Ringolds Balodis: Jaunu Valsts padomi veidosim, vai varbūt tomēr sakārtosim veco likumdošanas 'pavārgrāmatu'?  (6)

Levits, pirms pats kļuva par prezidentu, stāstīja, ka šajā amatā bez ceremoniāliem pienākumiem ir svarīgi formulēt saprātīgu viedokli par būtiskiem Latvijas iekšpolitiskiem jautājumiem. Amats esot atkarīgs no konkrētā prezidenta spējas un gribas formulēt viedokli par būtiskiem jautājumiem. (Ozoliņš A. Politiskā griba nevar būt slepena. Ir, 2015, 12.–18. marts) Levita atziņas par to, ko nozīmē vienlīdzības princips, ko ietver likumdošanas jēdziens, bija un būs visai nozīmīgs izziņas avots latviešu valodā. Tomēr, lai man piedod Levita fani, viņa kā politiķa aktivitātes un viņa kā Valsts prezidenta rosinājumus es tomēr "neliktu vienā grozā" ar viņa pirmsprezidentūras domu graudiem. Tam ir vairāki iemesli.

Pirmās Egila Levita runas uzreiz pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā ne tikai man vienam modināja cerības, ka beidzot par valsts pirmo amatpersonu kļuvis nevis politiķis, kas runā, lai izpatiktu saviem vēlētājiem, bet īsts cilvēks, kurš labi zina, kas ir jādara, lai panīkusī valsts beidzot sāktu attīstīties.

Levita solījums kļūt par "visas tautas prezidentu'', tāpat kā paziņojums, ka tūlīt pat viņš "ņems rokās slotu un izmēzīs māju no tiem mēsliem, kas ir sakrājušies trīsdesmit gados", likās ir sākums citādam laikam. Tomēr jāsaka: kāds gan bija naivums manā vecumā tā noticēt publisku personu runām!? Viss izrādījās kā vienmēr. Tā bija retorika, kas uz publiku orientēta. Vēlāk to nācās dzirdēt no Valsts prezidenta ne vienreiz vien. Rīgai jākļūst par Eiropas konstitucionālās domas centru, valdības struktūrām jāpiemērojas problēmām, un no nākamā Ministru prezidenta tikšot prasīts konkrēts valsts pārvaldības reformu plāns. Vienu brīdi man likās, ka Valsts prezidents ir nesaprasts un publika velti ironizē par neveikli izteiktu vārdu vai amizantu pārteikšanos. Tomēr, atskatoties uz Levita paveikto, nevar neredzēt, ka viņš visai pragmatiski ir realizējis politiskās elites politiku, kas ir visai tālu no tautas interesēm. Tas nereti ir tiešā pretrunā ar viņa pirmsprezidentūras perioda viedokļiem. Piemēram, viņš atbalstīja kompensācijas ebreju kopienai, lai arī pirms tam visai kategoriski noliedza šāda lēmuma pareizību, gluži tāpat kā savulaik tika skaidrojis, ka partnerattiecību legalizācija ir liels risks. Šādā veidā tikšot legalizēta viendzimuma laulību reģistrācija. Prezidents būdams, viņš draud atlaist Saeimu gadījumā, ja netiks atbalstīts Civilās savienības likums. Levits publiski atzīst, ka referendumu algoritmu slieksnis ir nepārvarams un tautas nobalsošanas pēc būtības ir neiespējami rīkot, viņš pilnīgi neko nedara, lai ko šai ziņā mainītu. Prezidenta rokās ir plašas iespējas likumdošanā un reāla vara ietekmēt notikumus sabiedrībā, bet mūsu prezidents izvēlas gandrīz vai tikai pasīva vērotāja pozīciju...

