Vēl nupat priecājāmies par demokrātisko partiju panākumiem Saeimas vēlēšanās. Likās, ka taps spēcīga koalīcija Krišjāņa Kariņa vadībā, ka jaunā valdība turpinās eiropeisko kursu, pārvarēs krīzi, pildīs priekšvēlēšanu solījumus un dos jaunu cerību Latvijas iedzīvotājiem.
Bet ko mēs redzam tagad, kad pagājis mēnesis pēc vēlēšanām un risinās sarunas par jaunās valdības izveidi?
Diemžēl atklātībā nonākušās ziņas nekādu optimismu nevieš un liek domāt, ka tur, pašās augšās, pilīs un lepnākajos namos tiek spēlēts teātris, nevis nopietni domāts par valsts nākotni. Gandrīz visu mēnesi jaunievēlētie, labi apmaksātie tautas kalpi spriedelējuši vienīgi par to, ko darīt ar "Progresīvo" partiju un kā pārvaldīt enerģētikas, vides un klimata jomu. Izskatās, ka viņus neuztrauc ne inflācija, ne dārdzība, ne ļaužu bažas par to, kā pārdzīvot ziemu. Viņiem galvenais ir, kā savā ietekmē dabūt naudīgākās nozares, tikt pie brangāka kumosa un nepalaist pie dzīru galda lieku ēdāju – tādu jaunpienācēju kā "Progresīvo" partija.
Visvairāk uztrauc tas, ka jau tagad, koalīcijas veidošanas sākumā, topošās valdošās koalīcijas deputāti aizmirst priekšvēlēšanu solījumus, kas ir sava veida vienošanās starp pilsoņiem un viņu izraudzītajiem deputātiem. Diemžēl pirmkārt tas jāsaka par Kariņa kungu, kas gatavojas kļūt par valdības vadītāju. Pirms Saeimas vēlēšanām viņš pat neieminējās, ka plāno paplašināt valdību un dibināt jaunu ministriju, kas pārvaldītu enerģētiku, vidi, klimatu un vēl kaut ko līdzīgu. Tagad viņš pasludina – es varētu jums sagādāt elektrību, gāzi, bet tas jums, pilsoņi, prasīs lielākus izdevumus, jo vajadzīgs vēl viens ministrs.
Šāda nostāja ir pārsteidzoša. Man liekas, ka Kariņa kungs ir aizmirsis dažas elementāras patiesības, to, ka viņš attiecībā pret pilsoņiem ir tikai darba ņēmējs, ka viņam jāpilda vienošanās, kas slēgta pirms vēlēšanām. Ja tolaik netika runāts par valdības paplašināšanu, tad kādas tiesības būvēt jaunu ministriju, kas agri vai vēlu prasīs jaunus budžeta izdevumus, naudu no pilsoņu kabatām?
Kariņa kungam palīgos gan steidzas Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis. Viņš apgalvo, ka jaunas ministrijas izveide nepalielinās izdevumus pārvaldei. Bet vai tās nav naivas iedomas, maigi izsakoties? Pirmajos mēnešos, iespējams, izdevumi daudz nepalielināsies. Bet kā būs vēlāk? Vai jaunai ministrijai nebūs vajadzīgas telpas, mēbeles, datori, autiņi, apkalpojošais personāls? Un vēl pēc kāda laika? Vai nebūs vajadzīgi konsultanti, juristi, sabiedrisko attiecību nodaļa? Kurš ministrs iztiek bez visa tā? Kuram ministram nav draugu, radu, partijas biedru, kas meklē labi apmaksātu darbu ar iespējām paceļot uz valsts rēķina?
Iespējams, Kariņam taisnība, ka enerģētikas attīstībai vajadzīga visu ar šo jautājumu saistīto departamentu koncentrēšana vienas ministrijas pakļautībā. Bet vai tāpēc vajadzīga jauna ministrija? Vai šos departamentus nevar koncentrēt, teiksim, zem pašreizējās Ekonomikas ministrijas spārniem? Vai ierēdņi, kas vada apvienojamos departamentus, strādās labāk, ja virs viņiem noliks ministru? Vai ministrs būs šīs jomas speciālists? Gudrāks, vairāk pieredzējis enerģētikas jautājumos nekā ierēdņi, kas strādā šajā jomā?
