Gadu mijas periodā informatīvajā telpā var novērot dažādu "topu" uzplaukumu, tostarp žanrā "lasītākās ziņas aizvadītajā gadā". Man pašam vienmēr rodas jautājums: vai "lasītākā" ziņa ir arī par "svarīgāko" notikumu? Un, pat ja apkopojuma autors savu produktu apzīmē kā "svarīgākie notikumi", vai tiešām tie ir bijuši svarīgākie? Cik patiešām svarīgu palicis "ārpusē"? Varbūt mūsu priekšstati par gadu tādējādi ir vienkārši aplami, kas patiesībā nav nemaz tik nevainīgi?
Tomēr te uzreiz arī jānorāda, ka šaubās par informatīvajā telpā redzamās atlases kritērijiem un kvalitāti nav vainojami nedz "uz klikšķiem" orientētie mediji, nedz "virsrakstu līmenī" informāciju tverošā auditorija. Patiesībā mums te ir darīšana ar ļoti senu problēmu.
Neatkarīgi no tā, cik daudz (vai maz) lasītājs (-a) kaut ko zina par filozofijas vēsturi, pieļauju, ka vismaz dzirdējis par Aristoteli vai Platonu viņš/viņa ir. Situācijas traģiskums – vai traģikomiskums – ir tas, ka par to mēs varam pateikties onkuļiem (un dažām tantēm) Bizantijas impērijā, kuriem abi minētie domātāji gāja pie sirds, tādēļ viņi abu izteikumus vāca kopā, pierakstīja, pārrakstīja, komentēja un tā tālāk. Savukārt, ja kādi varbūt ne mazāk diži prāti – Bizantijas gadījumā, piemēram, agrīnie stoiķi – onkuļiem pie sirds negāja, tad viņi neuzskatīja par nepieciešamu ar šo intelektuālo mantojumu krāmēties.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!