14. Saeimas vēlēšanas aizvadītas, un ar patiesu interesi turpmākos četrus gadus vērosim, kā Saeimā ievēlētajām partijām veiksies ar priekšvēlēšanu solījumu turēšanu. Pati priekšvēlēšanu sacensības būtība ir kaut ko solīt un piedāvāt. Cenšoties pievērst potenciālo vēlētāju uzmanību, to dara visi politiskie spēki un katrs politiķis. Šobrīd vēl noslēguma fāzē rit sarunas par valdības un koalīcijas veidošanu. Ņemot vērā jaunievēlēto politiķu uzskatus, ieceres un solījumus, šis process prasa laiku un pietiekami daudz kompromisu no visām iesaistītajām partijām. Vai un kā likums ierobežo politiķu solījumus un to atbilstību realitātei? Kas draud par sabiedrības maldināšanu? Un kurš noteiks, kad politiskais spēks vēlētājus maldinājis apzināti un kad solījumus nav izdevies īstenot objektīvu apstākļu dēļ?
Priekšvēlēšanu retorika var būt dažāda: no vispārīgi konservatīvas līdz radikāli populistiskai, kam raksturīga tieša un asa līdzšinējās varas kritika un kas bieži iet rokrokā ar neizpildāmiem solījumiem – lielākoties par sociāli nozīmīgiem vai sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Bieži vien šādi populistiski solījumi paliek tikai uz papīra. Tāda politiķu rīcība tiek apzīmēta kā vēlētāju apkrāpšana, un vēlētājam gluži dabiski var rasties jautājums – cik godīgi ir tā darīt un kurš par to atbildēs, ja vispār kāds atbildēs?
Kā zināms, pie atbildības var saukt tikai tad, ja pārkāpumu definē likuma ietvars. Lai kāda darbība ar likumu tiktu atzīta par prettiesisku, vispirms ir jākonstatē tās kaitīgais raksturs. Tātad vispirms jāsaprot, vai vispār ir iespējams definēt situācijas, kad politiķis ar saviem priekšvēlēšanu solījumiem pārkāpj likumu.
No tiesību viedokļa raugoties, var uzskatīt, ka tām partijām, kas kandidē uz iekļūšanu Saeimā, likums uzliek par pienākumu izteikt priekšvēlēšanu solījumus. Likuma par Saeimas vēlēšanām 11. panta 2. punktā noteikts, ka partijām jāiesniedz Centrālajai vēlēšanu komisijai visu sarakstā ietverto kandidātu parakstīta priekšvēlēšanu programma, kuras apjoms nedrīkst pārsniegt 4000 iespiedzīmes. Priekšvēlēšanu solījumi nedrīkst saturēt aicinājumus uz naida kurināšanu, militāra konflikta izraisīšanu, pret Latvijas Republiku vērstus aicinājumus vai neslavas celšanu, par ko Krimināllikumā ir paredzēta atbildība, bet citi saturiskie ierobežojumi nav noteikti. Līdz šim nav zināmi gadījumi, kad kāds politiskais spēks vai topošais politiķis ar Krimināllikumu noteiktās robežas būtu rupji pārkāpis.
Jā, varētu uzskatīt, ka maldinoši priekšvēlēšanu solījumi kaitē sabiedrībai. Taču nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem tie būtu nosakāmi par maldinošiem. Kad un kādos apstākļos tie iegūst maldinošu raksturu? Vai šie solījumi nav izpildīti pilnībā? Bet varbūt tikai daļēji? Un kā attiekties pret priekšvēlēšanu solījumiem, kurus nevar īstenot objektīvu iemeslu dēļ? Piemēram, politiskā partija un konkrētais politiķis nemaz netiek ievēlēts Saeimā. Varbūt deputāta kandidāts tiek ievēlēts, bet darbojas opozīcijā, un, kā zināms, opozīcijā ir visai ierobežotas iespējas īstenot savus politiskos mērķus. Pat darbs pozīcijā un attiecīgās tautsaimniecības nozares ministrijas pārraudzīšana negarantē priekšvēlēšanu solījumu izpildi.
Līdz šim nevienai politiskajai partijai nav izdevies iegūt Saeimā absolūto balsu vairākumu. Tas nozīmē, ka jāveido koalīcija ar partijām, kam ir līdzīgi politiskie mērķi. Bet tas nenodrošina vienbalsību un kompromisa iespēju pilnīgi visos partijas programmas jautājumos. Piemērs no nesenas pagātnes: iepriekšējās vēlēšanās viena no politiskajām partijām solīja dubultot mediķu atalgojumu. Solījums pilnībā netika īstenots. Taču objektīvi jāņem vērā, ka vajadzības ir dažādas, to ir daudz, un konkrētā solījuma izpilde saistīta ar valsts budžetā pieejamo finansējumu. Cits jautājums, vai tas iepriekš nebija paredzams un vai dotais solījums vispār bija reāli izpildāms.
Arī iepriekš ir izskanējuši rosinājumi paredzēt administratīvo vai kriminālatbildību par vēlētāju apkrāpšanu ar populistiskiem priekšvēlēšanu solījumiem. Tomēr es šim viedoklim nepiekrītu. Viena no demokrātijas pamatvērtībām ir vārda brīvība. Kaut arī vārda brīvības jēdzienam ir robežas un saturs, ar atbildības noteikšanu par populistiskiem priekšvēlēšanu solījumiem tiktu nesamērīgi ierobežota vārda brīvība un novērsta uzmanība no sabiedrības neieinteresētības un neizglītotības politiskajos procesos. Pieņemu, ka vairums vēlētāju nemaz nav lasījuši politisko partiju programmas un izvēli izdara, balstoties uz iracionāliem apsvērumiem, piemēram, uz deputātu kandidātu atpazīstamību, reputācijas novērtējumu, atspoguļojumu masu medijos.
Sabiedrības politisko pasivitāti nevar aizstāt ar vārda brīvības ierobežošanu priekšvēlēšanu "solītājiem". Tas nav ne taisnīgi, ne samērīgi demokrātisku vēlēšanu izpratnē. Turklāt populistiski priekšvēlēšanu solījumi paveic arī ko labu – tie spēj uzrunāt daļu ierasti pasīvu vēlētāju apstākļos, kad kopējā vēlētāju aktivitāte ir ļoti zema. Tiesa, šādu solījumu īstenošana vairumā gadījumu izmaksā ārkārtīgi dārgi. Piemēram, viens no bijušā Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa priekšvēlēšanu solījumiem bija uzbūvēt žogu uz robežas ar Meksiku. Žoga izbūve izrādījās pārāk dārga pat ASV.
Vēlētāju spēju orientēties politisko solījumu izpildē un kvalitātē Latvijā būtiski apgrūtina politiķi, kuri regulāri maina savu piederību politiskajām partijām, un fakts, ka vieni politiskie spēki izzūd, bet to vietā nāk citi. Jaunas vēlēšanas kā likums nāk ar jauniem kandidātu sarakstiem un jauniem solījumiem. Arī ar jaunu vilšanās iespēju. Un tomēr priekšvēlēšanu solījumi ir viens no demokrātijas elementiem, bet vēlētājam ir jābūt spējīgam novērtēt simpatizējoša politiķa vārdu saturu un gatavību atdot par to savu balsi. Jebkurš priekšvēlēšanu solījums ir tikai solījums, un vēlētājam tas ir jāapzinās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!