Raitis Logins: Nodarbināt cilvēku Latvijā ir trešā dārgākā opcija Ziemeļeiropā  (7)

Lietuvā nodokļu slogs uz darbinieku ir 37%, bet Igaunijā tas ir 38%. Tas nozīmē, ka mūsu kaimiņvalstis ir pievilcīgākas investoriem un arī darba ņēmējiem, kas saņem lielāku atalgojumu par darbu. Abās pārējās Baltijas valstīs ir arī augstāks atalgojums šogad 2. ceturksnī vidējā bruto darba samaksa Lietuvā bija 1781 eiro par pilnas slodzes darbu, Igaunijā – 1693 eiro, bet Latvijā – 1362 eiro (Centrālās Statistikas pārvaldes (CSP) dati) pirms nodokļu nomaksas.

"Grant Thornton Baltic" ietilpst vienā no lielākajiem pasaules finanšu konsultāciju kompāniju tīkliem, kas apkalpo klientus visos pasaules reģionos, tāpēc arī varam ikdienā izjust mūsu valsts nodokļu politikas priekšrocības vai trūkumus. Daži procentpunkti vairāk darbaspēku nodokļiem salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju ārvalstu investoriem ir signāls par izmaksu palielinājumu, kā rezultātā krītas Latvijas konkurētspēja Baltijas līmenī. Un ne tikai – vienlaikus tas samazina jau darbojošos Latvijā uzņēmumu konkurētspēju starptautiskā mērogā un eksporta tirgos, jo darbaspēks un ar to saistītās izmaksas veido nozīmīgu uzņēmuma bilances daļu un būtiski ietekmē pakalpojuma vai produkta gala cenu.

Darbaspēka nodokļiem ir liela fiskālā ietekmē uz valsts un pašvaldību budžetiem, kas arī visticamāk ir galvenais iemesls, kāpēc jau gadiem notiek diskusijas par to būtisku samazināšanu, bet līdz drosmīgiem lēmumiem politikas veidotāji tomēr netiek. Saskaņā ar CSP datiem kopējās valstī darbaspēka izmaksas uz gandrīz 850 tūkstošiem darbavietu 2021.gadā veidoja 13,6 miljardus eiro.

Zemās minimālās algas dēļ ārvalstu investori maldīgi Latviju var uztvert kā zemi atalgota darbaspēka valsti Eiropas Savienībā, kas neatbilst reālajai situācijai. Akūtā darbaspēka trūkuma rezultātā darba devēji ir palielinājuši atalgojuma likmes zemākās kvalifikācijas darbiniekiem, kā arī izmanto rekrutēšanas kompāniju pakalpojumu, piesaistot darbaspēku no citām valstīm, piemēram, no Ukrainas un Baltkrievijas un citām postpadomju valstīm. Līdz ar to minimālās algas likmes vairāk attiecas uz valsts un pašvaldību sektoru, kur amata atalgojums tiek piesaistīts minimālajai algai valstī, kā arī reģioniem, kur vēl joprojām saglabājas zems atalgojums, salīdzinot ar Rīgu un Pierīgu.

Ja vēlamies palielināt mūsu uzņēmēju eksporta potenciālu starptautiskā mērogā un Latvijas konkurētspēju ārvalstu kapitāla piesaistē, tad valstij būtu jāizvēlas, kuru ceļu iet – audzēt valsts labklājību uz šķietami lētā darbaspēka fona vai arī izvēlēties darbaspēka nodokļu sistēmu, kas ļautu konkurēt vismaz Igaunijas un Lietuvas līmenī, lai piesaistītu ārvalstu kapitāla kompānijas, kurām svarīga ir talantu piesaiste, piemēram, IT, tehnoloģiju, zinātnes un inovāciju jomā.