Levits, pirms tika ievēlēts, teica, ka Valsts prezidentam savā amatā ir jābūt kā tādam neatkarīgam arbitram, Satversmes sargam, lai nodrošinātu varas dalīšanu Satversmes sistēmā. Savu prezidentūras laiku viņš gan velta "draugu būšanai" – Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa atbalstam un aizsardzībai. To, ka šāds uzdevums viņam bija prioritārs, nevarēja nepamanīt, jo 13. Saeima par slikto likumdošanu netika kritizēta, tās likumi tika izsludināti praktiski bez aizķeršanās. Labs piemērs ir likums, kas koriģēja tautas gribu, nepamatoti prasot Covid-19 sertifikātus pat no Saeimas un pašvaldības deputātiem, kas strādā attālinātā darbā. Neviennozīmīgi ir vērtējamas arī pils aktivitātes, organizējot atbalstu valsts pārvaldes attālināta darba attaisnošanai.

Nesamērīguma, tiesiskās noteiktības un tātad arī likumības pārkāpumi, ko maigi Satversmes tiesa iezīmē savos spriedumos, skatot ārkārtējās situācijas tiesību aktus, ir gājuši caur Valsts prezidenta rokām. Viņš apzinās labi, ka Latvijai pavisam nav lāgā ar krīzes laika konstitucionālo regulējumu un tā izpildījumu, ko varēja novērot 2020–2021. gadā, ko apliecina viņa vārie atgādinājumi Saeimai to pārvērtēt. Arī no pandēmijas raisītā "letarģiskā miega" attālinātā režīma formā, kas nepamatoti ieilga pusotra gada garumā, Levits necentās Saeimu izvilkt. Valdības sargāšana un valdības problēmu "paslaucīšana zem tepiķa" nav un nevar būt Valsts prezidenta institūta virsmērķis. Skaidrs, ka Valsts prezidenta spiediens uz Saeimu izpalika, tāpat kā griba panākt, lai tiktu atzītas pandēmijas laikā pieļautās kļūdas un pārspīlējumi, jo Kariņa sargāšana tiek likta pāri visam, kā tāda misija...

Levita "labo darbu kontā" ir gana darbu, tomēr visi tie ir tāli no dzīves realitātes un nav orientēti, lai ko mainītu valsts darbībā. Viņa auklējums – Latviešu vēsturisko zemju likums – ir vairāk nekā simbolisks, taisni tāpat kā viņa jaundibinātās atzīmējamās dienas (pat valodas diena), jo bez valdības atskaites tā tāda kalendāra būšana vien paliek. Viņa veikumi diemžēl maz ko ietekmējuši valsts pārvaldē un sabiedrības dzīvē. Ak nē! Ir arī viens izņēmums – tā ir Levita iniciētā miljonu lielā partiju finansēšanas organizēšana no valsts budžeta. Jāsaka gan, šaubos, ka to var vērtēt par pozitīvu, jo rada tādas negatīvas blaknes, kas drīzāk demokrātiju deformē, nevis uzlabo.

Tagad, kas tuvojoties termiņa izskaņa (līdz prezidenta amata pilnvaru beigām ir atlikuši vien seši mēneši!), Levits nāk klajā ar sabiedrībai ekonomiskās krīzes laikā grūti saprotamiem jauniem rosinājumiem, tādiem kā ministru biedri ar īpašiem uzdevumiem¹, kā arī ideju par jauna, astotā, konstitucionālā orgāna – Valsts padomes – izveidošanu.

Egila Levita priekšlikums par Valsts padomes veidošanu, par "juristu – gudrinieku kantora" dibināšanu, kura galvenais uzdevums būs Saeimu pamācīt lēmumus pieņemt, neizskan pirmo reizi.

Priekšlikums ir izskanējis jau pirms pāris gadiem, un "Delfi" portālā bez sevišķām pūlēm es atradu visai pamatotu viedokli, ka "mūsu valsts vadītājiem vajadzētu domāt nevis par to, kā veidot jaunas institūcijas, bet par to, kā samazināt jau esošo skaitu''. Njā, ko te vēl piebilst!? Tajā pašā laikā saprotu, ka šāda veida argumenti ne Egilam Levitam, ne "Jaunajai vienotībai" nav nekādi argumenti. Par to liecina tikko izveidotā jaunā ministrija.

