14. Saeimas vēlēšanas aizvadītas, un ar patiesu interesi turpmākos četrus gadus vērosim, kā Saeimā ievēlētajām partijām veiksies ar priekšvēlēšanu solījumu turēšanu. Pati priekšvēlēšanu sacensības būtība ir kaut ko solīt un piedāvāt. Cenšoties pievērst potenciālo vēlētāju uzmanību, to dara visi politiskie spēki un katrs politiķis. Šobrīd vēl noslēguma fāzē rit sarunas par valdības un koalīcijas veidošanu. Ņemot vērā jaunievēlēto politiķu uzskatus, ieceres un solījumus, šis process prasa laiku un pietiekami daudz kompromisu no visām iesaistītajām partijām. Vai un kā likums ierobežo politiķu solījumus un to atbilstību realitātei? Kas draud par sabiedrības maldināšanu? Un kurš noteiks, kad politiskais spēks vēlētājus maldinājis apzināti un kad solījumus nav izdevies īstenot objektīvu apstākļu dēļ?
Priekšvēlēšanu retorika var būt dažāda: no vispārīgi konservatīvas līdz radikāli populistiskai, kam raksturīga tieša un asa līdzšinējās varas kritika un kas bieži iet rokrokā ar neizpildāmiem solījumiem – lielākoties par sociāli nozīmīgiem vai sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Bieži vien šādi populistiski solījumi paliek tikai uz papīra. Tāda politiķu rīcība tiek apzīmēta kā vēlētāju apkrāpšana, un vēlētājam gluži dabiski var rasties jautājums – cik godīgi ir tā darīt un kurš par to atbildēs, ja vispār kāds atbildēs?
Kā zināms, pie atbildības var saukt tikai tad, ja pārkāpumu definē likuma ietvars. Lai kāda darbība ar likumu tiktu atzīta par prettiesisku, vispirms ir jākonstatē tās kaitīgais raksturs. Tātad vispirms jāsaprot, vai vispār ir iespējams definēt situācijas, kad politiķis ar saviem priekšvēlēšanu solījumiem pārkāpj likumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!