Pat ja jaunas ministrijas veidošana nekādus lielos papildu līdzekļus neprasīs, tā ir apšaubāma iecere, jo dod bīstamus signālus visai valsts pārvaldes sistēmai. Tāda rīcība liek saprast – ierēdniecības armijas paplašināšana ir pilnīgi pieļaujama.
Bet vai tiešām pieļaujama?
Kā labi zināms, valsts iedzīvotāju skaits samazinās, no visām pusēm nāk informācija, ka vajadzīgi darbinieki policijā, armijā, skolās. Uzņēmēji uztraucas, ka nav atrodami inženieri, celtniecības speciālisti. Vai šādos apstākļos nevajadzētu papurināt jau esošās ministrijas, to departamentus, kas pilni ar padomniekiem, sabiedrisko attiecību kārtotājiem, juristiem? Lai kāda daļa ļaužu beidz kafijošanu siltos kabinetos un dodas darīt reālu darbu policijā, skolās, armijā. Diemžēl Krišjānis Kariņš liek saprast – mēs vēl vairāk paplašināsim šo armiju. Tātad turpināsies iepriekšējos gados vērotā prakse, kad zem svītras palikušajiem deputātu kandidātiem tiek sagādātas siltas ligzdiņas kādā valsts iestādē, un tiem nevajag sevi nomocīt, strādājot skolā, policijā, ražošanā. Turpināsies partiju cīņa par ministrijām nevis tāpēc, lai realizētu savu programmu, bet gan tāpēc, lai iegūtu vairāk silto vietiņu savu atbalstītāju iepriecināšanai.
Izskatās, ka drīz vien Latvijai policijas rindu papildināšanai, armijas vienību piepildīšanai un pat bērnu skološanai vajadzēs importēt vjetnamiešus, ķīniešus vai arābus. Bet "patriotiskie, smalkie" latvieši, kafiju malkodami un nagus vīlēdami, administrēs ministrijās, konsultēs savus priekšniekus un sniegs intervijas viņu vietā. Priekšniekiem pašiem nebūs ne savas runas jāsacer, ne likumi jāpārzina, ne jāprot skaidri izteikties latviešu valodā. Viņiem vajadzēs vien labi izskatīties un spoži reklamēties, lai gūtu panākumus vēlēšanu kaujās. Visu citu izdarīs viņu nolīgtais apkalpojošais personāls un tā algotās privātfirmas.
Topošās koalīcijas plašās diskusijas par administratīvajiem jautājumiem liek domāt, ka valsts attīstību, spožus rezultātus enerģētikā un citās jomās var panākt ar birokrātiskām metodēm, pārmaiņām nozares vadībā. Bet vai ierēdņi gādā malku, gāzi, elektrību? Manuprāt, ierēdņi, pat ne paši svarīgākie – ministri, neražo preces, nepelna naudu, nemaksā nodokļus. To dara uzņēmēji. Vai tas nenozīmē, ka valdībai ir tikai viens uzdevums – radīt veicinošus apstākļus uzņēmēju darbam? Manuprāt, nekas vairāk no valdības netiek prasīts. Ja turamies pie liberālisma principiem, tad jāsaprot – jo mazāka valdības iejaukšanās saimnieciskajos jautājumos, jo sekmīgāk var strādāt tie, kuri rada materiālās vērtības, maksā nodokļus. Uzņēmēja darbu veicinošus apstākļus var radīt gan ministrija, gan attiecīgais departaments. Nav svarīgi, kādu amatu ieņem ierēdnis, kas ar saviem lēmumiem, noteikumiem rūpējas par šādiem apstākļiem. Svarīgi, lai viņš būtu zinošs, kvalificēts, godīgs, atbildīgs. Tāds var būt gan departamenta vadītājs, gan ministrs. Nav ne mazākās garantijas, ka elektrība būs lētāka, gāzes vairāk, ja divus vai trīs departamentus saliks kopā un virs tiem nosēdinās kādu ministru. Līdzšinējā pieredze liecina, ka ministru amatos tiek iecelti nevis attiecīgās jomas speciālisti, bet gan politiķi, kas attiecīgo jomu nemaz nepārzina. Tieši tas notiek arī tagad, spriežot pēc pēdējām ziņām par ministru izraudzīšanu.