Viss liecina, ka Levits ir apguvis latviešu nacionālās politikas īpatnības, un tas būtu – runāt par pārmaiņām ilgtermiņā un tās nerisināt, jo taču 99% problēmu atrisinās pašas no sevis, bet to 1% tāpat nevar atrisināt. Latvijā, lai izskatītos, ka kaut kas tiek darīts, parasti veido jaunas iestādes,² jaunus likumus, vienlaikus nepārstājot runāt, ka kaut kas beidzot taču ir jādara. Vecā gada izskaņā mums paziņo par jaunas krīzes iestādes veidošanu. Respektīvi, valdība mums tā vietā, lai kaut ko darītu, "ietirgo" nevis reālus darbus, bet gaidas. Mēs gaidām, kad Klimata un enerģētikas ministrija dabūs jaunas telpas un darbiniekus, tā vietā, lai kāds reāli nodarbotos ar krīzes menedžmentu, lai veidotu jaunu enerģētikas politiku, kas mūs atpestītu no debesīs "uzskrējušām" degvielas, gāzes un kurināmā cenām. Mēs kā vienmēr atkal un atkal kaut ko gaidām, un man brīžiem jau sāk šķist, ka mēs – Latvija – esam nokļuvuši tādā kā paralēlās pasaules laika cilpā, no kuras nevaram tikt ārā, tādēļ nolemtībā kūļājamies pēdējā vietā gan Baltijā, gan Eiropā, domādami, kāpēc tas notiek tieši ar mums.

Valsts padome jāveido tāpēc, ka tās mums "trūkstot"...

Argumenti, ar kādiem mēs tiekam pārliecināti par Valsts padomes izveidošanas nepieciešamību, godīgi sakot, neiztur ne loģikas, ne lietderības pārbaudi. Šādu padomi mums vajagot, izrādās, tāpēc, ka tās "trūkstot mūsu institucionālajā sistēmā".³ Tā teikt nudien varēja deviņdesmito gadu sākumā, tāpat kā apgalvot, ka šī jaunā institūcija pievērsīs mūs "ilgtspējīgai attīstībai''. Amizantākais, ka tas notiek vienā laikā ar tikko valdības iesniegto likumprojektu par grozījumiem Ministru kabineta iekārtas likumā, ar ko tiek likvidēts pārresoru koordinācijas centrs, kas savulaik bija radīts, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību.

Būtu jāveido apjomīga "Excel" tabula, ja gribētu fiksēt visas reizes, kad 13. Saeimā tika ignorēts Saeimas Juridiskais birojs, kas iebilda pret kāda likuma nepieņemšanu, jo tas neatbilda labas likumdošanas praksei. Vai tiešām kāds vēl var nopietni cerēt, ka jauna konsultatīvā iestāde ar ieteikumiem, lai cik arī izsvērti tie būtu, mainītu Saeimas gribu? Levits iesaka veidot padomi, kuras atzinumi būs rekomendējoši un kura nekādu politisko atbildību neuzņemsies! Citēšu viņu burtiski – Valsts padomes atzinumi būšot "pietiekoši dziļi gan juridiski, gan saturiski no valsts ilgtspējas viedokļa", nebūšot "saistīti ar politisko programmu koalīcijā", "atbrīvot no lēmuma [Saeimu] Valsts padome nevar, nedrīkst un arī nedarīs. Lēmums būs jāpieņem Saeimai pēc tam, kad viņi [deputāti] būs izvērtējuši no sava viedokļa šo Valsts padomes vērtējumu". Es vēl saprastu, ja šādu padomi veidotu Valsts prezidenta kancelejas ietvaros, jo nestrīdos, ka ir jāstiprina Valsts prezidenta vara. Latvijā ir jāstiprina vara, nevis tā jāizkliedē. Starp citu, to zināja arī "cits Egils Levits"! Tas, kurš vēl nebija ievēlēts par Latvijas Republikas Valsts prezidentu, jo viņš savulaik rakstīja, ka "valsts nedrīkst vienkārši "izdāļāt" publisko varu dažādām iestādēm, nenodrošinot efektīvu vadību un kontroli pār tās izmantošanu", jo tas radot patvaļu. (Egils Levits. Valstsgriba. 2018., 441. lpp.)