Priekšlikumi konkurētspējas uzlabošanai

Pirmkārt, jāmaina princips, ka nodarbināt Latvijā darbinieku ir dārgi. Jaunajai valdībai kā vienu no prioritātēm veicamo darbu sarakstā būtu jāizvirza darbaspēka nodokļu sloga mazināšanas turpināšanu (samazinājums pēdējos desmit gados ir aptuveni 2,7 procentpunkti). Samazinot to par pāris procentpunktiem līdz Lietuvas līmenim, ieguvēji būtu visi – uzlabotos Latvijas konkurētspēja, pieaugtu ārvalstu investoru interese un pakārtoti palielinātos valsts budžeta ienākumi, efektīvāk tiktu risinātas zemā atalgojuma problēmas, mazinot ienākumu nevienlīdzību un nabadzības riskus, kā arī uzlabojot dzīves kvalitāti. Lai gan Rīgas metropolē atalgojuma līmenis ir būtiski augstāks, minimālās algas saņēmēju īpatsvars vēl joprojām saglabājas augsts reģionos, piemēram, tādās nozarēs kā lauksaimniecība, tirdzniecība u.tml.

Otrkārt, jāpalielina neapliekamais minimums līdz ar minimālās algas palielināšanu. Eiropas Savienībā Latvija saistībā ar patreiz valstī esošo minimālo algu 500 eiro apjomā ierindojas vienā no trim pēdējām vietām. Tikko Saeima trešajā lasījumā Darba likumā atbalstīja minimālās algas palielināšanu līdz 620 eiro no nākamā gada, kas ļaus kaut nedaudz pietuvoties citu Eiropas valstu līmenim. Vienlaikus ar šo soli ir jāatrod iespēja pielīdzināt minimālajai algai arī neapliekamo minimumu – tas neuzliktu papildu slogu darba devējiem, tomēr valsts un pašvaldību budžetam būtu jārēķinās ar mazākiem ieņēmumiem un kompensējošo mehānismu meklēšanu.

Treškārt, jāizstrādā viegli administrējams nodokļu režīms saimnieciskās darbības veicējiem, individuāliem komersantiem un mazajiem uzņēmumiem. Piemēram, iedzīvinot tā saucamo saimnieciskās darbības ieņēmumu kontu. Konts paredzēts, lai mazais uzņēmējs no uzņēmuma apgrozījuma ieskaitītu valsts budžetā noteiktu procentu likmi bez grāmatvedības atskaišu iesniegšanas un administrēšanas.

Ceturtkārt, jāpārskata progresīvo iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmju robežvērtības. Ja vēlamies piesaistīt ārvalstu kapitāla uzņēmumus, kas ražo augstas pievienotās vērtības nišas produkciju, virzīties prom no mīta par Latviju kā zemi atalgota darbaspēka valsti un nezaudēt mūsu pašu talantīgos un augsti kvalificētos speciālistus, tad jārada atbilstoša un konkurētspējīga darbaspēka nodokļu bāze.

Jebkuras izmaiņas un nodokļu samazināšana rada fiskālu ietekmi uz valsts ienākumiem. Tomēr ir jāskatās ilgtermiņā un valsts ilgtspējīgas attīstības virzienā. Daudzas Ziemeļeiropas valstis pēdējos desmit gadus ir pieņēmušas politiskus lēmumus būtiski mazināt nodokļu slogu vidējam atalgojumam – piemēram, Zviedrija, Somija, Lietuva un Dānija, vienlaikus sekmējot valsts ekonomisko izaugsmi. Latvija ir izvirzījusi mērķi būt Baltijas ekonomikas centrs, kuru par savu mājvietu izvēlas arvien vairāk uzņēmumu un kas ļauj veiksmīgi attīstīties pašu uzņēmumiem. Nodokļu reforma tam ir atslēga. Vienlaikus tā ir iespēja mazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru, iedzīvotāju emigrāciju uz ārvalstīm, kā arī priekšnoteikums lielākai iedzīvotāju ekonomiskajai aktivitātei un jaunu uzņēmumu dibināšanai.