Pašlaik ir tikai daži ministri, par kuriem var sacīt, ka viņi ir savas jomas speciālisti, ka viņi paši, nevis ierēdņi, būs tie, kas reāli vadīs savas ministrijas darbu. Tāds ir ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Pieredzējis, zinošs vadītājs. Kas vēl? Šķiet, ka neviens. Valdību veidojošās partijas ministru amatos bīda politiķus, nevis speciālistus no attiecīgās jomas vai vismaz saimnieciskām struktūrām, biznesa. Rau, Aizsardzības ministriju plāno nodot Inārai Mūrniecei. Bet vai šī visādā ziņā simpātiskā kundze pārzina kara lietas? Vai zina, kas būtu steidzami gādājams, lai aizsargātu Latvijas debesis? Vai orientējas tanku, raķešu, kodolieroču jautājumos? To pašu var sacīt arī par vairākiem citiem izraudzītajiem ministru amata kandidātiem. Vai Anda Čakšas kundze, kuru pazīstam kā medicīnas speciālisti, pēkšņi kļūs izglītības jautājumu speciāliste? Vai zina, kas ir kompetenču izglītība, kā sekmējama zinātnes attīstība?
Par topošās enerģētikas ministrijas vadītāju paredzēts iecelt Raimondu Čudaru. Vai viņš enerģētikas jautājumos būs gudrāks par to departamentu vadītājiem, kurus viņam vajadzēs pārvaldīt?
Manuprāt, Čudars, tāpat kā Mūrniece, Čakša, uz savu nozari raudzīsies ar attiecīgās ministrijas augstāko ierēdņu acīm. Paies ilgs laiks, kamēr beidzot spēs kaut ko saprast no tās jomas, kuras pārvaldīšana viņiem uzticēta.
Un, ja tā, tad kāda nozīme tam, kas vada attiecīgo jomu – ministrs vai departamenta direktors?
Jau sen zināms, ka asajām, skaļajām diskusijām par ministru izraudzīšanu ir maza jēga. Tās ir tikai spēlītes. To saprot Latvijas pilsoņi un izrāda niecīgu interesi par valdības veidošanas gaitu. Ļaudis zina, ka valsti pārvaldīs ierēdņi, nevis ministri, tās personas, kas ar lielu pompu tiks ieceltas augstajos amatos. Ministri, kas it kā paredzēti nozares pārvaldīšanai, faktiski derēs vienīgi komandējumiem uz ārzemēm un opozīcijas belzienu saņemšanai. Jā, arī runu turēšanai, taču šīs runas sacerēs ne jau paši, bet kāds no ierēdņiem.
Tādas, lūk, tās patiesības, ja nopietni runājam par valsts pārvaldi.
Topošajai valdībai topošajā deklarācijā vajadzētu ierakstīt, ka nepieciešama radikāla ierēdniecības samazināšana. Ja nekas tāds šajā dokumentā nebūs izlasāms, tad veltas cerības, ka tuvākajos četros gados piedzīvosim straujāku valsts attīstību. Ierēdniecības samazināšana ļautu ne tikai ietaupīt līdzekļus, bet arī vienkāršotu daudzu jautājumu risināšanu, mazinātu birokrātiskos žņaugus, korupciju, liekas kontroles.
Es ieteiktu topošās koalīcijas deputātiem atcerēties Daniela Pavļuta pieredzi jaunu pārvaldes institūciju veidošanā. Kad Pavļuts sāka darbu ministrijā, daudzi viņu sagaidīja ar cerībām un bija gatavi atbalstīt. Viss mainījās, kad viņš ķērās pie jaunas institūcijas izveides. Viss tika darīts ar vislabākajiem nodomiem, varēja likties, ka patiešām vajadzīgs birojs, kas nodarbotos ar vakcināciju. Tomēr drīz vien sacēlās protesta vētra. Beigu beigās, kā zināms, Pavļuta pārstāvētā partija piedzīvoja krahu vēlēšanās.