Skaidrs, ka problēmas ar likumdošanu pastāv, šaubu par to nav. Likumu ir vairāk nekā jebkad, un tie tiek izmantoti, lai radītu iespaidu, kā "darbības imitācijas" instruments. Nevis darbs, bet jauns likums vai jauna iestāde. Tāpat pieklibo Satversmes tiesas spriedumu izpilde. Diemžēl arī Saeimas analītiskais dienests likumdošanas procesu neuzlaboja, kā bija cerēts. Es nedomāju, ka Saeima līdz ar Valsts padomes izveidošanu iegūtu "svaigu un ilgtspējīgu" skatījumu un "likumdošanas kļūdas tiktu agrīni novērstas". Pats Levits, prezidents būdams, burtiski ''izdzina'' pāris dienu laikā likuma grozījumus Latvijas pareizticīgās baznīcas likumā, bez pašas baznīcas akcepta. Ko tur visā līdzētu Valsts padome, ja tā būtu? Turklāt vēl – kāds tas būtu Satversmes tiesas spoguļattēls? Es saprotu, ka minēto Levita likumdošanas iniciatīvu var vērtēt arī kā nepieciešamu soli kara laikā, taču tad atkal rodas jautājums: kāpēc tad prezidents nerosina kādus Satversmes grozījumus šajā sakarā, bet izmanto parastu likumdošanas praksi, to devalvējot?

Pastāv pamatotas šaubas par Saeimas likumdošanas procesa kvalitāti

Latvijas Valsts prezidents, kuram pieder vārdi – ''nereti gadās sastapties ar gadījumiem, kad rodas pamatotas šaubas par likumdošanas procesa un paša likuma kvalitāti'', ir neviens cits kā Raimonds Vējonis. Pēc izglītības viņš nav jurists, tomēr viņam ir ilggadēja Saeimas deputāta un ministra pieredze, kas ļauj situāciju izprast, kamdēļ arī viņš sāka skandēt skaļu trauksmes zvanu par sliktu likumdošanu Saeimā. Tas bija vēl pirms sešiem gadiem! Atšķirībā no Levita Vējonis, lai uzlabotu likumdošanu, neaicināja veidot jaunu iestādi, bet norādīja Saeimai uz atsevišķām problēmām Saeimas darbā un iesniedza konkrētus priekšlikumus Saeimas kārtības ruļļa pilnveidošanai. Saeimas reakcija uz Vējoņa priekšlikumiem⁴ 12. Saeimā bija raksturīga Saeimai, jo Vējoņa priekšlikumi, tāpat kā viņa priekšgājēju Andra Bērziņa, Valda Zatlera un Vairas Vīķes-Freibergas priekšlikumi valsts pārvaldes uzlabošanai, tika noglabāti Saeimas Juridiskās komisijas ietilpīgajos skapjos un... vēlāk aiznesti uz vēl ietilpīgāko Saeimas likumu arhīvu. Tomēr 12. Saeima rīkojās nedaudz citādi nekā 11., 10., 9. un 8. Saeima un izveidoja pie Juridiskās komisijas īpašu darba grupu, kuru uzņēmās vadīt pati "Vienotības" frakcijas ietekmīgā vadītāja Solvita Āboltiņa. Darba grupa izstrādāja Saeimas kārtības ruļļa grozījumus, kuri gan tālāk par pirmo lasījumu tā arī netika, tos pārņēma 13. Saeima, lai tie kā tāds likumu "klīstošais holandietis" atceļotu līdz šodienas Saeimai. Šajā laikā daļa no grozījumiem vairs nav aktuāla (sakarā ar Satversmes tiesas 2019. gada 23. decembra spriedums lietā Nr. 2019-08-01. deputāti pēc kriminālprocesa ierosināšanas var arī turpināt darbu Saeimā u. c.). 14. Saeimas Juridiskā komisija ir lēmusi likumprojektu nepārņemt, kas nozīmē, ka tā ceļojums ir galā. Tajā pašā laikā 14. Saeimas frakcijas līdz 19. janvārim ir aicinātas iesniegt Juridiskajā komisijā priekšlikumus, atzinumus, viedokļus par Saeimas kārtības rulli.

