Auksts ziemas vakars. Vilciena vagons piekurināts līdz tvaika pirts temperatūrai. Tiesa, patīkama un aromātiska eikalipta vietā Rīgas Vagonbūves rūpnīcas spa procedūrā esmu spiests ostīt dīzeļa, belaša un apkārtējo iesvīdušo muguru buķeti. Pārējie vagoni nesildīti un auksti, bet aromāts līdzīgs, ja neskaita iesvīdušās muguras. Labākās vietas uz grīdas starp vagoniem ir aizņemtas – tajās ir iespējams ieķert malku svaiga gaisa pieturās no durvīm, kuru atvēršanas pogai ir veltītas trīs dažāda dizaina uzlīmes, visas vienuviet – blakus pogai. "Preteklība, tīra preteklība," manā sejā atplauka smaids un vēderā parādījās kņudoņa.
Redziet, es dažos dzīves jautājumos esmu mazohists. Man patīk sevi šad tad pamocīt. Braukt vilcienā ir mana interpretācija par siekalainu rīstīšanos ar mutē iestumtu bumbu, pazemīgi tupot uz ceļgaliem, tērptam lateksā. "Es esmu tik netīrs," sevi iepletnēju ar teikumiem kā ar pātagu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
