Pirms gadiem desmit tolaik vēl ietekmīgais jurists, politologs Egils Levits Latvijas sabiedrību burtiski saurdīja ar spraigām debatēm par "negrozāmo Satversmes kodolu" un Satversmes jauno preambulu. Debates noslēdzās ar teju triumfālu Levita koncepciju atzīšanu. Kāpēc tas notika? Latvijas politisko eliti bija pamatīgi izbaidījis referendums par otru valsts valodu, un Levita piedāvājumi tobrīd šķita vienīgais risinājums, kā glābties no haosa.
Levits, pirms pats kļuva par prezidentu, stāstīja, ka šajā amatā bez ceremoniāliem pienākumiem ir svarīgi formulēt saprātīgu viedokli par būtiskiem Latvijas iekšpolitiskiem jautājumiem. Amats esot atkarīgs no konkrētā prezidenta spējas un gribas formulēt viedokli par būtiskiem jautājumiem. (Ozoliņš A. Politiskā griba nevar būt slepena. Ir, 2015, 12.–18. marts) Levita atziņas par to, ko nozīmē vienlīdzības princips, ko ietver likumdošanas jēdziens, bija un būs visai nozīmīgs izziņas avots latviešu valodā. Tomēr, lai man piedod Levita fani, viņa kā politiķa aktivitātes un viņa kā Valsts prezidenta rosinājumus es tomēr "neliktu vienā grozā" ar viņa pirmsprezidentūras domu graudiem. Tam ir vairāki iemesli.
Pirmās Egila Levita runas uzreiz pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā ne tikai man vienam modināja cerības, ka beidzot par valsts pirmo amatpersonu kļuvis nevis politiķis, kas runā, lai izpatiktu saviem vēlētājiem, bet īsts cilvēks, kurš labi zina, kas ir jādara, lai panīkusī valsts beidzot sāktu attīstīties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!