Šāda 14. Saeimas Juridiskās komisijas rīcība modina cerību, ka līdz šim galvenais Saeimas darbu regulējošais likums no "neaizskarama" likuma, kuru, Saeimas žargonā runājot, jau daudzus gadus "nevēra vaļā",⁵ beidzot kļūs par aktuālu Saeimas juristiem. Tā vajadzētu rīkoties rūpīgam saimniekam, jo Saeimu regulējošais regulējums ir izplūdis, nepārskatāms, nerunājot par to, ka par tiesisko noteiktību un iekšēju–ārēju normatīvā regulējuma sabalansētība te nevar runāt.

Gribētos cerēt, ka 14. Saeimas Juridiskā komisija, izanalizējot šo izplūdušo mūsu parlamentu regulējošo aktu gūzmu, spēs "graudus no pelavām atšķirt" un attiecīgi sistematizēs un konkretizēs Saeimas darba organizācijas jautājumus. Tas ir īpaši svarīgi brīdī, kad Valsts prezidents nāk klajā ar priekšlikumu veidot Valsts padomi, kas uzlabos likumdošanu.

Noslēguma vietā – par Saeimas kārtības rulli

Jebkurā mūsdienu demokrātiskas valsts koleģiālā iestādē, lai izvairītos no strīdiem, ir jābūt skaidram protokolam, pēc kura vadīties. Bēdīgs piemērs, kas notiek, kad nav skaidra un nepārprotama regulējuma, ir Latvijas Universitātes rektora Indriķa Muižnieka ievēlēšanas epopeja. Procedūrai jeb protokolam jebkurā iestādē ir jābūt noteiktam, paredzamam un saprotamam. Tam jābūt saprotamam tiem, kas izmanto šo procedūru. Saeimā kā likumdošanas iestādē īpaši svarīgi, lai pašiem Saeimas deputātiem būtu skaidrs un pārskatāms Saeimas procedūru regulējums, tomēr diemžēl tāds tas nav.

Saeimas darbības vispārīgie darbības principi ir iezīmēti Satversmē.⁶ Saeimas kārtības rullī ir Satversmes abstrakto formulējumu detalizēšana. Deputātu tiesības un pienākumi, Saeimas prezidija, komisiju, frakciju un Saeimas administrācijas dažādi noteikumi un detalizētas procedūras, kā arī likumdošanas process un dažādu valstisku jautājumu izskatīšana Saeimā ir noteikta minētajā likumā. Skaidrs, ka Saeimas kārtības rullis neaptver un nevar aptvert visas Saeimas darbības regulējošās normas. Šāda kodificēšana reāli kaitētu parlamenta darba efektivitātei. Piemēram, Saeimas kārtības rullī ir nodaļa, kas regulē parlamenta procedūras augstāko amatpersonu iecelšanā, taču, konkrētu amatpersonu vēlot, ir arī jāņem vērā attiecīgo jomu reglamentējošais speciālais likums, kur detalizēta izvirzīšanas kārtība un procesuālie termiņi, piemēram, tiesībsargu vēlot, vēl jāņem vērā Tiesībsarga likuma nosacījumi vai, Valsts prezidentu vēlot, Valsts prezidenta ievēlēšanas likums. Tāpat ir ar citiem jautājumiem, kas skar Saeimas budžetu, deputātu privilēģijas, deputātu imunitāti, deputātu interešu konfliktus un Saeimas prezidija kompetenci.

Svarīgākais jautājums, kas rodas minētā sakarā, ir: cik daudz Saeimu regulējošās normas var būt kodificētas? Cik un kādiem tiesiskiem algoritmiem ir jābūt ietvertiem Saeimas kārtības rullī un cik var palikt ārpus tā? Nav normāla situācija, ka likumdevējs – deputāts ar tautas mandātu vai pat deputātu koleģiāla institūcija –, Saeimas komisija vai frakcija nevar saprast savas pilnvaras bez Saeimas Juridiskā biroja konsultācijas. Tas rada aizdomu ēnu un, iespējams, ir arī viens no iemesliem, kāpēc 13. Saeima neieklausījās biroja padomos. Neskaidrs procedūru regulējums ir pamats deputātu kārdinājumam realizēt "savu interpretāciju". Šo šaubīgo likumdošanas praksi mēs varējām novērot pirms mēneša, jaunajai Saeimai pieņemot Valsts pārvaldes likuma un Ministru kabineta iekārtas likuma grozījumus. Šā brīža Saeimas darbības regulējums prasa kodifikāciju, lai to nesaprastu tikai pāris cilvēku. Tas rada nepamatotus riskus un nesamērīgu ekspertu ietekmi, kas varētu ļaut manipulēt ar tautas mandātu apveltītiem tautas priekšstāvjiem, un tas nebūtu demokrātiski.

