēkšņi vienam otram atdzimst simpātijas pret saviem bijušajiem kompanjoniem? Ja valdošajās frakcijās sāktos tektoniski procesi, opozīcijai pavērtos iespējas dažādiem manevriem, līdz pat oligarhu varas atjaunošanai. Tādas iespējas būtu stipri plašākas, ja valdību veidotu tikai trīs partijas. Pietiktu ar četru deputātu aizvilināšanu sānis, lai tā zaudētu vairākumu un tiktu gāzta. Bet "Progresīvo" līdzdalība valdībā apgrūtinātu šādu nodomu īstenošanu.
Kariņa vēlme veidot četru partiju koalīciju ir saprotama un pamatota. Plašāka koalīcija ļautu valdībai darboties drošāk, straujāk veikt pārmaiņas, kas nepieciešamas krīzes pārvarēšanai. Ja to balstītu tikai neliels vairākums, gan iekšējai, gan ārējai opozīcijai rastos iespējas torpedēt vajadzīgu lēmumu pieņemšanu. Premjers nonāktu dažādu subjektīvu iegribu atkarībā.
Es domāju, ka arī sabiedrības vairākums ir ieinteresēts spēcīgas valdības tapšanā. Tāda valdība raisītu lielākas cerības uz krīzes pārvarēšanu. Ja tomēr Kariņa nodomi veidot četru partiju koalīciju tiks torpedēti, šīs cerības var palikt nepiepildītas. Tādā gadījumā sabiedrības neapmierinātība ar valdošajiem tikai palielināsies, 5.kolonna nostiprināsies. Tāds iznākums ir tieši tas, kas vajadzīgs Latvijas nelabvēļiem. Manuprāt, šie aprēķini ir vēl viens "Progresīvo" zākāšanas cēlonis.
Kas secināms? "Progresīvie" tiek demonizēti nevis tāpēc, ka ir drauds Latvijai, kā apgalvo Hermanis un vairāki Saeimas deputāti, bet tāpēc, ka partijas – "tēvzemieši" un Apvienotais Saraksts – domā pirmām kārtām par savām partejiskajām interesēm, nevis valsti. Tā ir šauri egoistiska, bīstama politika, kas apdraud Latvijas drošību, nevar sekmēt drīzu ekonomisko problēmu pārvarēšanu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!