Māris Zanders: Gads, kurā mēs kļuvām dusmīgāki

Lai kā man patiktu niansēts, nesteidzīgs skatījums uz apkārt notiekošo, jāatzīst, ka melnbaltā palete šodienas apstākļos ir saprotama, turklāt, atklāti sakot, tāda arī nav nekas jauns. Pieļauju, ka ir cilvēki Latvijā, tostarp latviešu kopienai piederoši, kuriem vēršanās pret visu, ko vien var saistīt (arī iedomās) ar tā saukto krievu pasauli, dažbrīd var šķist pārlieku emocionāla un pārspīlēta. Tomēr vēsture liecina, ka situācijā, kad nācija jūtas apdraudēta, aizvainota, nokaitināta komplektā ar skaidri saprotamu šo jūtu cēloni, ļoti bieži reakcija ir "no malas" vērtētāja skatpunkta varbūt pārspīlēta.

Piemēram, 1908. gadā ķīniešu kopienas pašā Ķīnā un arī citviet Āzijā bija tik ļoti noskaņotas pret Japānu, ka centās boikotēt visu "japānisko" – sākot ar Japānā ražotiem sērkociņiem un kaltētām sēnēm. Malajā bija piketi pie japāņiem it kā piederošiem bordeļiem, Kantonā vietējais pasts atsacījās strādāt ar vēstulēm, ja aploksnes bija ražotas Japānā. [2] Neesmu pārliecināts, ka tas viss nodarīja lielu skādi Japānas ekonomikai vai kaut kā lika japāņiem aizdomāties par savām attiecībām ar kaimiņvalstīm. Tomēr acīmredzot citādi ķīnieši nevarēja, un šādā kontekstā viņi rīkojās pareizi.

Kā nesen rakstīja [3] vēstures zinātņu doktors Mārtiņš Mintaurs,"padomju perioda pieminekļu nojaušanas akcijām Latvijā (..) ir kopīga pārliecība, ka līdz ar pagātnes traumu (padomju okupāciju) simbolizējošo objektu iznīcināšanu notiks atbrīvošanās no pašas traumas un tās radītajām sekām. Tuvāk aplūkojot, šis priekšstats ir saistīts ar mitoloģiskās jeb maģiskās domāšanas pasauli. (..) Pasakām ir sava morfoloģija un loģika (..), nokļūstot pasakā, jārīkojas atbilstoši tās likumiem, kaut arī ārpus pasakas vides šāda rīcība var kļūt infantila". Tātad vēlreiz: ja mums – simpatizējot Ukrainai un, atļaušos teikt, arī apzinoties savu bezspēcību – palīdz, teiksim, Puškina pieminekļa apkrāsošana vai Valentīna Pikuļa vārda atņemšana alejai Daugavgrīvā, lai tā būtu.