Par Saeimas kārtības rulli runājot, jāsaka, ka pie mums (atšķirībā no daudzām citām valstīm, kur tā tas nav) tas ir likums, nevis iekšējs tiesību akts. Tas nozīmē: kaut nedaudz to pārlabojot, nākas ievērot visas likumdošanas procesa stadijas. Un tas, protams, ir smagnēji. Šeit vietā pacitēt kādu cienījamu kolēģi no Saeimas Juridiskā biroja, kurš ir norādījis, ka " (..) skaidru un efektīvu procedūru esība ir pašsaprotams priekšnoteikums sekmīgai parlamenta darbībai. Tādēļ arī Latvijas parlamentārisma vēsturē visas parlamentārās institūcijas savas iekšējās darbības procedūru reglamentācijai ir pieņēmušas kārtības ruļļus. (..) Saeimas kārtības rullis ir tas, kas nosaka paredzamu kārtību politisko lēmumu īstenošanai. (..) ik pa laikam rodas arvien jaunas, iepriekš nebijušas situācijas, kurās risinājums rodams vai nu Saeimas kārtības ruļļa interpretācijā vai tiesību tālākveidošanā". (Edvīns Danovskis. Administratīvās tiesības. 2022., 427., 434., un 436. lpp.)

Ikviens esošais vai arī bijušais deputāts man piekritīs, ka līdz ar deputāta apliecību, automašīnas caurlaidi pie Saeimas ēkas un personālo datoru deputātam tiek izsniegts arī neliels glīta paskata buklets. Izdevējs ir Saeimas administrācija. Buklets tiek izdrukāts ierobežotā tirāžā katrai jaunievēlētai leģislatūrai. Izdevums apkopo tikai divus Saeimas vissvarīgākos tiesību aktus. Tie ir Saeimas kārtības rullis un Latvijas Satversme. Šajā izdevumā nav ne skaidrojošu ievadvārdu, ne pielikumu, taču ne tika šie divi likumi regulē Saeimas darbību. Ir vesels lērums kārtību un noteikumu, par kuriem var uzzināt, rokoties Saeimas iekšējā tīklā. Bez skaidrojuma par šiem protokoliem Saeimā notiekošo izprast, es teikšu pat, ir neiespējami. Kaut vai pieminēšu kārtību, kas paredz deputātu pārstāvniecības algoritmus komisijās. Saeimai pēc vēlēšanām kopā sanākot, jau pirmajās sēdēs tiek apstiprināts lēmumprojekts. Pašreizējais lēmumprojekts ir pieņemts Saeimas 2022. gada 17. novembra sēdē, un esmu pārliecināts, ka par tāda esamību, visticamāk, deputāti uzzināja, vien balsojot par to. Es tiešām nevaru saprast, kāpēc minētā kārtība nav ietverta Saeimas kārtības rullī. Tāpat – kāpēc Saeimas kārtības rullī nav ar Saeimas Prezidija 2013. gada 17. jūnija lēmumu apstiprinātā "Nolikuma par likumprojektu sagatavošanu, noformēšanu un virzībā Saeimā" jeb, Saeimas žargonā runājot, tā saucamās "prezidija čūskas"? Pamatojumi, kurus es esmu dzirdējis no ekspertiem, mani nepārliecina, turklāt šādu tehnisku lietu neatrašanās likumā dod iespēju tos viegli apiet. Starp citu, to arī varēja novērot, jau minētos Valsts pārvaldes likuma un Ministru kabineta iekārtas likuma grozījumus pieņemot.

