Kā ziņoja S.Puķe Delfi.lv, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) 7. novembrī uzsāka kriminālprocesu saistībā ar Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) iepirkumu. LETA ziņoja, ka bez CVK priekšsēdētājas Bērziņas, kriminālprocesā tiesības uz aizstāvību, iespējams, ir pieciem CVK iepirkumu komisijas locekļiem.
Ko no šī piemēra jau šodien var mācīties valsts iestāžu vadītāji un vai KNAB skatījumā iestādes vadītājs atbild par jebkuru korupcijas gadījumu iestādē?
Kam palīdz iepirkumu komisijas locekļu apliecinājumi par interešu konflikta neesību?
Publisko iepirkumu likuma 25.panta trešā daļa un līdzīgas normas pārējos iepirkumu jomas likumos uzdod pirkuma procedūras dokumentu sagatavotājam (pasūtītāja amatpersona vai darbinieks), iepirkuma komisijas locekļiem un ekspertiem parakstīt apliecinājumu, ka viņi nav ieinteresēti konkrētu iepirkuma dalībnieku uzvarā. Tas, kas veido šo interesi, ir diezgan plašs jautājumu loks, kurš arī no 2023. gada 1. janvāra būs aprakstīts arī pašu iepirkumu jomas likumu tekstā. Publisko iepirkumu likums pat paredz administratīvo atbildību par šāda apliecinājuma neparakstīšanu vai interešu konflikta aizlieguma neievērošanu.
Praksē šie apliecinājumi iegulst iestādes atvilktnē līdz brīdim, kad piedāvājumu pārbaudes laikā apliecinājumu parakstītāji godprātīgi paziņo par interešu konfliktu vai ierodas KNAB. Piedāvājumu pārbaudes gadījumā Publisko iepirkumu likums un tiesu prakse regulē interešu konflikta riska vērtēšanas procedūru un eventuāli ļauj izslēgt no dalības risku radošu pretendentu.
Savukārt gadījumā ar KNAB ierašanos parakstītais apliecinājums faktiski ir gatavs pierādījums tam, ka iepirkumu komisijas loceklis visdrīzāk rīkojies ar tiešu nodomu. Līdz ar to CVK lieta lieliski ilustrē to, ka apliecinājumi par interešu konflikta neesību palīdz viegli pierādīt konkrēta cilvēka nodomu kaitēt iepirkuma gaitai un valsts interesēm, bet šādu kaitējumu un neizbēgamo skandālu nenovērš. Turklāt tas būtiski apgrūtina iespēju iepirkumu komisijas loceklim sevi attaisnot tiesā.
Kas jādara rūpīgam iestādes vadītājam?
Krimināllikums neparedz speciālus nodarījumus publisko iepirkumu jomā. Kā redzams arī no publiski izskanējušās informācijas CVK lietā, KNAB ir aizdomas par iespējamu krāpšanu lielā apmērā, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas izraisījusi smagas sekas, kā arī šo noziedzīgo nodarījumu atbalstīšanu un dienesta dokumentu viltošanu. Tātad izmeklējot korupciju iepirkumos, KNAB jāizmanto vispārīgas Krimināllikuma normas par nodarījumiem valsts institūciju dienestā.
Mūsu pieredzē un iepriekšējās KNAB izmeklētajās lietās iepirkumu jomā, nodarījumus valsts institūciju dienestā KNAB lielākajā daļā gadījumu piemēroja valsts kapitālsabiedrību valdes locekļu darbībai. Tomēr tas tā bija tieši juridisku īpatnību dēļ – sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja iepirkumu komisijas locekļi nav valsts amatpersonas. Tikai valdes locekļi ir valsts amatpersonas sabiedrisko pakalpojumu valsts kapitālsabiedrībā, kas ir saistītas ar iepirkumu procesu.
Tomēr ārpus sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem ir pilnīgi pretēja aina – gan komisijas locekļi, gan iestādes vadība uz likuma pamata ir valsts amatpersonas. Līdz ar to jāsaprot, vai tiešām KNAB uzskata valsts iestādes vadītāju par automātisku līdzdalībnieku publiska iepirkuma komisijas amatpersonu nodarījumos.
Vērojot KNAB veiktās lietas, secinām, ka KNAB ieskatā iestādes vadītājs a priori ir līdzatbildīgs par tā izveidotās iepirkuma komisijas darbības vai bezdarbības sekām. Proti, ka tam iestājas juridiskā atbildība gan kopumā nodrošinot iestādes funkciju izpildi, gan uzraugot un kontrolējot konkrētu padotībā esošu darbinieku (t.sk. valsts amatpersonu) un koleģiālu institūciju darbu.
Tomēr šis juridiskās atbildības pamata jautājums nav vienkāršs, un šāda pieeja var novest pie atbildības bez vainas. Proti, mūsuprāt, šādās lietās jāņem vērā tas, cik sakārtota ir iestādes vide. Piemēram, vai ar iekšējo risku novēršanas sistēmu palīdzību iestādē ir nodrošināta skaidra funkciju deleģēšana, procesu un konkrētu darbību izpilde, kontrole, uzraudzība, tādējādi preventīvi novēršot korupcijas un krāpšanas risku. Jeb citiem vārdiem, vai iestādē ir nodrošināta atbilstība (compliance - angļu val.).
Ja šādu vidi iestādes vadītājs ir radījis un, ja tā ir ne vien "pie sienas piesprausts deklaratīva papīra lapa", bet gan ikdienas dzīvē un paša iestādes vadītāja personā realizēts pasākumu kopums, grūti iedomāties, kā varētu rast nopietnu un tiesisku pamatu šīs personas vainošanai par to, ka kāds cits nav nodrošinājis atbilstību. Proti, ka kāds cits acīmredzot ir atradis veidu, kā negodīgi un, ļoti iespējams, savtīgu mērķu labad apiet vai izvairīties no iestādē noteiktās kārtības ievērošanas.
Praksē šīs bažas palīdz kliedēt vairāki instrumenti, kuriem būtu jābūt jebkura iestādes vadītāja rīcībā jau šodien:
- IUB sarkanie karodziņi. Iepirkumu uzraudzības birojs uztur t.s. sarkano karogu sistēmu, kur jebkurš var pārbaudīt konkrētas iestādes vai pat iepirkuma iespējamos riskus. Piemēram, tas atzīmē pārāk maz dalībniekus iepirkumā (konkurences risks) vai procedūra bez publikācijas (korupcijas risks). Tas palīdz gūt ātru iespaidu par to, kas notiek ar iestādes iepirkumiem.
- Iepirkumu pārvaldības un organizēšanas procedūra. Tajā jānosaka precīzas atbildības jomas un kontroles mehānismus iepirkumu gaitā. Piemēram, iestādei ir jāuztur saraksts ar iepriekšējo iepirkumu dalībniekiem un pirms iepirkumu komisijas iecelšanas jāpārbauda interešu konflikta risks. Izņēmums varētu būt centralizētie un dinamiskās sistēmas iepirkumi. Ja pastāv interešu konflikta risks, iepirkumu komisijas locekli nav jānozīmē. Šai procedūrai jābūt harmonizētai ar iekšējo pretkorupcijas sistēmu.
- Regulāras apmācības. Tieši iestādei pašai regulāri jāorganizē īsa un efektīva apmācība, kurā kolēģi dalās ar savu un citu valstu pieredzi par iestādē konstatētajiem gadījumiem un kā tos novērst.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!