Otra persona, kas šo partiju tuvināja tādam iznākumam, bija Artūrs Toms Plešs. Ar aktīvo darbošanos pašvaldību reformas likuma pieņemšanā viņš bija iemantojis popularitāti, bet šo kapitālu sagrāva, kad, būdams ministrs, padomnieku pulciņā sāka pulcināt pietuvinātas personas.
Kas būtu patiešām vajadzīgs, lai ražotu vairāk, piemēram, elektrības? Lai atbildētu uz šo jautājumu, atgādināšu kādu nesenu notikumu.
2016. gadā SIA "Eolus" Tukuma novadā gribēja par 100 miljoniem eiro būvēt vēja parku "Pienava wind". Tukuma dome šos plānus nobremzēja, jo bija grupa ļaužu, kas protestēja. Vēlāk tiesa atzina, ka pašvaldības lēmums bijis prettiesisks. Tiesāšanās un viss, kas ar to saistīts, vēja parka izveidi ir aizkavējis uz daudziem gadiem. Šis gadījums atklāja vienu no svarīgākajiem iemesliem, kas Latvijā atšķirībā no Lietuvas, Igaunijas bremzē vēja enerģijas izmantošanu. Tā ir pārlieku lielā birokrātija, nesamērīgi plašās vides sargu un pašvaldību tiesības kavēt attīstību. Domāju, ka līdzīgas neveiksmes piedzīvojuši arī citi uzņēmēji. Tagad Valsts prezidents ar satraukumu vēsta, ka Igaunija iegūst trīs reizes un Lietuva septiņas reizes lielākas jaudas no vēja enerģijas nekā Latvija. Domāju, šie fakti spilgti raksturo biznesa vidi pie mums un pie kaimiņiem. Tie atklāj, kāpēc Latvija arī citās jomās aizvien vairāk atpaliek no saviem kaimiņiem.
Gribas jautāt – vai tiešām vajadzīga īpaša ministrija, lai atceltu noteikumus, kas ekstrēmam zaļumam un subjektīvām iegribām ļauj kavēt valsts uzplaukumu? Vai departamenta līmenī to nevar izdarīt?
Cik reižu vēl jāpalielinās elektroenerģijas cenai, lai beigtu diskutēt par formāliem pārvaldes jautājumiem un likvidētu tos birokrātiskos šķēršļus, kas bremzē vēja parku tapšanu un citas ekonomiskās aktivitātes?
Vai enerģētika ir vienīgā nozare, kuras attīstību bremzē pārlieku birokrātiski noteikumi? Kā ar lauksaimniecību? Zaļais kurss ir vajadzīgs, bet vai tā aizsegā ierēdniecība nav skrūves savilkusi tik stingri, ka laukos drīz būs tāda pati kārtība kā Hruščova laiku kolhozos? Diemžēl atkal zemniekiem tiek diktēts, ko kurā laukā sēt, kā traktoriem braukt pa lauku utt.
Un kā ar celtniecību? Pilsētās, kur ļaužu drūzma, milzīgas, sarežģītas būves, saprotams, jābūt stingriem noteikumiem. Bet vai laukos arī jābūt tādiem pašiem likumiem? Kāpēc laukos paša zemē tālu no kaimiņiem nevar ne trušu būdu uzsliet, ne dīķi izrakt bez milzuma papīru, plānu, atļauju, saskaņošanas?
Un kā ar kontrolētājiem? Vai nav par daudz to iestāžu, kas brauc pārbaudīt, ierobežot, aizliegt vai atļaut?
Kā tas viss ietekmē uzņēmējdarbību? Vai sekmē? Vai nav saprotams, ka uzņēmējdarbības veicināšanai daudz svarīgāka būtu atbrīvošana no žņaugiem, nevis pārbīdes ministrijās?
Bieži vien liekas, ka Latvija atsakās no brīvas, liberālas ekonomikas un pamazām vien atgriežas sociālismā, kur viss bija reglamentēts un kontrolēts.