Atgādināšu, ka no deputātu kandidātiem netiek prasīta juridiskā izglītība un, būsim atklāti, augstākā izglītība vispār, jo šāda prasība būtu nepamatota. Jebkuras Saeimas ieguvums ir dažādu profesiju, atšķirīgas izglītības un profesionālas pieredzes cilvēki, kas, kopā sanākot, līdzīgi kā filmā "Avatars", iegūst kolektīvo gudrību un tad lemj par mūsu likteņiem. Deputātiem būtu jāsaprot procedūras, pēc kurām tie darbojas.

Šeit man ir jāsaka, ka Saeimas kārtības ruļļa lasīšana un vēl jo vairāk izprašana nav viegla pat ar juridisko izglītību. Tas ir visai specifisks likums, kur protokola izpratnei neder tikai loģiskā domāšana. Teikšu atklāti: ir nepieciešamas īpašas iemaņas, lai lasītu pašu Saeimas kārtības rulli, pat juristam. Piemēra pēc: komisijas vadītājs, lai zinātu savas tiesības un pienākumus, nevar ieskatīties Saeimas komisijas nolikumā, jo tāda gluži vienkārši nav. Savukārt Saeimas kārtības rullī nav pārskatāma darba organizācijas protokola. Komisijas vadītājam ir jāzina, ka Saeimas kārtības rullī 183. panta pirmā daļa paredz piemērot analoģiju, kas nozīmē, ka viņš likumā var skatīties uz regulējumu, kas paredzēts Saeimas priekšsēdētājam, un rīkoties analoģiski u. c.

Tas, ka pašreizējā Saeimas Juridiskā komisija, izskatās, ir nopietni nolēmusi ķerties pie sava darba un iedziļināties Saeimas darbību reglamentējošos dokumentos, ir pareizi. Sen bija laiks, jo pēdējo trīspadsmit gadu laikā šis regulējums ir kļuvis izkliedēts, nepārskatāms un ļoti dažādi interpretējams. Revīzija visiem šiem izkaisītajiem tiesību avotiem ir nepieciešama jau sen. Saeimas kārtības rullim, manuprāt, vēl nenovērtēta nozīme ne tikai Latvijas konstitucionālismā, bet visā valsts efektīgā funkcionēšanā. Tieši Saeimas kārtības ruļļa normās ir regulējums citu valsts varas atzaru leģitimizēšanai, kā arī parlamentārajai kontrolei pār valdības darbu (tai skaitā opozīcijas darba iespējas).

Uzskaitīšu Saeimas darbību regulējošos tiesību avotus:

Pandēmijas Covid-19 attālinātais darbs ir noslēdzies, tomēr atsevišķi attālinātā darba elementi Saeimā ir saglabājušies. Arī iespējamība Saeimai darboties attālinātā formā, domāju, ir atstājama kā iespēja. Atstāt ārpus Saeimas kārtības ruļļa šādu regulējumu nedrīkst, jo daļa it kā vēl ir spēkā, bet daļa atcelta. Turklāt vēl atcerēsimies atsevišķu 13. Saeimas deputātu, piemēram, Didža Šmita (tagadējā zemkopības ministra), ārkārtējo attālināto Saeimas sēžu boikotēšanu. Šmita ieskatā, attālinātās sēdes bija antikonstitucionālas.⁷ Protestējot pret šo darba formu, 13. Saeimas mandātu nolika arī Linda Liepiņa. Pat ja uzskata, ka šeit nekas nav pretrunā ar Satversmi, jebkurā gadījumā jājautā: vai tas ir normāli, ka kāds deputāts var neapmeklēt pusotru gadu Saeimas sēdes attālinātā režīmā, bet Saeimai nav instrumentu, lai novērstu šādas sistēmiskas pretrunas!? Un, visbeidzot, lai arī es atkārtojos, – vai tiešām mums ir jāseko Valsts prezidenta aicinājumam un jārada jauna iestāde likumdošanas uzlabošanai, ja nav kārtības pašos pamatos, kas ir nepārskatāmi un tik dažādi skaidrojami?

