Par Latvijas ostu reformu ir ticis runāts visā aizejošās Krišjāņa Kariņa valdības darbības laikā. Tomēr izrādās, tas ir bijis par īsu, lai politiķu aprindās būtu panākta izpratne par šīs reformas lietderību un mērķiem. Iespējams, tāpēc ne tikai no ietekmi ostu un tranzīta biznesā zaudējušiem kritiķiem, bet arī no jaunās valdības veidotāju vidus izskan pretrunīgi vai pat ļoti kritiski vērtējumi, tostarp par to, ka ostu reforma esot izgāzusies.
Tam gan īsti nav iespējams piekrist vairāku acīmredzamu iemeslu dēļ. Pirmkārt jau tāpēc, ka ostu reforma joprojām atrodas tikai tās iedīglī un par tās rezultātiem runāt ir pāragri, pat ja pirmo rosinošo piespiedu impulsu tā saņēma 2019. gada nogalē, kad Aivaram Lembergam un līdz ar to viņa kontrolētajai Ventspils brīvostas pārvaldei tika piemērotas ASV OFAC sankcijas.
Ir vērts atgādināt, ka Lembergs pirmajā izbīlī ņēma kājas pār pleciem, kā arī Ventspils pilsētas domes vadības gadu desmitu dominancei likumsakarīgi tika darīts gals. Turklāt valdībai un Satiksmes ministrijai, arī Saeimai, lai atbrīvotu kā sankcionēto Ventspils brīvostas pārvaldi, tā arī Lemberga kriminālās ēnas apdraudētos ostas komersantus, nācās veikt strauju intervenci, un piespiedu kārtā ostas pārvaldei paralēli tika iedēstīts kapitālsabiedrības aizmetnis – akciju sabiedrība "Ventas osta". Vienlaikus, lai uzlabotu pārvaldību atbilstoši OECD principiem, tika pieteikta nepieciešamība nākotnē veidot pilnvērtīgas valsts kapitālsabiedrības ne tikai Ventspils, bet arī Rīgas un Liepājas ostās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!