Valdības sastāva paplašināšanas plāni nav vienīgā valdošās koalīcijas deputātu atkāpe no vēlētājiem dotajiem solījumiem.
Pirms vēlēšanām "Apvienotais saraksts" skandināja – mūsu kandidāts premjera amatam ir Uldis Pīlēns! Acīmredzot tieši tāpēc daudzi pilsoņi nobalsoja par šo sarakstu. Spriežot pēc atklātībā nonākušās informācijas, Pīlēns ir interesanta, spoža personība, veiksmīgs uzņēmējs. Varētu konkurēt ar Kariņu par premjera amatu vai ieņemt ministra amatu. Taču pēdējās ziņas liek saprast, ka Pīlēns nevēlas būt ne premjers, ne ministrs. Tātad negrib uzņemties atbildību, kraut plecos kādu smagu nastu. Kas viņš vēlas būt? Vienīgi kaut kas līdzīgs pelēkajam kardinālam, aizkulišu darbonim, partijas īpašniekam, kas iedabū parlamentā savu komandu un pēc tam spēlē kā leļļu teātrī – rausta diedziņus, bet uz skatuves ņipri lēkā marionetes: zaldātiņi, princesītes, kaķīši...
Uldis Pīlēns var atļauties šādas spēlītes, viņš ir pietiekami turīgs, un ierēdņa alga viņam nav vajadzīga. Viņš var ietekmēt politiskos procesus, izmantojot savu autoritāti, finanšu līdzekļus, sakarus. Un vienlaikus baudīt dzīvi – gleznot, meditēt, lasīt lekcijas par ezotēriskiem jautājumiem. Uz to Pīlēna kungam ir pilnīgas tiesības. Jautājums tikai tāds – kamdēļ vajadzēja krāpt vēlētājus un stāstīt – esmu gatavs ieņemt pat premjera amatu, ja patiesībā politika ir tikai hobijs, tāpat kā meditācija un gleznošana? Vai tāda rīcība nav īsta blēdība? Interesanti, ko Pīlēns teiktu, ja celtniecības darbu veikšanai nolīgtu augsta līmeņa mūrnieku, bet vēlāk atklātos, ka meistara vietā namu mūrēs vīriņi no Vidusāzijas? Vai viņš neteiktu, ka tā ir krāpšana? Tad kā vērtēt to, ka viņš līdzīgā veidā izturējies pret Latvijas pilsoņiem?
Nupat pirmajā Saeimas sēdē Valsts prezidents Egils Levits uzstājās ar bargu runu un pauda, ka Latvijā vērojama "ilgstoša atpakaļslīdēšana". Prezidents minēja milzumu nesakārtotu jautājumu izglītības, zinātnes, ekonomikas un citās jomās. Vai prezidenta sacītais topošo koalīciju nemudina ķerties pie vissvarīgāko problēmu risināšanas? Vai prezidenta paustā kritika nav mudinājums diskutēt par to, kā labot iepriekšējos gados pieļautās kļūdas, kā stiprināt valsts aizsardzību, sekmēt medicīnu, izglītību? Vai ilgi vēl brangas algas saņemošie tautas kalpi kašķēties par amatiem un citiem jautājumiem, kas svarīgi tikai viņiem pašiem, nevis visai sabiedrībai?
Nevajadzētu aizmirst, ka opozīcijā palikušie prokrieviskie spēki gaida izdevīgu brīdi uznākšanai uz politiskās skatuves. Pagaidām viņi neko nopietnu nevar izdarīt. Pirms vēlēšanām uz premjera amatu bīdīja tādas personas, kas nevar ieņemt šo amatu. Bet citu kandidātu nav. Tātad nonākuši strupceļā, pie sasistas siles. Viņiem būs vajadzīgi gadi, lai sagatavotu Kariņam, Pīlēnam līdzvērtīgu premjera kandidātu. Tomēr tas nenozīmē, ka tie gribēs bezdarbībā nosēdēt visus četrus gadus. Tāpēc es aicinu valdības veidotājus beigt spēlēt teātri, ķerties pie nopietniem darbiem un saprast, ka jāpilda vēlētājiem dotie solījumi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!