1 Skat. Margēviča A. Intervija ar Ringoldu Balodi. Ministru biedri – neloģiski un neefektīvi. Diena 22.11. 2002.

2 Lūk – daži, taču visai spilgti piemēri. Savulaik, kad pagājušā gadsimta beigās Latvijas Bankai apnika taisnoties par kredītiestāžu nepienācīgu uzraudzība, tā iniciēja Finanšu kapitāla tirgus komisijas (FKTK) izveidi. Tiesa gan, tagad FKTK tiek likvidēta un pievienota Latvijas Bankai, lai pēc kāda laika viss šis joks tiktu atkārtots... Kad Ministru kabinetam savulaik bija kas steigšus jāiesāk pēc tam, kad Zolitūdē sabruka lielveikals un dzīvību zaudēja liels skaits veikala apmeklētāju, tika nekavējoties veidota sabiedriskā komisija, kas gan pēc sabiedrības sašutuma par lielajām izmaksām tika izformēta. Arī Covid-19 krīzē nekas nebija citādi un tika izveidots dāsni apmaksātais Vakcinācijas birojs.

3 Valsts prezidenta Egila Levita runa diskusijā "Valsts padomes loma likumdošanā" (07.02.2020.),

https://www.president.lv/lv/jaunums/valsts-prezidenta-egila-levita-runa-diskusija-valsts-padomes-loma-likumdosana; https://www.satv.tiesa.gov.lv/press-release/diskute-par-valsts-padomes-izveidosanu-latvija/; https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/levits-rosina-veidot-valsts-padomi-latvijas-ilgtspejigai-attistibai.a335630/

4 Jāsaka, ka Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ierosinājumu aktualitāte nav mazinājusies. Saeima vēl vairāk nekā 12. Saeimā praktizē steidzamību likumu pieņemšanā. Debates, apspriežot likumus, ir minimālas, bet opozīcijas darbs tiek apzināti bloķēts. Joprojām pastāv Vējoņa iezīmētās problēmas – trešajā lasījumā tiek ielaboti būtiski jautājumi, kas nopietni maina likuma saturu. Tāpat joprojām nekas nav darīts, lai pēc likuma pieņemšanas varētu izsekot, kādas personas pielikušas roku likuma darināšanā. Nekas nav ticis darīts, lai sākotnējā anotācija varētu tikt papildināta un ikviens interesents varētu viegli iepazīties ar likumu normu pamatojumiem. Vējoņa no Igaunijas pārņemtā pieredze, ka Saeimas komisijām, pirms likums nonāk uz Saeimas lasījumu, būtu jāsagatavo skaidrojošs ziņojums par likumu, tā arī palikusi priekšlikumu formā. Vējoņa likumdošanas iniciatīva tika virzīta uz Saeimas kārtības rulli, jo tieši šis likums nodrošina parlamenta pienācīgu darbību. Saeimas kārtības rullis regulē Saeimas funkcionēšanu – nosaka lietu izskatīšanas kārtību, atbalsta personāla darbību, deputātu nodrošināšanas un valsts valodas lietošanas jautājumu.

5 2016. gadā SKR tika grozīts, lai saskaņotu dažas SKR normas ar jauno Satversmes 30. panta redakciju. Pirms tam, pirms 2015. gada, SKR grozījumi bija saistīti ar Saeimas kancelejas pārdēvēšanu par Saeimas administrāciju un neskāra Saeimas likumdošanas procesu. Faktiski pēdējie kaut cik Saeimas procedūras ietekmējušie SKR grozījumi ir notikuši 2014.gadā.

6 Satversme tikai iezīmē Saeimas uzbūves un darbības galvenās iezīmes (piemēram, ka Saeimā ir simt vispārējās vēlēšanās ievēlēti deputāti, kuru darbības termiņš ir četri gadi), nosakot vien atsevišķus likumdošanas procesa aspektus (piemēram, ka Saeimas lēmumi ir leģitīmi, ja puse no deputātiem piedalās sēdē) un algoritmus (piemēram, cik deputātiem ir jānobalso, lai pieņemtu Satversmes grozījumus vai izveidotu parlamentāru izmeklēšanas komisiju), kurus grozīt var, tikai grozot Satversmi.

7 "TV 24" Preses klubs. https://xtv.lv/rigatv24/video/DapMQngmpLB-didzis_smits_skaidro_kadel_boikote_saeimas_attalinatas_sedes